Mans vīrs — alkoholiķis. Es arī esmu atkarīga?

Alkoholisms, narkomānija, azartspēles — šīs ir populārākās atkarības, par kurām esam dzirdējuši. Bet vai var būt atkarība no atkarīgā? Par līdzatkarību stāsta psiholoģe, Marte Meo terapijas praktiķe, Geštaltterapijas praktiķe Rita Strautmane.

No līdzatkarīgā nereti izskan frāze — kurš gan cits to izdarīs, ja ne es? Ja es to nedarīšu, viņš vispār pazudīs. Ja es nepalīdzēšu, viņš netiks galā.

FOTO: Shutterstock.com

No līdzatkarīgā nereti izskan frāze — kurš gan cits to izdarīs, ja ne es? Ja es to nedarīšu, viņš vispār pazudīs. Ja es nepalīdzēšu, viņš netiks galā.

„Piedzimu kā ceturtais bērns ģimenē, kur mamma bija līdzatkarīgā, jo tēvs bija alkoholiķis, un līdz ar to mēs bērni automātiski kļuvām arī par līdzatkarīgajiem. Lai arī mēs kā bērni nemitīgi lūdzām mammu, lai pamet tēvu, viņa, kā tipiskais līdzatkarīgais, to nespēja un vienmēr izdomāja visādus aizbildinājumus. Nu mēs esam izauguši, un mums visiem ir savas ģimenes. Un es esmu atzinusi, ja par šo problēmu netiks pietiekoši runāts un nesāks sniegt atbalstu šādām ģimenēm, tad mēs, it sevišķi attālos Latvijas novados dzīvojošie, pārvērtīsimies par atkarīgo un līdzatkarīgo novadiem. Jo tagad, redzot, kā mēs visi (2 brāļi un 3 māsas) esam izveidojuši savas ģimenes, es saprotu, ja bērns laikus nesaņem šo psiholoģisko palīdzību, viņš pats kļūst vai nu par atkarīgo vai sameklē sev dzīvesbiedru atkarīgo, lai varētu turpināt šo līdzatkarīgā lomu. No mums 5 bērniem 2 ir atkarīgie un 3 līdzatkarīgie. Un nevajag teikt, ka mēs to gribējām, mums vienkārši nebija, kas sniedz šo palīdzību laikā, un mēs neapzināti izveidojām to modeli, kurā bijām pieraduši dzīvot. Tagad, kad esmu pati apzinājusies, kas ar mani ir, kāpēc es izvēlējos šo dzīvesbiedru nevis citu, cenšos tikt vaļā no līdzatkarības, meklēju informāciju visos iespējamos veidos gan internetā, gan bibliotēkās un grāmatnīcās, kā var pats ar sevi strādāt un tikt vaļā no šīs jūtu slimības. Galvenais, ko darīt, lai šajā ellē neiebrauc pašas bērni, jo, ja cilvēks neapzinās, ka viņam ir šis līdzatkarīgā sindroms, viņam nepietiek tikai ar attiecību izbeigšanu, jo nākamās lielākoties izveido atkal neveselīgas. Manuprāt, mazpilsētās šī problēma ir gandrīz katram otrajam…” Tā par līdzatkarību raksta kāda portālā reģistrētā mamma.

 

Prakse rāda, ka noslēdzot vienas līdzatkarīgas attiecības, viņš veido citas tādas pašas attiecības. Kāpēc? Jo šāds cilvēks citādi nemaz nemāk.

 

Vispirms par to, kas ir līdzatkarība?


Līdzatkarība ir emocionāla atkarība no otra cilvēka vai viņa uzvedības. Līdzatkarīgam cilvēkam nav robežu — viņš nejūt, kur beidzas pats un kur sākas otrs cilvēks. Līdzatkarīgais „zina labāk”, kas vajadzīgs un ko vēlas otrs. Protams, ikdienā mēs esam atkarīgi viens no otra dažādos veidos, taču līdzatkarība nes sev līdzi pārmērības. Tas nozīmē, ka sieviete (visbiežāk, bet līdzatkarīgi var būt arī vīrieši!) nedzīvo vairs savu dzīvi, bet otra cilvēka dzīvi. Par līdzatkarību var runāt tad, kad divi pieauguši cilvēki dzīvo ciešā emocionālā tuvībā un viens no viņiem uzvedas destruktīvi. Bet otrs ar savu uzvedību un it kā labajiem mērķiem un darbībām dara pretējo — atbalsta un nostiprina atkarīgā uzvedību, piemēram, slēpj atkarīgā alkohola lietošanu no apkārtējiem. Par līdzatkarību var teikt, ka tas ir piemērošanās veids divu pieaugušu cilvēku attiecībās, kurš vismaz vienai pusei kaitē un vienlaicīgi ir iemesls tam, ka visas darbības, kas vērstas, lai uzlabotu situāciju, vēl vairāk to pasliktina un padara neiespējamu izkļūšanu no tās. Interesanti, ka cilvēki ar tendenci veidot līdzatkarīgas attiecības, bieži izvēlas palīdzošas profesijas — medmāsas, sociālie darbinieki u.c.
 


Līdzatkarīgais nedzīvo savu dzīvi


Atzīt sev — es esmu līdzatkarīgais — ir ļoti grūti, jo visbiežāk cilvēks nemaz nezina, kā ir tad, kad ir citādāk. Līdzatkarīgas attiecības nereti ir vienīgais pazīstamais attiecību modelis. Tomēr — kā saprast, ka ar tevi tieši tā notiek? Jau tika minēts, ka pirmā būtiskākā pazīmē ir tā, ka cilvēks vairs nedzīvo savu dzīvi. Viņš ļoti uztraucas par saviem mīļajiem cilvēkiem, bērniem vairāk nekā paši par sevi. Dažkārt nespēj aizmigt no satraukuma, vai tuvais cilvēks bez starpgadījumiem aizbrauks līdz ieplānotajai vietai, vai ar viņu neatgadīsies kāda nelaime. Ja kāds tuvinieks saslimst, tik ļoti dzīvo līdzi, ka aizmirst par sevi un savām vajadzībām. Līdzatkarīgais pat izjūt vainas izjūtu citu vietā, īpaši tas izpaužas situācijās, kad līdzatkarīgais zaudē kontroli pār notiekošo. Jo līdzatkarīgajiem aiz labo darbu fona tomēr slēpjas vēlme vadīt un kontrolēt esošo situāciju. Līdzatkarīgajam ir ļoti liela vēlme būt noderīgam, ka pazūd līdzvērtīgas līdzās pastāvēšanas iespēja. Ir milzīga vēlme uzlabot otra cilvēka dzīvi, tajā pašā laikā neuzlabojot savējo.

 

Līdzatkarīgajam vispār ir raksturīga nespēja saprast un atšķirt savas izjūtas, tāpēc uz jautājumu, kā tu jūties, līdzatkarīgs cilvēks nemaz nespēj atbildēt, taču daudz spēj pastāstīt kā jūtas atkarīgais cilvēks.

 

Ja runājam par negatīvām līdzatkarībām — alkoholismu, narkotikām, azartspēlēm, līdzatkarīgais ļoti bieži slēpj no apkārtējiem mīļā cilvēka problēmu. Piemēram, vīram ir problēmas ar alkoholu, bet sieva vienmēr cenšas novākt viņa atstātās pudeles, izmazgāt dzērumā notraipītās drēbes un dažreiz arī neierodas darbā, aizbildinoties ar saaukstēšanās slimību, kaut gan patiesībā vīram ir paģiras un viņai neliekas droši atstāt viņu mājās vienu. Arī gādā par to, lai vīra darba vietā un apkārtējā vidē neviens neuzzinātu par vīra problēmām. Sievai nākas izdomāt arvien jaunus aizbildinājumus un viņa jūtas arvien sliktāk. Kļūstot nervoza, viņa paceļ balsi uz bērnu un jūtas par to vainīga. Arī bērns nejūtas droši. Tomēr vīrs, zinot, ka sieva visu nokārtos, turpina uzvesties tāpat.



Līdzatkarības trijstūrisupuris, glābējs un agresors


Kas rezultātā notiek? Veidojas riņķa dancis — jo sieviete vairāk slēpj, jo alkoholiķim tas ir izdevīgāk. Un tajā pašā laikā veidojas otra galējība — sieviete alkoholiķim neļauj dzīvot savu dzīvi, bet vada viņu. Un vīrietim rodas bezizejas sajūta, jo viņam vairs nav savas telpas, nav izvēles iespējas. Sieva vienmēr visu labāk zina, vienmēr pieņem lēmumus, izdara izvēles vīra vietā. Līdzatkarībai ir vēl kāda būtiska pazīme — brīdī, kad līdzatkarīgais vēlas būt noderīgs, viņš automātiski arī it kā labāk zina, kāda ir pareizā rīcība. Savukārt, ja atkarīgais kaut ko nedara pēc līdzatkarīgā ieskatiem, sievietē rodas lielas dusmas un agresija. Te veidojas līdzatkarības trijstūris — upuris, glābējs un agresors. Līdzatkarīgais dažu minūšu laikā var iziet cauri visam ciklam. Viņa glābj vīrieti, viņa ir upuris, jo vīrietis viņu neklausa un nenovērtē viņas pūles un tad par bezizejas situāciju kļūst dusmīga.

 

Par līdzatkarību var runāt arī tad, ja māte ir pārāk aizrāvusies ar bērna dzīves dzīvošanu.

 

 

Reklāma
Reklāma

Līdzatkarīgiearī slimnieku kopēji un jaunās māmiņas


Par līdzatkarību var runāt ne tikai klasisko atkarību – alkohols, azartspēles, narkotikas – kontekstā. Līdzatkarība var parādīties arī tad, ja kāds tuvinieks ilgstoši slimo, ir invalīds, ja kāds ilgstoši ir bezdarbnieks. Arī šajos gadījumos mēdz rasties situācijas, kad veselais vai tas, kurš strādā, mēģina palīdzēt šim nelaimīgajam, kura vietā pēkšņi tiek risinātas visas problēmas. No līdzatkarīgā nereti izskan frāze — kurš gan cits to izdarīs, ja ne es? Ja es to nedarīšu, viņš vispār pazudīs. Ja es nepalīdzēšu, viņš netiks galā. Cilvēkiem, kas apkopj invalīdus, ir liels risks kļūt par līdzatkarīgajiem jeb par tādiem, kas pazaudē savu dzīvi.


Par līdzatkarību var runāt arī tad, ja māte ir pārāk aizrāvusies ar bērna dzīves dzīvošanu. Nereti laikā, kad bērni sāk veidot savu dzīvi, sievietei, kurai šajā laikā jau ir ap 40, rodas liela krīze — tā sauktais tukšās ligzdas sindroms. Sieviete pēkšņi aptver, ka viņa ir visu dzīvi veltījusi bērniem, līdz ar to attiecības ar partneri arī ir izjukušas, viņa vairs nezina, kāda ir viņas vieta dzīvē. Kas ir viņa pati. Pēkšņi nākas veidot jaunu identitāti, apzināties savu vietu dzīvē. Nākas pārskatīt savas dzīves prioritātes un vērtības. Tas, protams, ir ļoti grūti. Ja tas neizdodas, sākas aktīva jaukšanās pieaugušo bērnu dzīvē. Vai arī sieviete nolemj dzemdēt vēl vienu īpaši mīlētu un lolotu bērniņu, kuram atkal var veltīt visas, nedomājot par sevi.

 

Par līdzatkarību var runāt arī tad, ja māte ir pārāk aizrāvusies ar bērna dzīves dzīvošanu. 



Ko darīt?


Pirmais un galvenais ir darbs ar sevi, kas sevī ietver emocionālu atdalīšanos no otra cilvēka. Diemžēl, tas ir ļoti grūti, un bieži vien cilvēks pats ar to nemaz netiek galā. Turklāt, prakse rāda, ka noslēdzot vienas līdzatkarīgas attiecības, viņš veido citas tādas pašas attiecības. Kāpēc? Jo šāds cilvēks citādi nemaz nemāk. Kā jau vēstulē minēts, bieži līdzatkarīgie cilvēki ir auguši tādā vidē. Un veidojot savas attiecības, viņi rīkojas pēc parauga. Tiem, kas auguši līdzatkarīgā vidē, nav priekšstata par to, ka var būt citādāk. Un nepazināti tiek meklēts modelis, kurā viņš prot dzīvot. Interesanti ir tie gadījumi, kad potenciāli līdzatkarīgam cilvēkam gadās sastapt cilvēku, kuram ir tendence uz atkarībām, taču šobrīd tās neizpaužas. Kas notiek? Partnerim neapzināti tiek piemeklēta kāda atkarība un tā tiek veicināta, lai līdzatkarīgajam pavērtos darba lauciņš.
 


Vai problēma jārisina abiem?


Bieži ir tā — tikko mainās viens, otrs mainās līdzi, līdz ar to pietiek, ja līdzatkarīgais sāk ar savu problēmu risināšanu. Pietiek, ja viņš apzinās, kā tiek provocēta viņa uzvedība, kādas emocijas viņš apkalpo. Jo ilgāk dzīvo līdzatkarīgā modelī, jo zemāks ir pašvērtējums, un automātiski līdzatkarīgais vairāk cenšas būt noderīgs. Rezultātā viņš vairāk „uzvelkas” un piedzīvo dusmas un agresiju. Ja līdzatkarīgā ir sieviete, viņas aizvainojums var būt ļoti graujošs, no kuras vīrietis jūt vēl lielāku bezcerību un dzer vēl vairāk. Bet sieviete par to jūtas aizvainota. Aizvainojums krājas, viņa nespēj piedot. Plaisa veidojas arvien lielāka un iespēja, ka viņi emocionāli satiksies, samazinās. Un arī pavisam izšķirties nav viegli. To traucē vajadzības sajūta. Ja sieviete līdz šim ir dzīvojusi vīrieša dzīvi, paliekot vienai, viņa nesaprot, kā tas ir — būt pašai ar sevi. Līdzatkarīgajam vispār ir raksturīga nespēja saprast un atšķirt savas izjūtas, tāpēc uz jautājumu, kā tu jūties, līdzatkarīgs cilvēks nemaz nespēj atbildēt, taču daudz spēj pastāstīt kā jūtas atkarīgais cilvēks. Līdzatkarīgajiem ir tendence uz depresīvu noskaņojumu, jo viņi neizjūt apmierinātību ar savu dzīvi, jo pēc būtības to arī nedzīvo, viņi dzīvo cita cilvēka (atkarīgā) cilvēka dzīvi.



Vai atkarīgajam vajag palīdzēt?


Tiklīdz parādās vēlme kādu glābt, izdarīt kaut ko, lai otru izārstētu, tas ir signāls, ka sāk veidoties līdzatkarīgas attiecības. Ja rodas doma, ka tieši es būšu tā, kas liks vīrietim mainīties, arī tas ir signāls, ka sāk veidoties līdzatkarīgas attiecības. Atkarīgo un līdzatkarīgo galvenā problēma ir tā, ka ne viens, ne otrs nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi. Lai atkarīgajam vispār varētu palīdzēt, iniciatīvai un vēlmei tomēr ir jānāk no atkarīgā puses, jo viņam ir jāuzņemas atbildība par to, ko dara. Tāpat līdzatkarīgajam jāpārstāj uztraukties par to, vai sabiedrība zina par atkarību un jābeidz to slēpt.


Līdzatkarīgajiem ir jāiemācas pateikt — nē. Ir jāmāk novilkt robeža – tev ir bijusi izvēle rīkoties šādi vai tādi, mana izvēle ir tagad pateikt — nē. Un šī tad arī būs emocionālā atdalīšanās. Tajā brīdī, kad sieviete padodas spiedienam un saka — jā, viņa ir atpakaļ līdzatkarīgajās attiecībās, un viss jāsāk no gala. Un, nenoliedzami, tas ir vieglākais ceļš, jo šāds attiecību modelis ir pazīstams. Ja pašam līdzatkarīgajam neizdodas tikt galā, vislabāk ir doties pie kāda speciālista vai apmeklēt atbalsta grupas, kur, kopā sanākot, cilvēkiem ar līdzīgām problēmām, ir iespēja dalīties savā pieredzē, nostiprināt pašapziņu, apgūt jaunas prasmes un veidus, kā rast risinājumu.
 


Padomi, kā nekļūt par līdzatkarīgu


1. Atceries un pieņem lietas, kuras nav Tavos spēkos izmainīt. Tu nevari alkoholiķa vietā nedzert, narkomāna vietā nelietot narkotikas. Tā ir atkarīgā izvēle, bet ne Tava.
2. Ļauj atkarīgajam pašam uzņemties atbildību par savu rīcību.
3. Iemācies pateikt stingru „nē”.
4. Neļauj manipulēt ar sevi. Neļauj citiem cilvēkiem rīkoties tikai savās interesēs, ignorējot Tavējās.
5. Nebaidies prasīt palīdzību.
6. Necenties izmainīt otru, mainies pats.
7. Iemācieties cīnīties ar stresu un sagādāt prieku sev.
8. Vairāk pievērs uzmanību tam kā TU Jūties, ko vēlies pats, nevis tam ko no tevis kāds sagaida.
9. Atrodi domubiedrus vai speciālistu, kuram TU SPĒJ uzticēties.
10. Prasīt kādam palīdzību, tas nenozīmē, ka tu esi bezspēcīgs vai nekam nederīgs.
11. Tev nav jājūtas vainīgam kāda vietā.
12. Atkarīgā cilvēka neveiksme nav automātiski tava neveiksme.
13. Glābjot citus tu neļauj viņiem kļūdīties un mācīties no savām kļūdām, tu iemāci viņam bezspēcību un to, ka kāds viņa vietā atrisinās visas samilzušās problēmas.
14. Savu pašapziņu tu veido pats, nevis kāda cita viedoklis vai izteikums par tevi, īpaši atkarīgā.
15. Patiesība ir tāda kāda tā ir, to nevar piepušķot un padarīt mazāk sāpīgu, slēpjot to no apkārtējiem.
16. Tu esi tik pat vērtīgs kā jebkurš cits cilvēks.

 

Raksta publicēšanu atbalsta "Neirožu klīnika"

Neirožu klīnika ir jūras un priežu ieskauta privāta klīnika Dzintaros, kur jau piecpadsmit gadus dzīves krīzē nonākušajiem palīdz atgūt mieru, drosmi un dzīves spēku.
Šeit ikviens, kam rūp viņa dzīves kvalitāte, var saņemt profesionālu psihiatriskas,  psihoterapeitiskas un psiholoģiskas palīdzības kompleksu.
Ārstēšanās profesionālu speciālistu aprūpē patīkamā, atvērtā un atbalstošā vidē, – ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai ar intensīvu un sabalansētu terapiju liktu pamatu stabilām veselības pārmaiņām.

Ieskaties: www.dzintari.lv