Deviņi elles loki jeb - ar ko jārēķinās, meklējot mūsdienīgi aprīkotu īres dzīvokli Rīgā

Pat tad, ja esi gatavs maksāt apaļu summu, atbilstošu mājokli atrast nav viegli. Veroties ss.lv sludinājumos, pārņem bezcerība – tipveida domāšanas koncentrāts! Izrādās, ka eiroremonts nevaid miris – piekaramie griesti, kas atgādina olu paliktņus, ģipškartona arkas un hromēts stienis virtuves letē. Tas tiek raksturots kā moderns dzīvoklis. Turklāt minimālā summa, ar ko jārēķinās, lai Rīgā izīrētu mūsdienīgi aprīkotu divistabu dzīvokli padomju laikos celtā tipveida mājā, ir 300 eiro.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Piedāvājumā ir kaudze ar dzīvokļiem, kuru sienas rotā paklāji. Neviļus šķiet - zem tiem taču jābūt paslēptam Staļina portretam...

Lai gan pieprasījums pēc īres dzīvokļiem visā Latvijā ir augsts, īres tirgus attīstību bremzē mūsdienu realitātei neatbilstoša, novecojusi likumdošana. Atšķirībā no Eiropas valstīm, kur mājokļu izīrēšana ir nopietns biznesa sektors, pie mums investori nevēlas ieguldīt īres namu būvniecībā, nesaskatot tajā perspektīvu peļņas avotu. Attiecības starp īrniekiem un izīrētājiem atsauc atmiņā trauksmainos deviņdesmitos, kad darījumu retorikā iederējās vārdi 'uzmest' un 'atskaldīt'. Neraugoties uz Valsts ieņēmumu dienesta pūliņiem izskaust nelegālos izīrētājus, īres tirgus pelēkais sektors joprojām ir liels. Jomas eksperti lēš, ka tas aizņem vismaz pusi no kopējā tirgus.

 
Naudas maku stindzinošais īres tirgus
Populārā sludinājumu portāla ss.lv sadaļa "Īrē" atgādina daudzbalsīgu izmisušu cilvēku daiļrunības konkursu. Ļoti kārtīgi, tīrīgi, bez kaitīgiem ieradumiem, ar paklausīgiem bērniem, bez mājdzīvniekiem, klusi un saticīgi, strādājoši, draudzīgi. Visā Latvijā pieprasījums pēc lētiem ekonomiskās klases dzīvokļiem krietni pārsniedz piedāvājumu. Līdzko parādās lēts, akurāts vienas vai divu istabu dzīvokļa piedāvājums, tas tiek izķerts kā karsti pīrādziņi. "Lēts" šajā gadījumā nozīmē aptuveni 150–180 eiro reģionu pilsētās, 200–250 eiro Rīgā un tās pievārtē. Trīs un vairāk istabu dzīvokļi maksā tikpat. Ņemot vērā, ka oficiālā vidējā neto alga Latvijā ir nedaudz virs 600 eiro, bet papildus īrei vēl jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem un apkuri, īpaši lēts īrētais jumts virs galvas nesanāk. Grozies kā gribi, mazāk par 350–400 eiro kopumā nesanāks.

 

Liela īrētgribētāju kategorija ir sievietes ar vienu vai diviem maziem bērniem. Ja bērni jāpalaiž skolā, kaut kas jāatlicina pulciņiem, atliek pārtikt no plikiem makaroniem. Ir sievietes, kuras nešķiras no vīra tikai tāpēc, ka saprot: nav kur iet

Pētot mājokļu sludinājumus, ir grūti noticēt, ka Latvijas lauki izmirst, pilsētas tukšojas, iedzīvotāji aizbrauc. Reģionos dzīvokļu piedāvājums ir mazs, toties cenas nežēlīgas. “Tur jau tā lieta, ka nav adekvāta piedāvājuma – cena ohoho, bet komforts zems,” stāsta Jānis, kurš no Raunas vēlas pārcelties uz Cēsīm. “Ar vecu remontu var dabūt par simt eiro, bet vispār dzīvokļi ir uz izķeršanu. Par drusku labāku prasa divsimt,” stāsta baušķenieks Gatis, kuram dzīvokli izdevās atrast pēc sludinājuma vietējā avīzē.
 

Kur izgaisuši dzīvokļi? 
Valmieras "Radio TEV" ziņu redaktore Evija Streiča piecu gadu garumā pētījusi īres tirgu Valmierā un Cēsīs. Divistabu dzīvoklis Valmierā izmaksājot ne mazāk par 200 eiro. Viņa ievērojusi, ka Cēsīs ir vēl grūtāk atrast mājokli, jo pilsēta ir maza. Dienesta viesnīcā par 85 eiro mēnesī tiek piedāvātas gultas vietas, bet ko tādu var izvēlēties vienīgi tad, ja sieva izlikusi aiz durvīm ar vienu koferi. “Esam sprieduši, kāpēc tā. Vajadzētu būt brīviem dzīvokļiem, jo daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm. Iespējams, ka cilvēkiem bijusi rūgta izīrēšanas pieredze, tāpēc viņi tur dzīvokļus tukšus. Kurš vispār var atļauties maksāt tādas summas? Liela īrētgribētāju kategorija ir sievietes ar vienu vai diviem maziem bērniem. Ja bērni jāpalaiž skolā, kaut kas jāatlicina pulciņiem, atliek pārtikt no plikiem makaroniem. Ir sievietes, kuras nešķiras no vīra tikai tāpēc, ka saprot: nav kur iet,” stāsta Vidzemes radioklausītājiem pazīstamā diktore.
 

“Tā ir spēle vienos vārtos – Rīgā nekustamā īpašuma tirgum ir atdeve, bet laukos tikpat kā nekas notiek. Pieļauju, ka bankas dzīvokli attālā pilsētā neuzskata par vērtīgu ķīlu un kredītu nedod. Līdz ar to cilvēkam nav citas iespējas, kā īrēt,” situāciju ar mājokļiem laukos komentē Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktora vietnieks Mārtiņš Auders. Ekonomiski aktīvajās reģionu pilsētās īres cenas daudz neatšķiras no Rīgas, apstiprina Nekustamo īpašumu kompānijas "Ober-Haus" Dzīvojamo platību nodaļas vadītāja Kristīne Dubane. Piemēram, Valmiera un Cēsis ir vienas no īres tirgus "karstākajām" pilsētām. Valmierā ir vairāki lieli uzņēmumi, līdz ar to attīstās arī mazie, bet Cēsis pievilina ar ērto satiksmi ar Rīgu, kultūras iespējām un mierīgo, drošo vidi, kurā audzināt bērnus.
 

Rīgas pievārtes teritorijas – Jelgava, Olaine, Stopiņi, Garkalne, Carnikava u. c. – ir pieprasītas kā galvaspilsētas guļamrajons. Cenas tur nedaudz zemākas nekā Rīgā, bet dzīves vide ir komfortablāka. Interesanti, ka arī 75 kilometrus no Rīgas attālā Dobele Rīgā strādājošos sāk interesēt kā klusa, lēta dzīvesvieta. Tradicionāli mazāka interese ir par dzīvokļu īri Latgales reģionā.

 

 

Kad manis nebija mājās, kā lapsa dzīvoklī ielavījās saimniece. Lai gan visu sakārtoju, viņa izmantoja katru iespēju aizrādīt – vienreiz gultu nepaspēju saklāt, bet otrreiz atradu zīmīti, kurā bija teikts, lai kārtīgāk izberžu tualetes podu. Ir briesmīgi, ja kāds kontrolē tavu intīmo teritoriju un fizioloģiskos procesus.



“Padomju laikos celto sērijveida māju ir tik, cik ir, bet uz pilsētām darba meklējumos pārceļas cilvēki no tuvējiem pagastiem. Jaunus objektus reģionos neceļ, jo ieguldītājs rēķina, vai atpelnīs būvēšanas izmaksas. Uz reģioniem skatās mazie investori, kas nopērk trīs četrus dzīvokļus, ko izīrēt,” stāsta Kristīne Dubane.

Piejūras pilsētās Liepājā un Ventspilī no maija līdz septembrim populāra ir dzīvokļu izīrēšana īstermiņā. “Tas jau ir cits pakalpojums, līdzīgs viesnīcu biznesam, un arī nodokļi tiek maksāti citādi,” paskaidro nekustamo īpašumu eksperte. Ar draudzīgām īres cenām pārsteidz Liepāja. “Cenas tur patiesi turas nedaudz zemākas, jo dzīvokļus ir nopirkuši un izīrē baltkrievi un lietuvieši,” paskaidro eksperte.

Vēl ir pieejamas lauku sētas. Lielas, ar ābeļdārzu, upes krastā un tukšas. “Tad uzreiz jādomā, kā izbraukāt uz darbu,” saka vidzemniece Evija, kura apsvērusi arī šādu variantu. Ja ģimenē uz diviem ir viena mašīna vai nav vispār, par lauku idilli jāaizmirst, jo satiksmes autobusi uz nomalēm kursē reti. Turklāt māja ir jāapkurina, pašam jāremontē gan saplīsusi caurule, gan tekošs jumts, jātīra sniegs, jāpļauj zāle.
 

Pie bargās kundzes
“Vislielākais murgs manā dzīvē,” laiku, kad meklēja dzīvokli, atceras tukumnieks Aldis. Dzīvokļa saimniecei viņš piezvanīja tūlīt pēc sludinājuma parādīšanās internetā. “Viņa augstprātīgi atbildēja, ka īrēt gribētāju esot bariem, un sarīkoja konkursu – lika man ierasties kopā ar draudzeni (grasījāmies kopā īrēt), nopētīja no galvas līdz papēžiem, izprašņāja par darbu un palūdza, lai sagatavojam izdrukas no bankas konta, kur redzami ienākumi. Jautāja, ko dara mūsu vecāki, lai gan mums abiem jau ir 30 gadu. Jutāmies kā nabaga kalpones filmā "Pie bagātās kundzes". Beigās viņa izvēlējās citu īrnieku, kas samaksāja uzreiz un vēl uzmeta pa virsu. Un labi, ka tā, jo mums piedāvāja jauku dzīvoklīti par nieka 120 eiro. Apkure gan malkas, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar saimnieci tirānu,” stāsta puisis.


Dažam īpašnieka statuss tā sakāpj galvā, ka cilvēkam šķiet – varas demonstrēšana pār īrnieku ir viņa misija. “Kad manis nebija mājās, kā lapsa dzīvoklī ielavījās saimniece. Lai gan visu sakārtoju, viņa izmantoja katru iespēju aizrādīt – vienreiz gultu nepaspēju saklāt, bet otrreiz atradu zīmīti, kurā bija teikts, lai kārtīgāk izberžu tualetes podu. Ir briesmīgi, ja kāds kontrolē tavu intīmo teritoriju un fizioloģiskos procesus. Tas bija tik pazemojoši, ka, to atceroties, man pārskrien šermuļi, lai gan ir pagājuši piecpadsmit gadi,” stāsta Sanita.


Gunita jau nomainījusi vairākus īres dzīvokļus un uzskata, ka izīrētājs īrnieku nesaprot. Pirms vairākiem gadiem viņa ar 3 bērniem dzīvojusi Rīgas daudzdzīvokļu nama augšējā stāvā. Kad pienāca rudens, no griestiem sāka pilēt un nepārstāja līdz pavasarim. Viņai atmiņā palikusi kāda diena. Pēc bargās, sniegotās ziemas bija sācies atkusnis. Sniegs uz jumta kusa un gāzās, skaļi brakšķēdams, no griestiem ūdens tecēja straumēm kā asaras. Viņa nespēja vien mainīt spaiņus un katlus zem slapjajiem griestiem. Kad vasaras vidū ieradās Austrālijā dzīvojošais mājas īpašnieks, jumts bija sauss un arī griesti apžuvuši. “Pārvaldniece pienākumus pildīja simboliski. Arī par skaņas izolāciju nebija padomāts – kaimiņi bieži sūdzējās, jo pa manu dzīvokli skraidīja viens mazs bērns un divi pusaudži.”

Gadās arī īrnieki, kuri uzskata: es maksāju, tātad varu kaut strēmelēm plēst tapetes un ļaut bērniem apzīmēt mēbeles. Reizēm skati, kas paveras pēc īrniekiem, varētu kalpot par ilustrāciju Edgara Po stāstam "Slepkavība Morgielā", kurā bija aprakstīts izbēguša pērtiķa izārdīts dzīvoklis.



Tu esi plikadīda un lūdzējs! Kad rīdziniece Inita sāka meklēt mājokli īrēšanai, viņa vēl nezināja, kādus elles līkločus nāksies izstaigāt
“Bildēs smuks, atbraucu – gaģušņiks, rakstīts “tīrs”, realitātē vispirms jāiztrenkā žurkas un jāapindē tarakāni. Īstenība reti atbilda sludinājumā aprakstītajam. Kad šķita, ka esmu atradusi un aizrunājusi, uzradās kāds ar biezāku naudas maku, kurš nocēla. Pat ja esi iemaksājis drošības naudu, tas vēl nenozīmē, ka dzīvoklis tev garantēts, negodprātīgs īpašnieks tevi mierīgi var uzmest. Un tad vēl nosacījumi: bērnus – nē, kaķi – nē.

Reklāma
Reklāma

Beidzot atradu piemērotu nelielu māju. Ārzemēs dzīvojošie īpašnieki skaipā man uzdeva jautājumus – kastingu izturēju tāpēc, ka iepriekšējā īrniece atklāja vairākus zemūdens akmeņus. Viņa bija ieinteresēta, lai process virzās straujāk, jo bija apsolījusi īpašniekiem, ka paliks līdz brīdim, kad tiks atrasts jauns īrnieks.

Līgumā tika uzskaitītas mēbeles, tostarp veca veļas mašīna, kas drīz vien salūza, un man nācās pirkt jaunu. Arī gāzes apkure izmaksāja dārgāk, nekā tika minēts sākumā. Lai gan kopējās mājas izmaksas vidēji bija 600 eiro mēnesī, man visu laiku nācās kaut ko uzlabot un atjaunot. Protams, varēju to nedarīt, bet es taču tur dzīvoju! It kā tu maksā lielu naudu, esi nopircis privāto zonu, bet tajā pašā laikā skaidri jūti, kas esi plikadīda un lūdzējs. Visu laiku bija sajūta, ka "lielais brālis" tevi vēro kā Orvela romānā "1984".

Kad, labu gribot, pateicu, ka grasos pirkt dzīvokli, īpašnieki uzreiz apmeta kažoku otrādi – ja pirms tam lūdzās, lai palieku ilgāk, tad tagad noskaldīja: “Trīs gadi pagājuši, līgums beidzies, kravā mantas.” Ar grūtībām izlūdzos, lai atļauj palikt vēl mēnesi.

Meklējot dzīvokli, ko pirkt, es ieraudzīju, kāds tuvplānā izskatās patiess izmisums. Vienā dzīvoklī, uz kuru mani aizveda mākleris, vēl mitinājās īrniece – sieviete ar diviem maziem bērniem, jaunākais vēl bija pie pupa. Es redzēju sievietes izmisušo skatienu, un mani nepameta sajūta, ka bradāju pa svešu dzīvi.”
 

Kas ietekmē īres maksu 
Ievilkuši nāsīs pasaules dvašu, mēs Rīgu nicīgi mēdzam dēvēt par provinci. Tomēr jau gadsimtiem ilgi uz to no dažādām vietām plūst ļaudis – gatavi samierināties ar šaurību, troksni un izplūdes gāzu smaku, lai tikai varētu mesties pilsētas dzīves mutuļos. Nemainīgi vislielākais pieprasījums ir pēc divu vai trīs istabu ekonomiskās klases dzīvokļiem Rīgā, apliecina nekustamo īpašumu eksperte Kristīne Dubane. Visbiežāk īrēt gribētāji ir samērā jaunas ģimenes ar bērniem – tie, kas nevar dzīvokli nopirkt. Par lielajiem dzīvokļiem interese ir mazāka, jo tie ir pārāk dārgi.

“Īres maksu ļoti ietekmē komunālie maksājumi mājoklī. Pirms īrēt, cilvēki smalki visu izpēta. Tagad sāk novērtēt renovētās mājas. Interesanta situācija ir universitātes pilsētās. Bieži vien četriem studentiem īrēt četristabu dzīvokli ir lētāk nekā dzīvot kopmītnē. Ekskluzīvie dzīvokļi ir mūsu mazākais segments, kas interesē ārvalstu kompānijas, kuras greznos dzīvokļus saviem darbiniekiem izīrē uz gadu vai diviem,” stāsta eksperte.

Kādreiz īres topa virsotnē bija Vecrīga, bet tagad vietējie vēlas atrast klusāku dzīvesvietu. Vēlmes ir dažādas – viena dvēseles stāvoklim atbilst sarkanas sienas un melnas grīdas, citam gribas gaiši zilu vai rozā. Lielākā daļa izīrētāju dzīvokli izremontē gaišās, klasiskās krāsās, bet ne visi vēlas sterilu vidi un bēšas sienas, kurām nedrīkst pieskarties. Jaunieši grib kaut ko trakulīgu, citi meklē telpas, kuras nav jābaidās nosmērēt.”

Tātad minimālā summa, ar ko jārēķinās, lai Rīgā izīrētu mūsdienīgi aprīkotu divu istabu dzīvokli padomju laikos celtā tipveida mājā, ir 300 eiro, reģionos tikai nedaudz mazāk. Tomēr pat tad, kad esi gatavs maksāt apaļu summu, atbilstošu mājokli atrast nav viegli. Veroties ss.lv sludinājumos, pārņem bezcerība – tipveida domāšanas koncentrāts! Izrādās, ka eiroremonts nevaid miris – piekaramie griesti, kas atgādina olu paliktņus, ģipškartona arkas un hromēts stienis virtuves letē. Tas tiek raksturots kā MODERNS DZĪVOKLIS.

Piedāvājumā ir desmitiem dzīvokļu ar nobradātu linoleju un tumši brūnu, lakotu sekciju, kuru ieraugot vien gribas ietīties avīzēs un nakšņot zem tilta. Dzīvokļi ar austrumnieciskiem paklājiem pie sienām, zem kuriem droši vien paslēpts Staļina portrets. Ir arī nedzīvā protestantu askētismā ieturēti un nemājīgi studijas tipa mitekļi. Saka: kas guļamistabā, tas galvā. Ja tā, tad atliek vien minēt, kas notiek cilvēka galvā, kura guļamistabā pie sienas ir kaķa portrets, bet uz spilvena sēž pieci plīša lāči.

 
Ar līgumu vai bez tā
Kamēr citviet Eiropā mājokļu īrēšanas popularitāte pieaug, jo ļauj dzīvot brīvāk un mobilāk, mūsu nacionālā īpatnība ir vēlme iegūt īpašumā, nevis īrēt. Tomēr, ņemot vērā, ka Eiropā īres nami ir viens no stabilas peļņas avotiem, investori rūpīgi seko īres tirgus attīstībai Latvijā, saka "Ober-Haus" speciāliste Kristīne Dubane. Tiesa, investorus interesē Rīga un tās apkārtne, ne reģioni. Par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc joma ir sastāvējusies, bez dinamikas, speciāliste uzskata nesakārtoto likumdošanu. “Ja īrnieks vairākus mēnešus nemaksā, izīrētājs naudu var atgūt tikai caur tiesu. Jā, iespējams, ka līgumā ir ietverts punkts par dzīvokļa atbrīvošanu, ja maksājumi nav veikti, bet realitātē īrnieks pažēlojas, ka laikā nav izmaksāta alga vai bērns saslimis, un tā tas turpinās vairākus mēnešus. Ja īrnieks neievēro nosacījumus, izīrētājam nav tiesību viņu no mājokļa izlikt. Ir jāvēršas tiesā vai jāaicina likumsargi.”
 

Visbiežāk šādās ķibelēs iekļūst ne jau īres biznesa lietpratēji, bet gan vienkārši cilvēki, kas mantojuši dzīvokli no vecmāmiņas. Šajā vietā īrnieki droši vien bļauj pilnā balsī, sak, nav taisnība, tie esam mēs, kurus jebkurā brīdi var izlikt aiz durvīm. Dažus var, citus – lai tikai pamēģina! Ja gadās īrnieks, tā teikt, ar aknām un haizivs žokļiem, izīrētājam nav viegli atgūt īpašumu. Nesen kādā pilsētā, lai panāktu, ka pagaidu īrnieki ar maziem bērniem atbrīvo četru istabu dzīvokli, kurā pusotru gadu bija dzīvojuši, neapgrūtinot sevi ar rēķinu samaksu, nācās aicināt palīgā pašu mēru ar svītu no domes kāpņu garumā.


Jaunais likums sola, ka izīrētājs bez bažām varēs pārtraukt īres līgumu un izlikt īrnieku no telpām, ja viņš nebūs maksājis trīs mēnešus. Pagaidām, baidoties no domstarpībām ar īrniekiem, daudzi izīrētāji vispār negrib slēgt līgumu. “Ar tiem, kas grib līgumu, sarunās neielaižos,” strupi nosaka Marita, starpniece dzīvokļu izīrēšanā Vidzemes pilsētās. Nav līguma – nav darījuma! Šādā gadījumā īrnieks ir pilnīgi neaizsargāts, jo no likuma viedokļa dzīvoklī uzturas nelegāli.

 

Tomēr līguma neesamība vēl ir mazākais ļaunums, ir dzirdēts par gadījumiem, kad izīrētājs potenciālajam īrniekam piedāvā parakstīt papīru, kurā teikts, ka īrnieks no viņa aizņēmies vairākus tūkstošus – summu, kas atbilst īres kopsummai par gadu. Tā nu īrnieks katru mēnesi mājokļa saimnieka kontā ieripina īres maksu ar norādi “parāda segšana”. Ar šādu viltību izīrētājs cer izvairīties no nodokļa maksāšanas. Taisnības labad jāteic, ka tas nav liels un arī kārtība, kādā īpašnieks var legalizēt peļņas gūšanu no sava dzīvokļa izīrēšanas, ir vienkārša un cilvēcīga. Ja piecu darbdienu laikā pēc līguma noslēgšanas izīrētājs reģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā, viņam no ienākumiem jāmaksā nodoklis 10 procentu apmērā.

 
Vecais likums – spieķis riteņos
“Grūti pat nosaukt, kas tajā ir labs,” par vairāk nekā divdesmit gadu veco likumu saka Ekonomikas ministrijas pārstāvis Mārtiņš Auders. Kopš likuma "Par dzīvojamo telpu īri" pieņemšanas 1993. gadā ir mainījusies gan ekonomiskā, gan sociālā situācija, bet mūsdienu realitātei atbilstošs likums joprojām nav pieņemts. Vecais likums pārmēru aizsargā īrnieku, jo tika izstrādāts laikā, kad tikko bija sākusies namu denacionalizācija, tāpēc, lai novērstu sociālo spriedzi, likumdevējs jau sākotnēji nostājās īrnieku pusē. Piemēram, līdzšinējais likums paredz, ka izīrētājs daudzos gadījumos pat nevar izvēlēties īrnieku, jo, piemēram, īrnieka dzīvesvietas maiņas gadījumā ģimenes loceklis ir tiesīgs prasīt dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu ar viņu iepriekšējā īrnieka vietā, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus. 
 

Beztermiņa īres līgumi joprojām ierobežo īpašnieku iespējas rīkoties ar mantu pēc saviem ieskatiem. Namīpašnieki sūdzas, ka strīdu izskatīšana Latvijas tiesās ilgst gadiem. Tieši smagnējās likumdošanas dēļ daudzi namīpašnieki izvēlas pārdot, nevis izīrēt īpašumus, jo tas ir vienkāršāk un izdevīgāk.


Pirms trim gadiem Ekonomikas ministrijas paspārnē sagatavotais Dzīvojamo telpu īres likums tika atsaukts daudzu iebildumu dēļ. Tagad tas ir pārstrādāts un aktualizēts kopā ar grozījumiem Civilprocesa likumā un Notariāta likumā. Jaunajā likumprojektā paredzēts, ka maksimālais īres līguma termiņš ir desmit gadi. Tam beidzoties, līgums tiks nevis pagarināts, bet slēgts no jauna. Visi īres līgumi tiks reģistrēti Zemesgrāmatā (procedūra būs atvieglota un bez maksas). Īres maksa tiks noteikta kā atlīdzība vai maksājums par lietas lietošanu. Īres maksu izīrētājs varēs paaugstināt tikai tad, ja šāda kārtība būs paredzēta līgumā, bet ne biežāk kā reizi gadā.
 

Pēc likumprojekta autoru domām, jauno likumu straujāk virzīt liedz tas, ka denacionalizēto namu īrnieku jautājums aizvien ir politiski jutīgs. Šobrīd Rīgā ir aptuveni divi tūkstoši denacionalizēto namu īrnieku, kas ir tiesīgi saņemt palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Skaidrs ir viens – kamēr jaunajiem īres tirgus dalībniekiem spieķus riteņos liks vecais likums, nemainīsies arī stereotips, ka īrēšana ir kaut kas nevērtīgs vai pat nosodāms un nav visai laba alternatīva savam kaktiņam, savam zemes stūrītim.


Mārtiņš Auders norāda: līdz ar šogad maijā pieņemtajiem likuma grozījumiem, kas ļauj pašvaldībām izīrēt dzīvojamo platību speciālistiem, ir parādījusies pozitīva tendence – pašvaldības sākušas interesēties par īres namu būvniecību. Valdība meklē iespējas, kā atbalstīt īres namu būvniecības projektus, piesaistot aizdevumus ar zemu procentu likmi no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda. Pirms krīzes valdība atbalstīja nepabeigtu jaunbūvju pabeigšanu, kā arī jaunu īres manu būvniecību. Tolaik šajos namos tika ierīkoti sociālie un īres dzīvokļi, ko piešķīra maznodrošinātajiem. Tagad ir ideja apturēt cilvēku aizplūšanu no reģioniem uz Rīgu un ārzemēm, piedāvājot pašvaldības dzīvokļus dažādu jomu speciālistiem.
 

 

Avots: www.kasjauns.lv