Mans ieslodzītais maigums beidzot nolija pār siltu vīrieša augumu

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

"Un viņa ar lūpām sameklēja vietu, kur vīrieša āda ir vismaigākā, lai, ar mēli baudīdama viņa saspringumu, glāstītu to maigi un alkatīgi..." raksta Maija.

FOTO: Marika Eglīte

"Tu gribi, lai es izslēdzu gaismu," - viņš nejautāja, bet darīja zināmu...

 

"Krāsnī vairs nesprakšķēja. Ogles vēl gailēja, taču istaba bija jau pietiekami silta. Mums tas ir jādara. Citādāk mēs nekad nebūsim brīvi. Nenoticis tas vienmēr stāvēs starp mums,” viņa, ar sarkstošo seju iespiedusies viņa biezā džempera rievās, čukstēja ar elpu vien, pavisam bez skaņas. Bet viņš sadzirdēja. Viņš mēdza dzirdēt arī tad, ja viņa tikai nodomāja... Mums vienkārši ir jāzina un jāpārliecinās, ka tas neko neizmainīs. Lai vairs nebaidītos.

Viņa skāviens kļuva vēl ciešāks. Viņa tajā iekļāvās kā sen aizmirstās mājās, ne ar ko nesajaucamā mūžīgā un siltā patvērumā.

Un nez kāpēc iedomājās - ja šis būtu filmas sižets vai stāsts, tad viņa te neatrastos. Viņas vietā stāvētu kāda smalka, gracioza, netverami šarmanta būtne slaidām kājām un gariem matiem, kāda viņa nekad nav bijusi. Viņa varbūt parādītos sižeta otrā plānā - kā neveiklā, īskājainā kaimiņu vientuļniece, kurai piederēja pāris kaķu, vai bezkrāsainā bērnu skolotāja, par kuras privāto dzīvi neviens neko nezina, jo, visticamāk, tik neglītām būtnēm tādas nav, viņām nav jūtu, viņām nevajag. Taču šī bija īstā dzīve. Un tajā viņai tieši tādai bija ļauts sevī just visu - pārsteidzoši dziļi un reibinoši.

 

"Nebaidies," viņš elpoja tieši viņas matos, "es tevi vienmēr sargāšu". Viņa neko neteica, bet neticēja. Ne tāpēc, ka tas bija viņš. Viņa vienkārši jau labi sen neticēja nevienam, tomēr baudīja mirkli un ļāvās siltajiem, mierīgajiem viļņiem, kas pamazām no saspringtā vēdera pletās uz visām pusēm un sasildīja gan sirdi, gan arī to vietu, caur kuru Visaugstākais savieno vīrieti un sievieti vienā veselā.

 

"Tu gribi, lai es izslēdzu gaismu," - viņš nejautāja, bet darīja zināmu. Jā, viņa to gribēja, kaut nešaubījās, ka rokas un lūpas tāpat tumsā redz. Viņš izslēdza lampu un atkal sakļāva rokas ap viņu. Viņu lūpas sākumā tikko jaušami, bet tad aizvien drošāk glāstīja otra lūpas un kaistošos vaigus, plakstus, deniņus. Viņi tumsā pamazām atbrīvojās no apģērba... Taustīšanās un nejaušie pieskārieni saviļņoja vēl vairāk. Viņa joprojām baidījās – un ja nu pēc tam kaut kas būs pavisam citādāk... Tomēr, nogurusi baidīties, ļāvās. Ļāvās pati sev.

 

Atlaist gadiem dūrēs savilktās plaukstas, lai tajās ieslodzītais maigums beidzot nolīst pār siltu vīrieša augumu. Ar krūtīm noglāstīt viņa vēderu un augšstilbus. Ļaut, lai viņas jutekliskā mute glāsta katru viņa ādas laukumiņu, - arī tos, kurus viņas acis vēl nav redzējušas.

 

Reklāma
Reklāma

Un viņa ar lūpām sameklēja vietu, kur vīrieša āda ir vismaigākā, lai, ar mēli baudīdama viņa saspringumu, glāstītu to maigi un alkatīgi, tai pašā laikā jūtot viņa mīļās, samulsušās rokas savos matos... Viņš mēģināja arī viņu samīļot siltāk un vairāk, taču viņa maigi atbīdīja viņa glāstus - ne mirkli nedrīkstēja aizmirst, ka rokas tumsā redz...

Viņu augumi bija drosmīgāki par viņiem pašiem. Tie atrada viens otra siltākos ielokus necaurredzamajā tumsā un nebaidījās sakļauties visciešākajā no visiem apskāvieniem.

 

Viņu abu kopīgā elpa kļuva ātrāka un dziļāka, viņa atdevīgi mīlēja to mirkli, kad vīrietis kļūst patiess, trausls un neaizsargāts, īsi pirms ielīt savas sievietes kaisli pulsējošajās dzīlēs. 

Un tad tas notika. Viņai šķita, ka viņa iekliedzas, bet balss nebija. Balts mirdzums, vairākas reizes noraustoties, no viņa iešļācās viņai pašā centrā. Maigums aizžņaudza kaklu, bet gaisma kā durstīgas adatiņas pa dzīslām skrēja uz visām pusēm, piepildot ķermeni ar žilbinošu starojumu.

 

Viņa juta, kā piepildās ar šo mirdzumu, tā bija vēl nekad nepiedzīvota ekstāze, un laimes pārpilnībā viņa atvēra acis...

 

Balta gaisma piepeši apmirdzēja pār viņu noliekušos seju, un viņa redzēja, kā viņas izgaismotais skatiens, viņa paša viņai dāvātā gaisma ieslīd atpakaļ viņa acu zīlītēs un pazūd tur kā dziļā, vilinošā tunelī. Varbūt tā izskatās tad, kad cilvēki redz gaismas tuneli pirms nāves, viņa paspēja apjaust... Viņi taču visi saka, ka gribas tur nokļūt un neatgriezties. Taču gaisma jau bija apmetusi savu loku caur viņiem. Atkal iestājās tumsa. Viņi gulēja cieši apskāvušies, kā baidoties pakustēties. Viņa juta, ka viņa rokas redz viņas augumu. Bet baiļu vairs nebija. Nekādu. 

Viss bija izmainījies. Un nekam vairs nebija nozīmes.

"Es mīlu tevi, tu esi mana gaismiņa", viņa nodomāja. "Es zinu", viņš nočukstēja.

 

Iesūtījusi Maija