Mentālās saslimšanas darba vidē. Kā palīdzēt kolēģim?

Darbavietās bieži vien var nākties saskarties ar lielāku vai mazāku stresu. Tāpat arī var gadīties dažādas problēmas, kas beigu beigās var novest pie profesionālās izdegšanas, depresijas, vēl nopietnākām mentālās veselības problēmām vai pašnāvības riskam. 

FOTO: Shutterstock.com

Arī neergonomiska darba vide, nepietiekams materiālais nodrošinājums un liela slodze var kļūt par iemeslu veselības problēmām.

Kā stāsta “Kognitīvi biheiviorālas terapijas centra” un krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa, pirmais solis problēmas risināšanā ir saruna. 

Mentālās veselības trīs balsti
Lai cilvēks būtu harmonijā ar sevi, viņam dzīvē ir nepieciešami trīs balsti: attiecības (ģimene, partnerattiecības, bērni, draugi, kolēģi); profesionālā izaugsme (izglītība, darbs, profesionālā izaugsme); pašattīstība (hobiji, intereses, laiks sev). Savukārt, lai cilvēks labāk spētu pārvarēt stresu, emocionālu spriedzi, spētu atjaunot resursus, nepieciešams: miegs, sabalansēts uzturs; dienas režīms, attiecības un kontaktēšanās ar citiem; aktivitātes. Tas nozīmē, ka, ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, tad pastāv lielāks risks iedzīvoties dažādās mentālās veselības problēmās.
Pastāv veidi, kā mentālās veselības problēmu risku darba vidē ir iespējams samazināt.  Ir jāspēj samērot slodzi un optimizēt darba vidi. Arī neergonomiska darba vide, nepietiekams materiālais nodrošinājums un liela slodze var kļūt par iemeslu veselības problēmām. Tāpat nepieciešams nodrošināt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Liela nozīme ir arī profesionālām kolēģu attiecībām un skaidrībai par to, kāda ir darbinieka loma uzņēmumā.


Nevajag uzņemties “glābēja” lomu
Ja tomēr ir redzams, ka kolēģim ir nepieciešama palīdzība, jāsāk ar sarunu. Pirmkārt, uzrunāt pašu kolēģi: „Esmu pamanījis, ka… Ievēroju tevī izmaiņas… Vai un kā es varu tev palīdzēt? Mani uztrauc tavs noskaņojums/uzvedība. Kā varu tevi atbalstīt/palīdzēt?” Ir svarīgi aprunāties ar kolēģi un, ja nepieciešams, pastāstīt, kur un kāda veida atbalstu var meklēt un saņemt. Tāpat arī var piedāvāt iespēju pārrunāt ar darba devēju vai personāldaļas speciālistu darba slodzes vai pienākumu maiņu, ja darbs rada spriedzi, izdegšanu, bet pašam kolēģim ir neērti par to runāt. Iedrošināt kolēģi pārrunāt veselības jautājumu ar darba devēju vai tiešo darbu vadītāju, vai personāldaļas speciālistu. Ja uzņēmumā ir organizācijas psihologs-konsultants, tad iedrošināt kolēģi doties pie darba vietā pieejamā speciālista.

Palīdzoši ir piedāvāt savu atbalstu, negaidot, ka kolēģis to uzreiz pieņems. Ja kolēģis atsaka, tad nevajag uzspiest savu palīdzību, bet gan atgādināt: „Labi, šobrīd nevajag, bet zini, ja ir nepieciešams, noteikti pasaki man.” 



Taču jāatceras tas, ka kolēģiem nevajag uzņemties “glābēja” lomu. Palīdzoši ir piedāvāt savu atbalstu, negaidot, ka kolēģis to uzreiz pieņems. Ja kolēģis atsaka, tad nevajag uzspiest savu palīdzību, bet gan atgādināt: „Labi, šobrīd nevajag, bet zini, ja ir nepieciešams, noteikti pasaki man.” Ja iepriekš ir bijušas kopīgas aktivitātes, hobiji ar šo kolēģi, tad var aicināt tos atjaunot. Bet nevajag censties visu laiku „vilkt” kolēģi, piemēram, darīt kolēģa vietā vai „piesegt”, jo tas nepalīdz atveseļoties vai uzņemties iniciatīvu pašam cilvēkam, kurš ilgstoši jūtas depresēts, nomākts, trauksmains.

Reklāma
Reklāma


Kur meklēt palīdzību?
Runāt par mentālo veselību nav viegli. Tas var šķist pat biedējoši, neērti. Taču šīs sarunas ir nozīmīgas cilvēkiem, kuriem ir grūts laiks – krīze, traumas, saslimšana, emocionālas grūtības. Tāpēc, pirms iesakāt kolēģim vērsties pie speciālista, labāk sākumā viņu uzklausiet un aprunājieties. Lai uzsāktu veiksmīgu sarunu, uzrunājiet kolēģi sirsnīgā un mierīgā veidā. Sarunai jābūt dabiskai, nesamākslotai un nesasteigtai – aptuveni 10-15 minūtes garai. Kolēģi nevajadzētu pārtraukt vai steidzināt, bet gan uzmanīgi uzklausīt. Neizrādiet savas emocijas, piemēram, izbrīnu, nosodījumu. Labāk pajautājiet: “Ko tu vēlies, lai tev palīdzu? Kā varu palīdzēt?” 

Ja kolēģis runā par pašnāvības domām, dzīves bezjēdzību, pajautājiet tieši: "Vai tev ir bijušas domas par pašnāvību?" Tas ir mīts, ka runāšana par pašnāvību padara to vairāk iespējamu. Nelietojiet neskaidrus izteikumus, piemēram: „Tu taču sev neko nedarīsi? Nedari muļķības!” Ja kolēģis saka, ka grib izdarīt pašnāvību, tad turpiniet sarunu un mudiniet kolēģi meklēt palīdzību. To var saņemt, zvanot uz krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” atbalsta tālruni 67222922 vai 27722292 (visu diennakti septiņas dienas nedēļā), sazinoties ar ģimenes ārstu vai tuviniekiem (ģimenes locekļiem, tuviem draugiem). Arī cilvēki, kuri satraucas par savu kolēģu mentālo veselību, var meklēt palīdzību pie speciālistiem, zvanot uz tiem pašiem atbalsta tālruņiem.