Vai tiešām saimnieks pats var veidot sava suņa raksturu?

Lai gan ģenētikai patiešām ir nozīme un tā ietekmē noteiktas uzvedības tendences, ar to vien nepietiek, lai izskaidrotu, kāpēc viens suns ir mierīgs, bet cits – trauksmains vai viegli uzbudināms. Suņa raksturs nav nemainīgs – tas turpina attīstīties visas dzīves laikā, balstoties uz pieredzi un mijiedarbību ar apkārtējo vidi. 

Raksturs veidojas jau agrīnā vecumā

Viens no nozīmīgākajiem posmiem suņa attīstībā ir kucēna agrīnais vecums. Šajā laikā suns ne tikai iepazīst pasauli, bet arī veido savas pirmās emocionālās reakcijas uz to. Kucēns nepiedzimst ar gatavu izpratni par to, kas ir drošs – viņš to iemācās. Ja cilvēks palīdz iepazīt apkārtējo vidi pakāpeniski un pozitīvā veidā, suns iemācās uzticēties. Savukārt haotiska vai biedējoša pieredze var veicināt nedrošību.

Audzināšana notiek nepārtraukti

Bieži šķiet, ka suni audzinām tikai apmācību laikā, taču realitātē tas notiek nepārtraukti arī ikdienas situācijās. Katru reizi, kad suns kaut ko izdara un mēs uz to reaģējam, mēs sniedzam viņam informāciju par to, kas ir pieņemams. Ja suns rej un mēs tam pievēršam uzmanību, viņš iemācās, ka šāda uzvedība darbojas. Tā nereti saimnieki neapzināti pastiprina uzvedību, kuru vēlāk gribētos mazināt.

Konsekvence rada drošību

Viens no būtiskākajiem aspektiem suņa rakstura veidošanā ir paredzamība. Ja suns saprot, kas no viņa tiek sagaidīts, viņš jūtas drošāk un stabilāk. Savukārt neskaidri vai mainīgi noteikumi var radīt apjukumu. Tas var palielināt stresu un veicināt nedrošību vai dažādu uzvedības reakciju pastiprināšanos.

Cilvēka emocijas ietekmē suni

Suņi ļoti labi uztver cilvēka emocionālo stāvokli un pamana saimnieka spriedzi vai tieši pretēji – mieru. Šī informācija tieši ietekmē viņu pašu uzvedību. Ja cilvēks pastaigas laikā ir saspringts, suns var kļūt modrāks un intensīvāk reaģēt uz apkārtni. Savukārt mierīga un pārliecināta attieksme bieži palīdz sunim atslābt un justies drošāk.

Uzvedība nereti atspoguļo neapmierinātas vajadzības

Dažkārt suņa uzvedība tiek uztverta kā rakstura problēma, lai gan patiesībā tā var būt saistīta ar nepietiekami apmierinātām vajadzībām. Sunim ir nepieciešamas regulāras pastaigas, rotaļas un dažādi uzdevumi, lai ne tikai fiziski nogurtu, bet arī emocionāli līdzsvarotos. Īpaši nozīmīga ir mentālā stimulācija, kas mazina nevēlamas uzvedības risku.

Vide, kurā noteikumi ir skaidri, komunikācija saprotama un vajadzības apmierinātas, veicina stabilāku un mierīgāku uzvedību. Tāpēc suņa uzvedību vienmēr ir vērts skatīt plašākā kontekstā – daudzos gadījumos uzvedība ir loģisks rezultāts tam, kā mēs ar suni dzīvojam.