Mūsu ģimenē jau 10 gadus nesvin Ziemassvētkus, jo vecāki tiem neredz jēgu...

“Atšķirībā no miljoniem cilvēku visā pasaulē es Ziemassvētku laiku gaidu nelabprāt, jo zinu, ka svētki uz mani neattiecas...”

FOTO: Shutterstock.com

Es būtu ar mieru gan mācīties apnicīgos pantiņus, gan garlaikoties, klausoties ciemiņu sarunās, gan pēc svētkiem vākt sabirušās skujas, lai tikai ģimene man atdotu Ziemassvētkus.

Neredz svinēšanai jēgu
“Jau labu laiku vairs nesaprotu, kāpēc cilvēki tik sajūsmināti runā par Ziemassvētku noskaņām, kas piepilda sirdi, par dāvināšanas prieku un mandarīnu smaržu,” stāsta Maija (18).

“Man, protams, garšo mandarīni, bet tie vairāk asociējas ar aukstu laiku, nevis svētkiem. Šis būs jau desmitais gads, kopš mūsu ģimenē netiek svinēti Ziemassvētki. Tas nav saistīts ar reliģiju vai kādu traģisku notikumu, bet gan faktu, ka mana mamma un viņas draugs neredz šiem svētkiem jēgu. “Mums ir tik radinieku, cik ir, – ko tad mēs trijatā svinēsim,” katru gadu man atgādina mamma, kad ieminos, ka varbūt šoreiz tomēr varētu nopirkt eglīti...”

Kaitina svētku dziesmas
“Jā, mums patiešām nav milzīga radu saime, taču nedomāju, ka tas automātiski pārvelk svītru svētku priekam. Mani ģimenes locekļi visu gadu ir pamatīgi noslogoti darbā – ģimenes biznesā, tāpēc svinēšanas procesu uztver kā lieku laika tērēšanu, ko var izmantot arī lietderīgāk. Gadiem ejot, esmu pamazām apradusi ar domu, ka Ziemassvētku mums vienkārši nav, jo saprotu, ka čīkstēšana neko nedos. Visvairāk šajā periodā mani kaitina Ziemassvētku dziesmas – es pilnīgi noteikti negribu neko dzirdēt par mirdzošām eglītēm, prieku sirsniņās, piparkūkām un citām lietām, ko jau sen esmu aizmirsusi. Kad skolas laikā bija jāspēlē slepeno draudziņu spēle, es biju vienīgā, kas atteicās. Nevēlējos piedalīties, jo zināju, ka spēle varētu mani ievilkt Ziemassvētku gaisotnē, un tad atgriezties mājās būtu vēl sāpīgāk.”

Kad skolas laikā bija jāspēlē slepeno draudziņu spēle, es biju vienīgā, kas atteicās. Nevēlējos piedalīties, jo zināju, ka spēle varētu mani ievilkt Ziemassvētku gaisotnē, un tad atgriezties mājās būtu vēl sāpīgāk.

Reklāma
Reklāma

Eglītes vietā palma
“Pēdējo reizi Ziemassvētkus svinēju agrā bērnībā, kad vēl dzīvojām citā pilsētā un visi nebija tik pārņemti ar ikdienas rūpēm. Nu jau vairs neatceros tās izjūtas, taču ar skaudību skatos uz tiem, kas tik jūsmīgi runā par saviem Ziemassvētku plāniem. Es būtu ar mieru gan mācīties apnicīgos pantiņus, gan garlaikoties, klausoties ciemiņu sarunās, gan pēc svētkiem vākt sabirušās skujas, lai tikai ģimene man atdotu Ziemassvētkus. Tomēr apzinos, ka arī šogad palikšu bez svētku sajūtas, jo tā esot lieka noņemšanās. Pirms vairākiem gadiem mani centieni pierunāt ģimeni mazliet pasvinēt beidzās ar to, ka ar svētku rotājumiem tika izdekorēts istabas augs... palma!!!”

Nepadoties slinkumam
“Tā kā manā ģimenē tā īsti netiek svinēti nekādi svētki (izņemot kapusvētkus, jo ar šo jomu saistīts manas ģimenes bizness), zinu, ka tad, kad izveidošu pati savu ģimeni, būšu kā apsēsta ar svētku svinēšanu, jo vēlēšos atgūt visu, kas tagad man iet secen. Citiem varu ieteikt nepadoties slinkumam, ja dāvanu saiņošana sāk šķist pilnīgi lieka nodarbe, ko var taču arī izlaist. Arī mums tas viss sākās tikpat nevainīgi, bet nu jau arī pašas dāvanas ir kļuvušas nevajadzīgas. Jā, es lieliski apzinos, ka ne jau dāvanās ir svētku būtība. Un tomēr... Mamma uzskata, ka Ziemassvētki ir tikai bērnu svētki un pieaugušajiem tos nav jēgas svinēt. Novēlu visiem šajā ziņā mūžīgi palikt bērniem!”

www.kasjauns.lv