Sākām kopdzīvi pēc pirmās tikšanās reizes

Pirms diviem gadiem 11. februārī ar interesi izskatīju puišu bildes portāla draugiem.lv iepazīšanās sadaļā. Saņēmos drosmi padraiskoties un nolēmu, ka arī es varu kādam aizrakstīt!

FOTO: no personīgā arhīva

Skatoties uz bildi un lasot profila informāciju, bija daži puiši, kas iepatikās. Bet man bija viena doma, rakstīšu, ja redzēšu, ka puisis ir no Latvijas, jo ārzemēs esošie ir pārāk tālu. Es nevaru zināt, vai viņam nav meitene vai pat sieva, kā arī — vai vispār kādreiz atgriezīsies Latvijā.

Tikai ne tādu, kurš atrodas ārzemēs!
No tiem, kas iepatikās, bija arī viens ārzemēs, tāpēc viņa profilu aizvēru. Pēc laika man atrakstīja kāds nepazīstamais: „Čaviņa, nāksi manos draugos, ja uzaicināšu?” Un es tikpat koķeti atbildēju: „Sveiks, protams, ka nākšu ..bet vai aicināsi???”
Tad jautāju, no kuras puses ir mans jaunais draugs, man atbildēja, ka no Cēsu rajona, Vecpiebalgas. Es nodomāju, ka tālu gan. Mēs turpinājām sarakstīties, sākotnēji kautrīgi, pa divām trim vēstulēm dienām, tad jau arī skaipā, jo tā bija ātrāk. Man acis un prāts bija aizmiglojies līdz pat 15.februārim, tas ir, piecas dienas, kad kārtējo reizi, skatoties uz jauniegūtā drauga profila informāciju, izlasīju: „Anglija, Velinburga”. Biju šokā, bet āķis lūpā, tāpēc sarakstīties nepārtraucām. Likās, ka šo cilvēku pazīstu jau gadiem ilgi — mēs bijām kā viena ābola divas pusītes. Lai gan zinu, ka internetā var uzrakstīt visu iespējamo, tomēr es uzticējos, ka tas ir patiesi. Mēs sarakstījāmies un draugs man zvanīja uz mobilo telefonu, lai dzirdētu manu balsi.
Mums viss notika tik ātri, bet mīļi. Pēc divu nedēļu sarakstīšanās man paziņoja, ka braukšot uz Latviju it kā atpūsties, tāpēc es darbā pieteicu, ka man vajadzēs atvaļinājumu.

Iepatikos arī viņa sešām māsām!
Mūsu pirmā tikšanās bija 17.03.2008. Rīgas lidostā un tā arī palikām kopā, pat uzreiz sākām kopā dzīvot! Tikai vēlāk uzzināju, ka Jānis bija nopircis lidmašīnas biļeti atpakaļ ceļam uz Angliju, kas netika izmantota.

Tā kā labas meitenes uzreiz pie sevis neaicina, tad nācās braukt līdzi uz Vecpiebalgu pie Jāņa mammas, lai puisis varētu nolikt savus ceļojuma koferus. Viņa māte nezināja, ka dēls atbraucis uz Latviju — tas bija pārsteigums, pie tam ieradās ar meiteni — mani.

Piedāvāju palikt pie manis, kamēr atrastu sev dzīvesvietu. Mūsu attiecības pārauga brīnišķīgā mīlestībā un cits dzīvoklis nebija vajadzīgs.

Mūs uzņēma labi arī visas sešas Jāņa māsas. Pēc dažām dienām devāmies uz Jelgavu. Jānim nebija, kur dzīvot, bet, ja darbu meklēja Rīgā, tad izbraukāt Rīga — Vecpiebalga, būtu grūti. Piedāvāju palikt pie manis, kamēr atrastu sev dzīvesvietu. Mūsu attiecības pārauga brīnišķīgā mīlestībā un cits dzīvoklis nebija vajadzīgs.
    
Pēc 10 draudzības mēnešiem Jānis mani bildināja. Es paliku bez darba, domāju, ka kāzas būs jāatliek. Toties Jānis teica, ka tas esot viņam labs izaicinājums — pārbaudījums, vai viņš varot uzturēt sievu. Ar Dieva svētību, draugu atbalstu, Jāņa algu un manu bezdarbnieka pabalstu visu paspējām laicīgi. 2009.gada 25.jūlijā mūs salaulāja Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē.
Tā kā esmu kristiete, ticu — esmu no Dieva sev izlūgusi labu vīru.

Daudzi draugi brīnās, ka var tā satikties un viss notiek kā pasakā. Kāds ļoti labs ģimenes draugs apgalvoja, ka tā notiek vienreiz no daudzām, tomēr arī viņš pēc mūsu kāzām iepazinās ar jauku sievieti portālā draugiem.lv. Tagad ir vēl par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk.
 

Reklāma
Reklāma

Iesūtījusi Ilze Kreislere,  stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!