Kāpēc kādam ir daudz bērnu, bet kādam – nav neviena?

Dzīvojam laikmetā, kad itin varam labi kontrolēt to, lai pēcnācēji nerastos, bet nevaram tik labi kontrolēt to, lai pēcnācēji garantēti rastos. Saskaroties ar neveiksmēm bērna radīšanā, nereti pārņem izmisums un netaisnības sajūta – kāpēc kādam, kam apstākļi un dzīvesveids nav tas labvēlīgākais, ir daudz bērnu, bet citam – neviena?
Reizēm cilvēki bez bērniem atrod kādu citu ceļu, aicinājumu vai dzīves uzdevumu.

FOTO: Shutterstock.com

Reizēm cilvēki bez bērniem atrod kādu citu ceļu, aicinājumu vai dzīves uzdevumu.

Stāsta Indulis Paičs, teologs, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs.


Pāri, kas sastopas ar grūtībām bērnu radīšanā, nereti ieslīgst sevis vainošanā. Bieži jebkuras nelaimes cilvēki uztver par sodu. To tā nevajadzētu darīt, nevajadzētu meklēt arī savu morālo vainu. Neviens cilvēks nav bezgrēcīgs, un cilvēki ar daudz bērniem nav obligāti tie Dievam mīļākie, mazāk grēcīgākie vai labākie. Tas, kā rīkoties šādās grūtībās nonākušiem pāriem, ir individuāls jautājums. Noteikti ir vērts mēģināt izmantot to, ko dod mūsdienu zinātne un medicīna. 

 

Galvenais ir meklēt sev optimālo risinājumu un vairīties no stereotipiem un klišejām, kā ir jādara, lai tu būtu laimīgs un īsts cilvēks, sieviete vai vīrietis. 


Saprotams, ka šādās attiecībās, kurās nav bērnu, arī rodas dilemma: man ir attiecības, kurās es mīlu un jūtos mīlēts, bet, no otras puses, ir vēlme pēc bērniem. Problēma izaug tieši no mīlestības – cilvēks tik ļoti mīl savu partneri, ka vēlas veidot attiecības tikai ar šo cilvēku un tāpēc nemeklē citu partneri, lai radītu pēcnācējus. Šis ir jautājums gan par fizioloģiskajiem un psiholoģiskajiem apstākļiem, gan pāra kopējo briedumu. Eksistē slēpti psiholoģiski mehānismi, kas var bloķēt bērnu radīšanu tik dziļi, ka cilvēks to pat nepamana. Tā nav mūsu vaina, bet šāda situācija var kalpot kā ierosme sevis izzināšanas procesam.

Reklāma
Reklāma

 

Vai man ir kāda cita loma?

Reizēm cilvēki bez bērniem atrod kādu citu ceļu, aicinājumu vai dzīves uzdevumu. Situācijas un cilvēku dzīves ir ārkārtīgi dažādas. Galvenais ir meklēt sev optimālo risinājumu un vairīties no stereotipiem un klišejām, kā ir jādara, lai tu būtu laimīgs un īsts cilvēks, sieviete vai vīrietis. Atmest aizspriedumus par to, cik čūskas ir jānosit, koki jāiestāda un dēli jāpiedzemdē, lai es skaitītos piepildījis savu dzīvi. Šādi stereotipi nepalīdz. Ir jāmeklē savs risinājums. Kādam pārim tas nozīmēs palikt kopā par spīti tam, ka bērnu nav, citiem risinājums būs adopcija, citiem būs prātīgāk tomēr iet katram uz savu pusi. Jebkurā gadījumā laiku, kad pāris ir pārdomās par pēcnācējiem, var izmantot, lai izzinātu un labāk saprastu sevi un izdarītu apzinātu izvēli. Ir vērts atcerēties, ka dabā viss ir līdzsvarā – pasaule jau ir pārapdzīvota. Un bērns vairs nav sociālās nodrošināšanas sistēmas pamats kā senajā pasaulē, kad cilvēkam vajadzēja daudz bērnu, lai būtu kāds, kas par viņu parūpēsies vecumdienās. Iespējams, doma par bērniem atnāk laikā, kad vienaudži jau gaida mazbērnus. Tomēr arī par to nav vērts sevi šaustīt – tas, ka bērns dzimst lielākā vecumā, bērnam dod nobriedušākus vecākus. No vienas puses, šie vecāki var būt vairāk noguruši un gurdenāki, ātrāk noveco, bet, no otras puses, viņi ir nobriedušāki attieksmē pret dzīvi.

 

Vairāk par to, vai bērns ir nemirstības pierādījums, lasi grāmatas “Gribam būt ģimene” rakstā “Vai bērns ir obligāta ģimenes sastāvdaļa”.

Saistītie raksti