Dzīve laukos vai pilsētā. Vai rīdzinieki vispār ir cilvēki?

Ja atsauc atmiņā apstākļus, kādos Mirtas tante izteica tik kategorisku spriedumu par rīdziniekiem, ir skaidrs, ka visam pamatā ir cilvēciska reakcija uz aizvainojumu par to, ka Dagnijas un Ērika dēls Uģis izmēž klēti. Jauneklis paziņo, ka turpmāk gulēs klētī, jo istabā mieru neliek uzmācīgās mušas, uz ko Mirtas tante vaicā: “Kura māja tad bez mušām?” un saņem nepārprotamu un skaidru atbildi: “Pie mums Rīgā nav nevienas mušas!” Tai seko Mirtas tantes rīdziniekus noniecinošais secinājums. Šo epizodi var uztvert kā paaudžu, proti, izlutināta puišeļa un senilas večiņas, konfliktu, kā atšķirīgas pasaules uztveres un dažādo vērtību strīdu, bet var uz to paraudzīties kā uz pilsētas un lauku iedzīvotāju domstarpībām. 
Visi uz pilsētu! 

Laikam būs grūti apstrīdēt acīm redzamo – visā pasaulē kopš rūpnieciskās revolūcijas sākuma plaisa starp pilsētniekiem un lauciniekiem ir tikai mazinājusies. Kopš 18. gadsimta beigām, kad cilvēce sāka atteikties no agrārās un uz amatniecību balstītās saimniekošanas un pievērsās industriālajai ekonomikai, cilvēka dzīve arvien vairāk kļuva atkarīga no atklājumiem un tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kas spieda mainīt ne vien dzīvesveidu, bet arī dzīvesvietu. 

Mūsdienās laukos dzīvo gan tie, kas tur mitinās no paaudzes paaudzē, gan tie, kas ir atguvuši savas saimniecības, kas ir bijuši pietiekami apsviedīgi, spējuši paplašināties un izsisties un ir izveidojuši lielas saimniecības.

Mūsdienās socioloģisko pētījumu rezultāti runā paši par sevi. Globālā urbanizācija savu ir paveikusi, un pilsētnieku skaits turpina pieaugt. 20. gadsimta sākumā pilsētās dzīvoja tikai 13 procenti Zemes iedzīvotāju, bet 21. gadsimta sākumā par pilsētniekiem sevi dēvēja jau 46 procenti cilvēku. Sociologu prognozes ir nedaudz biedējošas – ja urbanizācija turpinās savu uzvaras gājienu līdzšinējā tempā, 2050. gadā pilsētās dzīvos 70 procenti planētas iedzīvotāju. 

Latvija pasaules kartē nav izņēmums, un arī mūsu valstī lauku iedzīvotāju skaits samazinās. Tas ir neapstrīdami, un par to liecina arī Eiropas Sociālā fonda pētījums Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas. Latvijas Universitātes paspārnē no 2010. līdz 2013. gadam desmit zinātnieku grupa literatūrzinātnieces Aijas Priedītes vadībā pētīja Latvijas laukus un secināja, ka arī mūsu valstī tālāk no lielpilsētām paveras drūma aina – infrastruktūra nav labvēlīga dzīvošanai. “Ja tā turpināsies, laukos paliks tikai entuziasti vai tie, kuri vairs nejaudā pārcelties citur,” secina Aija Priedīte, ar jaušamu nolemtības devu piebilstot, ka patērētāju sabiedrība un lauki laikam tomēr nav savienojami. 

“Domāju, ka mūsdienās lauku ļaudīm televīzijas un žurnālu iespaidā ir radies maldīgs priekšstats par pilsētu kā debesu valstību, leiputriju. Valodnieks, kurš pētīja izloksnes un intervēja cilvēkus, bieži dzirdēja jauniešus sakām, ka viņi grib uz pilsētu, kaut vai tuvējo mazpilsētu, bet prom. Arī tagad dzīve laukos pārsvarā ir smags darbs, bet pilsēta vilina ar šķietami vieglāko dzīvesveidu,” pilsētas pievilcību laucinieku acīs skaidro Aija Priedīte.

Un ir viena pilnīga jauna kategorija, ko es dēvēju par svētdienas lauciniekiem.

Laukos ienāk svētdienas laucinieki 
Speciālisti apgalvo, ka būtiskākas atšķirības starp lauciniekiem un pilsētniekiem ir saskatāmas valstīs ar plašāku teritoriju, kur pilsētas un lauku apvidus šķir lieli attālumi, un valstīs ar nevienmērīgu pilsētu un lauku apvidu attīstību. Spilgtākie piemēri – Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Indija un Ķīna. 
Starp citu, Ķīnā ilgstošos pētījumos zinātnieki atklāja ne vien mentālas atšķirības, bet arī fiziskas. Izrādās, tur laucinieki uzreiz atšķirami pēc auguma. Kā skaidro Ķīnas vēsturnieki un cilvēka ģenētikas pētnieki, tas ir saistīts ar to, ka gadu desmitiem Ķīnas nabadzīgajos lauku reģionos valdīja pārtikas trūkums un gandrīz nepārtraukti galdā tika celti rīsi. Gaļa bija retums, un to varēja atļauties tikai lielos godos. Tāpēc augums pamazām saruka, un arī jaunākās paaudzes pārstāvji, kas dodas darba meklējumos uz rūpnieciskajām lielpilsētām, ir acīm redzami augumā mazāki par izglītotajiem turīgo dzimtu bērniem, kas jau ilgstoši dzīvo šajās metropolēs vai arī pārstāv sava reģiona sociāli augstāko slāni. 

Latvija ar gandrīz 65 tūkstošiem kvadrātkilometru pasaules ģeopolitiskajā kartē ir uzskatāma par nelielu valsti. Latvijā ir 76 pilsētas, un par pilsētniekiem sevi var saukt visi tie, kas mīt apdzīvotās vietās ar ne mazāk par diviem tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju, bet visi pārējie ir lauku iedzīvotāji. Taču arī mūsu valstij nav gājusi secen urbanizācija, un pilsētnieku ir nospiedošais vairākums – 70 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem. 

Ir sarucis ne vien laukos dzīvojošo skaits, bet, kā skaidro Aija Priedīte, ir mainījies arī klasiskais Latvijas laucinieks: “Mūsdienās laukos dzīvo gan tie, kas tur mitinās no paaudzes paaudzē, gan tie, kas ir atguvuši savas saimniecības, kas ir bijuši pietiekami apsviedīgi, spējuši paplašināties un izsisties un ir izveidojuši lielas saimniecības. Un ir viena pilnīga jauna kategorija, ko es dēvēju par svētdienas lauciniekiem. Nejauciet ar dīvāna zemniekiem. Svētdienas laucinieki ir tādi, kas nopērk vai arī manto lauku mājas un pēc savām iespējām cenšas tās sakopt un uzturēt. Viņi laukos sastopami tikai brīvdienās, jo dzīvo un strādā pilsētā.” 

Lai kādi arī būtu iemesli izvēlei par labu dzīvei laukos, pilsētā vai starp šīm abām vidēm, nevar noliegt, ka pilsētniekus un lauciniekus šķir ne vien kilometri, bet arī dzīves apstākļi, pasaules uztvere, vērtības, vajadzības un iespējas. 

Zinātniece ir novērojusi, ka svētdienas laucinieks meklējams lielākoties apmēram simt kilometru rādiusā. Piemēram, Aijas Priedītes meitas ģimene, kura meklēja un atrada lauku mājas stundas brauciena attālumā no Rīgas: “Tagad viņi brīvdienās saimnieko Stalbē, un, skatoties uz viņiem, varu teikt, ka arī viņu bērni pieņemamā attāluma dēļ labprāt brauc līdzi, dažkārt pat ar autobusu. Šis attālums jauniešiem šķiet sasniedzams. Arī Piebalgā un Raunā, ap Ineša ezeru ir daudz rīdzinieku, kurus var piepulcināt pie svētdienas lauciniekiem. Viņu lielākā atšķirība no parastajiem lauku cilvēkiem ir tā, ka viņi nenodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību. Taču viņi labprāt sadarbojas ar vietējiem zemniekiem, ar sīkzemniekiem. Viņi ļauj vietējiem izmantot savas lauksaimniecības zemes, pretī saņemot, piemēram, kartupeļus. Šāda sadarbība ir vērtējama pozitīvi, jo tiem, kas pastāvīgi dzīvo laukos un kam ienākumi nav tik lieli, kā gribētos, šāda sadarbība ir labs atbalsts.”

Muļļas ir gan pilsētās, gan laukos 
Lai kādi arī būtu iemesli izvēlei par labu dzīvei laukos, pilsētā vai starp šīm abām vidēm, nevar noliegt, ka pilsētniekus un lauciniekus šķir ne vien kilometri, bet arī dzīves apstākļi, pasaules uztvere, vērtības, vajadzības un iespējas. 
Varētu šķist, ka mūsdienu tehnoloģijas – mobilie sakari un internets – ir satuvinājušas laukus un pilsētas un nojaukušas reiz nospraustās robežas, tomēr tā vis nav. Gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem ir diezgan stingri iesakņojušies uzskati. Par tiem var uzzināt, uzklausot lauku vai pilsētu ļaudis vai palasot interneta forumus, kur, spriežot pēc viedokļiem, ir gana vienlīdzīgi pārstāvēti gan provinces, gan pilsētu iedzīvotāji. 
Viens no populārākajiem ir viedoklis par laucinieku kā naivu, vientiesīgu un vienkāršu cilvēku ar pieticīgākām prasībām pret dzīvi. Tāpat valda uzskats, ka laucinieki vieglāk piemērojas dzīvei pilsētā atšķirībā no pilsētniekiem, kam jāiejūtas laukos. 
“Skaidrs, ka pie komforta pierast ir vieglāk nekā atrast no tā. Taču, manuprāt, viss ir atkarīgs no cilvēka acīguma. Tas, cik ātri viens laucinieks, pārceļoties uz pilsētu un nodzīvojot tur kādu laiku, pielāgojas jaunajiem apstākļiem, ir atkarīgs no tā, vai viņam uz pleciem ir galva un kāda ir viņa līdzšinējā pieredze. Arī literatūrā redzam, ka ir jāiegūst pieredze, lai tiktu galā ar pilsētniekiem. Piemēram, Augusta Deglava romānā Rīga jaunais Pēteris, atbraucis uz Rīgu, bija ļoti piesardzīgs, viņš vēroja un taustījās. Adaptēšanās ir atkarīga no cilvēka apķērīguma, nevis no tā, vai viņš ir laucinieks vai pilsētnieks. Galu galā – arī pilsētas ir pilnas ar muļļām,” ironizē literatūrzinātniece Aija Priedīte. 

Vācijas zinātnieku pētījumi liecina, ka pilsētnieku un laucinieku smadzenes dažādi uztver stresa situācijas un šīs atšķirības runā par labu dzīvei laukos.

Viņa arī īsti negrib piekrist uzskatam, ka pilsētnieki ir izglītotāki, bet lauku cilvēki – dzīvesgudrāki. Var pieņemt, ka izglītība lauku ļaudīm ir grūtāk sasniedzama nekā pilsētniekiem, tomēr, viņasprāt, arī laucinieki ir iemācījušies lietot internetu un ir kļuvuši izglītotāki. “Es drīzāk baidos, ka pienāks diena, kad lauku ļaudis būs tikpat izglītoti kā pilsētnieki, kas savukārt dzīvesgudrības tā arī nebūs apguvuši,” atzīst zinātniece. Viņai piekrīt arī Latvijas Televīzijas raidījuma Province ilggadējais veidotājs Harijs Beķeris, retoriski vaicājot – vai tad pilsētās ir maz stulbu cilvēku? 
Televīzijas žurnālists, veidojot raidījumu par ļaudīm, kam patīk dzīvot provincē, ir novērojis, ka laukos cilvēki ir pašpietiekami, viņiem ir vairāk laika padomāt, bet pilsēta ir vientuļnieku pūlis. “Laukos ir vairāk cilvēciskuma. Veikalā tev iedod uz krīta. Skatās, vai kaimiņam skurstenis kūp. Ja nekūp, iet raudzīties, kas noticis. Rīgā bieži vien nezini, kas dzīvo kaimiņu dzīvoklī. Pilsētā jāpierod pie tā, ka tevi kāpņu telpā neviens nesveicina, ka visiem ir vienalga, kas ar tevi notiek,” novērojis Harijs Beķeris. 

Kurzemē dod ūdeni, Latgalē – pienu 
Kad pieredzējušajam lauku ļaužu vērotājam vaicāju, vai līdz ar cilvēciskumu lauciniekos ir vairāk sirsnības, atvērtības un viesmīlības, viņš atzīst, ka Latvijā joprojām manāms ģeogrāfiskais determinisms: “Ja paprasīsi padzerties, Kurzemē tev iedos ūdeni, savukārt Latgalē bez prasīšanas – pienu. Sēļi atšķiras no latgaļiem. Latgalē bez apsēšanās pie galda ar tevi nemaz nerunās. Sešu gadu laikā sastapti cilvēki, kas priecājas par viesiem un kas nepriecājas. Ir tādi, kas vada dienas savā nošķirtībā, nolemtībā, bet ir arī tādi, kas dzīvo ar misijas apziņu.” 
Reģionālās atšķirības novērojusi arī Aija Priedīte: “Kurzemnieki bija ļoti atturīgi un skeptiski. Ja mums līdzi nebūtu braucis tik sabiedrisks cilvēks kā Ansis Bogustovs, es nezinu, kā mums tai Kurzemē būtu gājis. Barjera bija liela. Zemgaļos savukārt bija jaušams lepnums. Man īpaši palicis atmiņā kāda zemnieka teiktais, ka mums te nav nekāda kaktiņa vai stūrīša, mums ir zeme. Kaunatā, Latgalē bija jūtams, ka cilvēkos iedzīts mazvērtības komplekss, kas savienojies ar iedzimto lepnības garu. Viņos jaušama neticība un neziņa. Viņi īsti netic saviem spēkiem, savai varēšanai. Arī mūsu plašsaziņas līdzekļi pilnībā nesasniedz Latgali, un tas izraisa un veicina šo nošķirtības sajūtu. Viņi nejūtas piederīgi. Un tas neizbrīna, jo Latvijas Televīzijas vai Latvijas Radio vietā viņi informāciju gūst no kaimiņzemju medijiem. No iepriekšējiem projektiem un no šā projekta kolēģu stāstītā nedrīkst nepieminēt latgaliešu viesmīlību. Dalās tajā, kas ir.” 

Lauki nenozīmē dzīvot mēslos 
Komentējot pieņēmumu, ka laucinieki ir fiziski spēcīgāki un izturīgāki nekā pilsētnieki, Aija Priedīte aicina atturēties no vispārinājumiem: “Sportistu nevar salīdzināt ar cilvēku, kura vienīgās fiziskās aktivitātes ir gājiens no mājām uz autobusa pieturu, taču lauciniekiem fizisko slodzi neapšaubāmi nosaka dzīves apstākļi un ikdienas rūpes.” Savukārt laucinieku izslavētā imunitāte un neuzņēmība pret slimībām skaidrojama ar veselīgāku uzturu un rūdījumu. Jau kopš mazotnes lauku bērni skraida basām kājām, ēd no zemes paceltu ābolu vai dobē noplūktu gurķi un dalās maltītē ar suni vai kaķi. 
Vēl ir dzirdēti pieņēmumi, ka laucinieki ir mierīgāki un harmoniskāki. Izrādās, tas ir ne tikai pieņēmums, bet zinātniski apstiprināts novērojums. Vācijas zinātnieku pētījumi liecina, ka pilsētnieku un laucinieku smadzenes dažādi uztver stresa situācijas un šīs atšķirības runā par labu dzīvei laukos. Pilsētā dzimušiem un augušiem cilvēkiem ir divreiz lielāks risks saslimt ar šizofrēniju. Viņi ir krietni uzņēmīgāki pret stresu. Vācu pētnieki arī secinājuši, ka pilsētniekiem ir par 21 procentu augstāka iespēja piedzīvot trauksmes izraisītas veselības problēmas. 

Gan Aija Priedīte, gan Harijs Beķeris nepiekrīt stereotipam, ka pilsētnieki ir kārtīgāki, bet laucinieki – sušķīgāki. “Lauki nenozīmē, ka dzīvo sūdos,” tik kodolīgs ir televīzijas žurnālists. “Es gribētu teikt, ka vienas kārtīgas lauku mājas ir tīras. Man brālēnam lauku mājās ir sausā tualete, bet pie durvīm stāv bļoda ar ūdeni roku mazgāšanai. Gan dzīvē, gan latviešu literatūrā var pārliecināties, ka laukos ar kūts vai darba apaviem un apģērbu istabā ieiet nav iedomājami,” lauciniekus aizstāv literatūrzinātniece, piebilstot, ka tie, kas laukos ir nodzīvojuši lielāko daļu mūža un kas ir identificējušies ar lauku vidi, nekad nejustos labi pilsētā. Viņiem tās mūsu dušas un tualetes nav vajadzīgas, viņi laukos jūtas labāk un drošāk. 
Atšķirīga ir arī pilsētnieku un laukos dzīvojošo izpratne par to, ko vajadzētu sargāt no zagļiem. Kādas Latvijas bankas aptaujā atklājās, ka pilsētnieki biežāk nekā laukos dzīvojošie vēlas pasargāt datortehniku un rotaslietas. Turpretī laukos dzīvojošajiem vērtīgāka šķiet sadzīves tehnika. Tāpat ārpus pilsētām dzīvojošie par sargājamāku uzskata darba instrumentus un dārza tehniku. 
Viss iepriekš teiktais apstiprina sen zināmo – cik cilvēku, tik viedokļu. Turklāt aiz katra viedokļa ir tā paudēja personīgā pieredze. Taču nevar nepiekrist arī tiem, kuri saka – nav dūmu bez uguns. 

Teksts: Andra Ceriņa, žurnāls „Patiesā Dzīve”

Avots: www.kasjauns.lv