Dvīņu māmiņas rakstīta vēstule Ziemassvētku vecītim

Tā nu tagad sēžu un mokos, zīmulim gals jau apgrauzts un iestājies zināms samulsums. Ko gan lai raksta? Izrādās, nemaz tā īsti neprotu rakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim ...

It kā uzdevums bērnišķīgi vienkāršs, vismaz pirmajā mirklī tā šķiet. Tomēr, kad sāc domāt, tad ir kā tai filmā, kurā sieva izmisīgi izmeklējusies veikalos vīram dāvanu, ar smagu nopūtu teica: „Nu, nevaru es tev nopirkt sakarīgu dāvanu. Tev neko tā pa īstam negribas.” „Kā nu ne?” atbildēja apmulsušais vīrs. „Tad nosauc kaut vienu lietu, kuru tev tiešām gribas, kuru varu iepakot dāvanu kastē vai maisiņā?”…

Un  tā, mīļo vecīt!
Piedod, ka neprotu tev uzrakstīt tā normāli, sakarīgi, piemēram, es gribētu to sarkano mētelīti Monton veikalā par 89,90 Ls, to, kas karājas labajā pusē, 36. izmēru, lūdzu! Lai ir skaidrs.

Jā, ja godīgi un no sirds, tad to, lai bērņuki veseli un vīrs darbu atrod darbu Latvijā un nav jāšķiras no ģimenes, lai vecmāmiņa un visi cilvēki būtu smaidīgāki, brīvāki, drosmīgāki, smaidītu, nemeklējot tam iemeslu.

Nesen lasīju par ramadānu (vienkāršojot — gavēnis Islama ticībā), kurš pēc Korāna (svētie raksti) ir ļoti stingrs. Viņiem nosacījumu stingrība atšķiras vienkārši cilvēkiem un tiem, kas kalpo un tic dziļāk. Otrajiem ir aizliegts ne vien lietot pārtiku, ūdeni vai jebko miesisku, bet arī dusmoties, skaust un žēloties. Tad nu iztēlojos, cik piemērots un lietderīgs šāds ramadāns (nosacījumi ir spēkā no saules lēkta līdz rietam) būtu pie mums. Izņēmums ir, ja debesis klāj mākoņi un sauli neredz, tad noteikumi nav jāievēro, kas varētu būt mūsu vienīgais glābiņš. Toties pa nakti dusmojies un žēlojies cik tīk! Vai nav forši?

Lai nu paliek Monton mētelītis. Kādu rītu pamostoties pa logu ieraudzījām baltu, baltu un pūkainu pasauli un sajutām brīnumu sēžam tepat uz mūsu sliekšņa, drusku nosalušu, ar baltu apsarmojušu bārdu.

Gribas sniegu, joņot no kalna, lai sniegs pa gaisu, uzadīt dvīņiem krāsainas vilnas zeķītes, dāvāt kaut nedaudz no sava siltuma un labklājības kādam, varbūt vēl pavisam mazam cilvēkam, kuram tā visa pietrūkst. Bet, kā to iepakosi?

Labi, pietiks saprotu, ka nupat jau Ziemassvētku rūķi kļūst ērcīgi. Pacentīšos savu domas lidojumu racionalizēt, pienaglot pie zemes, pavērst ar skatu uz sevi. Un, rau, šādas tādas idejas rodas, bet, neraža - jau atkal grūti iepakojamas. Gribas ceļot, kāpt kalnos, slēpot, atkal iet mācīties dejot un dziedāt, arī ģitārspēli labprāt apgūtu tā, lai tam nabaga instrumentam nav jāsarkst, un varam kopīgi ar mazajiem uzdziedāt un uzspēlēt… Gribas ieiet pirtī. Vienatnē, ar visiem pirtij piederošajiem rituāliem, smaržām, pēršanos, āliņģi. Atslēgties un baudīt, nedomājot, kurš no dzīvsudraba ātrumā kustībā esošajiem mazajiem tagad bez dvieļa skraida pa aukstu priekštelpu, netiek uz lāvas vai vienkārši sāk garlaikoties un liek tev nākt ārā pat nesasilušai. Egoistiski? Iespējams. Bet varbūt kādreiz gribas būt drusku egoistei. Kaut uz mirklīti.

Tikai tas viss atduras pret triviāli sadzīvisko — „bet”. Pet to, ka nav, kas palīdz izņemt bērnus no bērnudārza un aizvest mājās, kādu brīdi pieskatīt vai izvadāt uz savām nodarbībām, kamēr mamma dejo vai dzied, vai iet pirtī. Arī ceļošana joprojām iet komplektā ar mazajiem, kur relaksācija un atpūta laikam nebūs pareizie jēdzieni. Tā kā neesam rīdzinieki, mašīna viena, vīrs nestrādā Rīgā, bērnudārzs Rīgā, un visas nodarbības tāpat, šādas varbūt sīkas grūtības, bieži izvēršas par neatrisināmām un visas personīgās vēlmes tā arī paliek kā māmiņas vēlmes, kas sākas un beidzas ar mazo vadāšanu pa pulciņiem un prieku par viņu veiksmēm.
Domāju, situācija pazīstama daudzām no mums, mammām.

Tāda, redz, ne pārāk sakarīga tā vēstule sanāca …
Bet vispār, gaidu sniegu, daudz un pūkainu, lai varam sētā saveidot kārtīgu sniegavīru.


Māra Ančupāne, dvīņu mamma, mammam.lv/tetiem.lv