Eksotiskie augļi rūpīgi jāmazgā, lai izvairītos no bīstamā tiabendazola

Kaut gan konservants tiabendazols (E233) 2001. gadā izņemts no Eiropas Savienībā atļauto pārtikas piedevu saraksta un vēl senāk bijis aizliegts ASV, tomēr nav garantijas, ka šī viela nelielos daudzumos nenonāk uz mūsu galdiem, jo ar to mēdz apstrādāt augļus pirms ražas novākšanas.

 

FOTO: Shutterstock.com

Par viegli mizojamie banāni var būt veids, kā bērns apēd toksisku vielu.

Teorētiski, ja banāni, apelsīni un citi augļi ir apstrādāti ar šo vielu vēl arī pēc novākšanas un pirms iepakošanas, tam jābūt norādītam uz iepakojuma. Drošības labad augļus der kārtīgi nomazgāt, iesaka "Tautas Veselības Avīze". Eiropas Savienībā tiabendazols ir atļauts kā pesticīds un medikamentos, pārsvarā prettārpu līdzekļos. Tas ir pretparazītu līdzeklis un fungicīds (pretsēnīšu).
 

Sargā augļus no pūšanas
Tiabendazols (angliski Tiabendazole) jeb E233 (sinonīmi Arbotekts, Mintezols, Tekto, Mertekts, Tetusims, Trezaderms) pieder konservantu grupai, kas bremzē sēnīšu un baktēriju izplatību.

Pārtikas rūpniecībā to izmanto, lai pasargātu banānus un citrusaugļus no pūšanas un saglabātu augļiem svaigu izskatu uz ilgāku laiku, tā ir ierasta sastāvdaļa augļus aizsargājošos vaskos.

Eksotisko augļu audzētāji ar tiabendazola ūdens šķīdumu apstrādā ražu pirms novākšanas un fasēšanas. Līdz 12% tiabendazola var caur mizu nokļūt augļa mīkstumā, taču šāda deva netiek uzskatīta par cilvēkiem bīstamu.

Uz rokām pārceļo 15% tiabendazola, ar kuru apstrādāti augļi, tāpēc ieteicams pirms lietošanas tos rūpīgi mazgāt, var arī pirms mazgāšanas paturēt paskābinātā ūdenī.

Tīrā veidā tiabendazols ir balts pulveris bez krāsas un garšas. Ūdenī šķīst slikti, labāk šķīst paskābinātā ūdenī, spirtā, ēterī un citos nepolārajos šķīdinātājos. Termoizturīgs, sāk kust 296 grādu temperatūrā. Mazās devās nav ne mutagēns, ne kancerogēns, bet lielās devās tam piemīt kancerogēnas īpašības.


Pret infekcijām un nematodēm
Eiropas Savienībā pārtikā E233 aizliegts lietot kopš 2001. gada, nav atļauts arī ASV, Kanādā, Krievijā un citur.

Reklāma
Reklāma

Lauksaimniecībā to izmanto pret augu slimībām, ieskaitot puves, miltrasu un nematodēm. Tiabendazolu mēdz pievienot lopbarībai – tas dzīvnieku gremošanas traktā kavē patogēnās mikrofloras attīstību, tomēr gaļā un pienā šī viela nenonāk.
Medicīnā tiabendazolu un tā atvasinājumus izmanto kā pretindi, saindējoties ar svinu, antimonu un dzīvsudrabu, kā prettārpu līdzekli cilvēkiem un dzīvniekiem un ziedēs pret ēdi, suņiem un kaķiem ausu infekciju ārstēšanai.


Nāvējošo devu būs grūti apēst
Pat lielās devās to uzskata par maztoksisku, jo uzsūkšanās organismā ir lēna – uzsūcas līdz pieciem procentiem. Tomēr var izraisīt vemšanu, nelabumu, caureju, galvas sāpes, galvas reiboni, miegainību, apetītes zudumu, nogurumu, drudzi, tumšu urīnu, dzeltenus acu baltumus. Izvadās no organisma ar urīnu. Ārīgi izraisa ādas kairinājumu, var izraisīt ādas slimības.

Pieaugušam cilvēkam diennaktī nevajadzētu uzņemt vairāk par 0,3 miligramiem, rēķinot uz vienu kilogramu ķermeņa svara. Tātad 70 kilogramu smagam – ne vairāk kā 21 miligramu diennaktī. Par nāvējošu devu uzskata 3,6 gramus uz kilogramu ķermeņa svara – 70 kilogramu smagam cilvēkam tie būtu 252 grami tīras vielas, kas ir ļoti liels daudzums.
 

No portāla Jauns.lv