Tev ir pianistes pirksti... Attiecību stāsts

Vasara jau bija beigusies un kļuva arvien aukstāks. Arī manā prātā vēl dažu mēnešu atpakaļ pārtrauktās attiecības, sāku pieņemt kā faktu, ka tur tiešām viss ir beidzies. Vasaru pavadīju diez gan vētraini, draugi darīja visu, lai man palīdzētu nedomāt, bet tik un tā nevarēju pārtraukt sazināties ar bijušo draugu.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no Lāsmas Eglītes personīgā arhīva

Nezin kāpēc sāku ievietot iepazīšanos sludinājumus dažādos portālos, arī Draugiem.lv, sarakstīties ar puišiem un staigāt uz randiņiem. Laikam vienkārši vajadzēja pretējā dzimuma uzmanību un kāpēc gan neiepazīt jaunus cilvēkus? Kādu dienu pienāca vēstule, no vīrieša ar jautājumu – vai es gadījumā neesot pianiste, jo mani slaidie pirksti uz to norādot. Patika, ka puisis neuzdeva kārtējo banālo iepazīšanās frāzi, bet sāka ar novērojumu. Man ļoti ir gribējies spēlēt klavieres, bet līdz šim neesmu to mācījusies. Vēlāk uzzināju, ka viņš pats gan spēlē un arī mēdz ko komponēt. Sarakste izvērsās interesanta, diez gan atšķirīga no citām un drīz vien tika sarunāts arī randiņš. Saulainā svētdienas rudens dienā, viņš atbrauca man pakaļ smieklīgā, mazā mašīnītē, (te jāpiebilst, es fanoju par mazajām t.s. Key car, kuras vīrieši parasti izbrāķē) un devāmies uz jūrmalu pastaigā.

Ja kāds jautātu, kāpēc tad es vēl turpināju sarakstīties un arī tikties vēl un vēl, es pati nezinātu atbildi.

Mūsu pastaiga izvērsās četru stundu garumā, kuras laikā es sarunāju nepavisam tās labākās lietas par sevi, bet puisis tikai klausījās un pat dzīvi interesējas par visu ko teicu. Nebiju domājusi, ka šai tikšanās sekos citas, man nebija klikšķa. Ja kāds jautātu, kāpēc tad es vēl turpināju sarakstīties un arī tikties vēl un vēl, es pati nezinātu atbildi. Katru reizi pārnakot mājās no kārtējā randiņa, teicu - tā ir pēdēja tikšanās. Man ļoti patika, ka varu stāstīt viņam visu ko, un viņš neko nenosoda, tieši otrādi - teica, ka es esot visneparastākā meitene, ko esot saticis. Arī randiņus izdomāja pēc labākajiem priekšrakstiem, kino, bet  ne komēdija Forumcinemas, ceļojums apkārt televīzijas tornim, tas pārvērtās pat piedzīvojumā, jo tur ceļa nav, džeza kluba koncerts, uzzinot manu pēdējo aizraušanos mūzikā.

Reklāma
Reklāma

Man ļoti patika, ka varu stāstīt viņam visu ko, un viņš neko nenosoda, tieši otrādi - teica, ka es esot visneparastākā meitene, ko esot saticis.

Bija pilnīgi viss ko meitene var vēlēties, bet man gribējās, lai viņa vietā būtu iepriekšējais draugs. Līdz kādu draņķigu dienu, sūdzējos jau caur skype par to kā man šodien neiet; ne darbā, ne mācībās un vispār esmu pilnīga nejēga, jo nevarēju izpildīt uzdotu mājasdarbu, atbildi bija īsa - nonāc lejā pēc 20 min. Tā arī izdarīju un mani sagaidīja milzīgs pušķis orhideju un zefīrs šokolādē, lai tikai es pasmaidītu! :)

Man šķiet, tikai tad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, viņu, manu Mr. Mīļumu, jo viņam nebija vienalga, vienalga kā jūtos, ko domāju vai daru, un kas man patīk! Viņš jau bija manā dzīvē, pieņemot mani tādu kāda esmu.
Kopš tā laika ir pagājis jau vairāk kā gads un esam gājuši daudzam jau cauri un vēl vairāk ir priekšā.
Rīt ievācos dzīvot pie sava Drauga un vakaros apspriežam savu mazuļu vārdiņu.

Iesūtījusi Lāsma Eglīte