Smadzeņu migla: kā nenoteiktība un sociālā izolācija ir ietekmējusi mūsu prātus un atmiņas

Pēc gadu ilgiem pandēmijas ierobežojumiem daudzi no mums piedzīvo kognitīvo spēju kritumu. Tas nav patīkami, bet šādu parādību novēro arvien lielākam cilvēku skaitam.

FOTO: Pexels.com

Šobrīd daudzi piedzīvo sajūtu, ka neviens jauns cilvēks nav ienācis mūsu istabā diezgan ilgu laiku, kas varētu izjaukt šo ieilgušo gauso sajūtu.

Arvien grūtāk atcerēties notikumus, kas piedzīvoti pirms dažām dienām, caurumi atmiņā, grūtības skaidri domāt, sajūta, ka smadzenēs ir tāda kā migla. Kas notiek?


Neirozinātnieki un cilvēku uzvedības eksperti sākuši pētīt šo unikālo apstākli cilvēces vēsturē, lai izprastu, kā sociālo kontaktu un spilgtu notikumu trūkums var ietekmēt cilvēku mentālās, emocionālās un kognitīvās spējas, raksta izdevums “The Guardian". 

 

Psihoanalītiķis Džošs Koens gadiem ilgi strādājis ar pacientiem klātienē. Viņi ieradās uz sesiju, apgūlās uz dīvāna un stāstīja par to, ko piedzīvojuši vai sajutuši pēdējās nedēļas laikā. Kopš pandēmijas sākuma sesijas norit attālināti. Pacienti stāsta, ka arvien biežāk izjūt tādu kā “smadzeņu miglu”, prāta asuma zudumu, nespēj koncentrēties sanāksmēs, nespēju lasīt, sekot līdzi sarežģītiem sižetiem, ir izteikta aizmāršība.
 

To, ko mēs saucam par smadzeņu miglu, jeb kognitīvo funkciju pavājināšanās saistīta ar prasību norobežoties un distancēties. Līdz šim šādas pazīmes saistīja galvenokārt ar izslimotā Covid-19 sekām, bet šobrīd tādas pašas izpausmes novēro arī tiem, kas nav bijuši inficēti ar koronvīrusu. 

 

 

Reklāma
Reklāma

Garlaikotais, notrulinātais, bezjēdzīgais prāta stāvoklis ir saistīts ar diezgan traumatisko pieredzi, kas kolektīvi piedzīvota pēdējo 12 mēnešu laikā, uzskata Kembridžas Universitātes kognitīvās neirozinātnes profesors Jonas Simons, un uzsver, ka tā ir pilnīgi normāla smadzeņu reakcija uz nenormāliem apstākļiem.

To, ko mēs saucam par smadzeņu miglu, jeb kognitīvo funkciju pavājināšanās saistīta ar prasību norobežoties un distancēties. Līdz šim šādas pazīmes saistīja galvenokārt ar izslimotā Covid-19 sekām, bet šobrīd tādas pašas izpausmes novēro arī tiem, kas nav bijuši inficēti ar koronvīrusu. Divos pētījumos, kas tika veikti Itālijā un Skotijā, parādījās skaidras tendences – cilvēki, uzsākot norobežošanos, uzrādīja sliktākus kognitīvos rezultātus, bet šie rādītāji uzlabojās, kad ierobežojumi kļuva brīvāki, un atkal pasliktinājās, kad ierobežojumi pastiprinājās. 

Ņemot vērā izolāciju un neskaidro stāvokli, ar ko jāiemācās sadzīvot, kā arī minimālu ārējo stimulu ietekmi uz smadzenēm, šādas izmaiņas ir paredzamas, uzskata Vestminsteras universitātes kognitīvo neirozinātņu profesore Katrīna Lovveja: “"Ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas mijiedarbojas savā starpā, lai radītu šādus atmiņas traucējumus un koncentrēšanās grūtības. Spēcīgs faktors varētu būt fakts, ka visu laiku ir vienmuļa ikdiena, bet smadzeņu darbību stimulē jaunais un atšķirīgais. No brīža, kad mēs piedzimstam, tieši jauni stimuli liek koncentrēties un saņemties. Tas pats notiek ar pieaugušajiem. Ja ir jāklausās garlaicīga lekcija, tad tikai neparedzēts notikums, piemēram, kāda cilvēka ienākšana klasē, lieks smadzenēm atmosties un sākt darboties”.  Šobrīd daudzi piedzīvo sajūtu, ka neviens jauns cilvēks nav ienācis mūsu istabā diezgan ilgu laiku, kas varētu izjaukt šo ieilgušo gauso sajūtu.


Lovdeja skaidro: "Mūsu smadzenes pamostas citu cilvēku klātbūtnē – būšana kopā ar citiem stimulē smadzeņu darbību." Mums katram ir savs optimālais stimulācijas līmenis – daži varētu justies labāk, socializējoties minimāli, bet citiem nepieciešami intensīvi cilvēciski kontakti, ko nevar aizstāt alternatīva klātienes komunikācijai platforma "Zoom". Turklāt pētījumi rāda, ka zemāka audiovizuālā kvalitāte šādās vietnēs varētu radīt lielāku kognitīvo slodzi smadzenēm, kam jāaizpilda nepilnības, tāpēc jāpatērē vēl vairāk enerģijas, lai spētu koncentrēties. 

Lai atkal pamodinātu un uzmundrinātu smadzenes, Lovvdeja iesaka mainīt ikdienas ieradumus – iet pastaigās pa citām ielām vai parkiem, izmēģināt citus sporta vingrojumus, pavadīt laiku dažādās telpās mājās vai vismaz laiku pa laikam kaut nedaudz mainīt telpas iekārtojumu un mēbeļu izvietojumu. 
Vienas dienas līgana saplūšana ar nākamo bez pārmaiņām, bez vides un ainavas izmaiņām var ietekmēt to, kā smadzenes apstrādā atmiņas. Norobežošanas pieredzei trūkst "atšķirtspējas". Smadzenes vairs nespēj kodēt atsevišķus notikumus un atmiņas, notikumi pārklājas, laika plūduma izjūta mainās. Vēl kādu laiku arī pēc normālās dzīves atjaunošanās smadzenēm vajadzēs laiku, lai atjaunotu notikumu reģistru funkciju. Ļoti iespējams, ka pēc gada vai diviem mēs vēl atskatīsimies uz kādu konkrētu notikumu no šī vai pagājušā gada un nevarēsim atcerēties, kad tieši tas ir noticis.