Jāņu sekss var izglābt Latviju

Senās Jāņu nakts tradīcijas var glābt Latviju — portālam www.kasjauns.lv stāsta seksologs Arturs Šulcs. Pareizi izpildītas, tās motivē dzīvot, nevis tikai eksistēt, atrast dvēseles un ķermeņa harmoniju.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Tradicionāli saimnieks un saimniece senatnē Jāņos apstaigāja laukus un veica rituālus auglības veicināšanai. Tostarp arī rituālo dzimumaktu. Zīmējuma autors: Jānis Beķeris.

„Mūsdienās tā ir daudzu cilvēku problēma — viņiem pietrūkst dzīvesprieka, viņi nedzīvo, bet eksistē, staigā apkārt kā dzīvie miroņi, lai gan it kā strādā, pat veido attiecības, ģimenes,” atklāj seksologs. Daudziem ir aktuāls arī izdegšanas sindroms, kad dzīve ir pārvērtusies jau par garu un vienmuļu maratonu.
Šīs problēmas nebija svešas arī mūsu senčiem, taču veiksmīgi tika risinātas lineāro laiku pārvēršot par ciklisku, kur darbs mijās ar svētku svinēšanu un atbilstošiem rituāliem. Ja ar dziļāku saprašanu pārņemam labāko no Jāņu svinēšanas tradīcijām, tad varam kļūt laimīgāki un veiksmīgāki gan katrs atsevišķi, gan tauta kopumā. Seksologs, runājot par senajām tradīcijām, nebūt nedomā pārmērīgu alus dzeršanu pie ugunskura un tam sekojošu mīlēšanos ar pavirši izraudzītu partneri. Gluži otrādi. Vasaras saulgriežu svinēšanai jābūt vispirms garīgam piedzīvojumam, kur papardes zieda meklēšanā harmoniski savijas augstākās atklāsmes meklējumi ar fizisko. „Tiem, kas ir atbildīgi par mazāku vai lielāku sabiedrības daļu, jāpiedomā, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem patiktu dzīvot, ne tikai vilkt dzīvību,” iesaka seksologs.

Atšķirībā no mūsdienu uztveres, pagāniskā sabiedrība jutekliskos, seksuālos un reproduktīvos procesus uztvēra kā saskarsmes formas ar dievišķo, kā izsmalcinātas garīgās pieredzes, kas izpaudās arī fiziskā aktā.

Pret izdegšanas sindromu
Laiks no nepārtraukta plūduma ar svētkiem tiek sadalīts pieturās, kurās apstāties, padomāt un priecāties. Kādi darbi paveikti, kādus plānots, kas ar mani, manu dzīvi notiks uz priekšu — kādi darbi vēl jāveic, kādi līdumi jālien, kur iet medībās, ar ko veidot attiecības — šie jautājumi svētkos bija apcerēti gan senatnē, gan nozīmīgi šodienas cilvēkam. Svētki kā apstāšanās, kā izdegšanas sindroma profilakse, ir aktuāli arī mūsdienās. „Protams, šajos svētkos ir svarīga arī seksuālā komponente,” skaidro Šulcs un precizē, ka mūsu senči seksualitāti un auglību uztvēra savādāk — daudz plašākā un garīgā nozīmē. „Bija svarīgi, lai mieži tīrumā aug griezdamies un nesakrīt veldrē, lai govīm ir daudz piena, lai labi barojas cūkas. Tāpēc tradicionāli saimnieks un saimniece senatnē Jāņos apstaigāja laukus un veica rituālus auglības veicināšanai. Tostarp arī rituālo dzimumaktu. Tā bija (un ir) pozitīva, radoša seksuālā maģija.
Atšķirībā no mūsdienu uztveres, pagāniskā sabiedrība jutekliskos, seksuālos un reproduktīvos procesus uztvēra kā saskarsmes formas ar dievišķo, kā izsmalcinātas garīgās pieredzes, kas izpaudās arī fiziskā aktā. Seksuālie rituāli nodrošināja ķermeņa un gara vienotību, prieku un dzīvotgribas enerģiju — lai cilvēki izvēlētos dzīvot, lai sajustu sevi, dzīvi, kontaktētu paši ar sevi, citiem, dievišķo un Dabu (man gribas šo vārdu rakstīt ar lielo burtu). „Tavs lauks, tavs tuvais cilvēks un tava dzīvība, par kuru tu priecājies dievišķas kaisles brīdī. Tas veicina motivāciju dzīvot, nevis tikai eksistēt,” ir pārliecināts seksologs.

Jāapreibst ir no tuvības, otra cilvēka, sava ķermeņa, no Dabas, no garīgā piedzīvojuma — to nevajadzētu aizvietot ar alkohola radītu reibumu.

Reklāma
Reklāma

Motivē dzīvot
Tiem, kas ir atbildīgi par mazāku vai lielāku sabiedrības daļu, jāpiedomā, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem patiktu dzīvot, ne tikai vilkt dzīvību. Senatnē cilšu vadoņi, māju saimnieki ar svētku rituāliem veicināja dzīvesprieka, auglīguma un mīlēšanās kā vērtības cildināšanu. „Ideālā gadījumā tas būtu arī mūsu valsts vadītāju uzdevums. Jo mūsu tautai ir tikai divas iespējas — grimt depresijā un turpināt izmirt vai tomēr uzņemt kursu uz dzīvotprieku un atjaunoties. Tas nebūtu jāuztver primitīvi kā aicinājums Jāņos sadzerties, savienoties un tad nu būs sagādāti bērni. Nē. Būtiskāki ir mainīt domāšanas veidu,” nākotnes perspektīvas iezīmē Šulcs. No Latvijas ilgtspējīgas attīstības viedokļa raugoties nozīmīgi būtu, lai seksualitāti sāktu uzskatīt kā svarīgu garīgu vērtību. Diemžēl daudziem latviešiem jau ilgu laiku seksualitātes jēdzienam nāk līdzi vainas sajūta, seksualitāte kristietības un citu totalitāru sistēmu darbības rezultātā ir izstumta no normālās, legālās dzīves aprites un desakralizēta — tai ir atņemts svētums. Svarīgi, lai cilvēka apziņā notiek garīga izšķiršanās par labu pilnasinīgai dzīvei, auglīgumam, priekam. Būtu labi, ja dažādu paaudžu cilvēki nestu šo domu tālāk. Vecākie pamudinātu jauniešus mīlēt sevi (jo tikai tad radīsies iespēja mīlēt arī citus…), pieņemt savu ķermeni un priecāties par to. Būtu svētīgi, ja cilvēki viens otru mudinātu dziļāk izprast papardes zieda ideju — vienlaikus kā dziļāku garīgo atklāsmi un vienlaikus ķermenisko seksuālo pusi.
„Nevajag pretnostatīt ķermeni un garīgumu — cilvēks ir vienota būtne,” Šulcs aicina nebaidīties seksualitāti izvirzīt kā garīgu vērtību. Diemžēl daudzus gadus seksualitāte bija desakralizēta un sekas ir redzamas — daudzās Eiropas valstīs sabiedrība izmirst. Pretstatā Japānas, Ķīnas sabiedrībām, kur seksualitāte netiek uzskatīta par kaut ko peļamu, skaidro speciālists.

Kad sāc domāt par seksualitāti kā garīgu vērtību, tad atnāk tavs īstais cilvēks un situācijas, kuras to veicina.

Reibt no tuvības, ne alkohola
„Pirmkārt svētkos izslēdzam piedzeršanos,” strikti saka Šulcs. Ja pēc auglības rituāliem viens alus kauss apceļo desmit cilvēkus, tad tas ir labi. „Jāapreibst ir no tuvības, otra cilvēka, sava ķermeņa, no Dabas, no garīgā piedzīvojuma — to nevajadzētu aizvietot ar alkohola radītu reibumu.” Ja sāk ar piedzeršanos, lai alkohola reibumā atlaistu bremzes un tad ar kādu pamīlētos — tas nav ceļš uz seksu kā garīgu pieredzi. Labāks paņēmiens, kā atlaist traucējošās bremzes ir senie rituāli, dainas, ticējumi.  
„Otrkārt — iemācīties baudīt seksu kā garīgu procesu, dievišķu atklāsmi. Kad sāc domāt par seksualitāti kā garīgu vērtību, tad atnāk tavs īstais cilvēks un situācijas, kuras to veicina. Tas katram ir individuāls ceļš. Daudziem tas būs ar savu īsto un vienīgo cilvēku, citiem savādāk. Jāņi ir laiks, kad krīt daudzi tabu.”
„Protams, kādam tas, ko saku, nepatiks, taču jāatceras, ka sāpīgāk šo tēmu uztver cilvēki ar iekšējiem konfliktiem. No vienas puses viņiem ļoti gribas gūt prieku no tuvības un seksa, taču no otras puses viņi kaut kādu iemeslu dēļ sev to aizlieguši, iestrēguši puritānismā un bailēs no tā.”
 
Teksts: Anda Leiškalne, www.kasjauns.lv