Kas ļoti tuvu mīlestībai. Saruna ar Zani Daudziņu

Lasīt otra cilvēka dienasgrāmatu ir mazliet satraucoši. Blakus ikdienas sīkajām darbībām ir arī domas, bailes, pārdzīvojumi… Zane Daudziņa, kuras 2020. gada dienasgrāmata nesen publicēta, smej, ka mazliet jau esot sanācis “kā virinātājam papurināt mētelīti”.

FOTO: Publicitātes foto

Noslēpties nav iespējams. Un to nevar arī šādā intervijā. Vispār, kolīdz mazliet pabāz galvu virs ūdens, tā esi redzams. Ar visām savām problēmām, jocīgajām īpašībām, ārējo izskatu un iekšējo pasauli tu esi nolasāms. Foto: Rojs Maizītis

Gluži aizraujošs eksperiments ar pusmūža sievietes izturību – arī tāds apakšvirsraksts varētu būt aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas grāmatai. Kad pandēmija nogriež iespējas būt uz skatuves un Zirgu pastā ar studentiem, Zane raksta promocijas darbu un pēc iespējas biežāk cenšas būt savās lauku mājās Vallē. Viņa mostas ļoti agri, bieži vien piecos no rīta, veic rituālus, cep maizi, rūpējas par savējiem un klejo domās un sajūtās. Reizēm dienasgrāmatā iebirst arī pa kādai pikantai odziņai… bet to nu lasiet paši.
 

Negribu noslēpties

– Visiem saviem amatiem esi pievienojusi arī rakstniece…

– Nu, pasarg dievs! Tā gan būtu bezkaunība, pilnīga apgrēcība sevi tā saukt. Pandēmijas laiks pavisam neparedzami manu laiviņu ir iestūrējis šajos ūdeņos…
 

– Tas bija dabisks pašsaglabāšanās instinkts, ka sāki rakstīt dienasgrāmatu, vai esi to darījusi gadiem?

– Droši vien katrs ir kaut ko rakstījis, retu reizi arī es. Ir bijušas pasīvas apņemšanās, ka būtu interesanti, dzejolīšus kādos īpašos dvēseles stāvokļos esmu rakstījusi, bet tas bija sen un nav taisnība. Tagad dienasgrāmatu ieviesu ar ļoti merkantilu nodomu – vēlējos iemācīties ātrāk izpaust savas domas. Esmu no tām rakstītājām, kas švīkājas, visu laiku sevi apstrīdot. Sapratu, ka promocijas darba apjoms tādu darba stilu nepieļauj. Vēlējos disertāciju pabeigt akadēmiskā atvaļinājuma laikā, ko paņēmu 2020. gada pirmajā semestrī, vēl neko nezinot par pandēmiju.

 

Nojaušot, ka rakstīšana būs jāapvieno ar izrādēm, sapratu, ka man steigšus jāmācās rakstīt konkrēti, bez svītrojumiem. 2019. gada 31. decembrī iededzu svecītes, apsēdos pie eglītes, tā ļoti romantiski noskaņojot sevi apcerei, un sāku. Esmu šo uzdevumu pildījusi. Redaktore Bārbala Simsone bija ļoti uzmanīga, varbūt pat ar pārāk lielu pietāti pret tekstu. Ir publicēts pilnīgi viss, nevis atlasīti veiksmīgākie fragmenti.

– Reti kuram izdodas turēt rokās savu dienasgrāmatu nodrukātu – kāda tev bija sajūta? Lai kā tu slēptos, tur tomēr ir ļoti daudz tevis…

– To sapratu uzreiz – noslēpties nav iespējams. Un to nevar arī šādā intervijā. Vispār, kolīdz mazliet pabāz galvu virs ūdens, tā esi redzams. Ar visām savām problēmām, jocīgajām īpašībām, ārējo izskatu un iekšējo pasauli tu esi nolasāms. Sapratu, ka nebūs izredžu, un man arī negribējās slēpties.

 

Tāpēc grāmatu uzdrīkstējos rādīt, jo šķita – eh, varbūt kādam būs interesanti palasīt, uz šo laiku paskatoties caur manu durvju šķirbu. Mans pandēmijas gads bija pavisam neparasts, tur visa bija daudz… Iedomājies, komēdiju aktrise mēģina sevi nolikt uz zinātnieces sliedēm! Tas bija ļoti jocīgi. Varbūt arī tāpēc šķita, ka ir vērts ielaist savā slepenajā zonā… Zini, bišķi jau sanāca kā virinātājam papurināt mētelīti. Bet dzīve aktierim bez publikas bija ļoti vientulīga, gribējās cilvēkus satikt kaut tādā pastarpinātā veidā, iznākt, paklanīties, būt ar visiem.

Foto: Rojs Maizītis

– Mani nenogurdināja, gluži otrādi – uzlādēja tavs ikdienas ritms, rīta rituāli: elpošanas vingrinājumi, auksta pelde, zaļā tēja pie kamīna. Man patika, ka tas uzskaitīts gandrīz katra ieraksta sākumā, jo it kā sakārto ikdienu.

– Pilnīgi piekrītu, tas bija veids, kā pati sevi liku rāmī. Ik pa laikam ir vērts pasēdēt un paklusēt, lai aptvertu, kādā veidā ar šo pasauli sadarbojies, cik ļoti esi tās daļa. Tas nebija rakstīts tīši, didaktiski. Labi redzams, kuros brīžos man parādās domas, ka es to varētu kādam rādīt, publicēt. Uz to mani 2020. gada pavasarī mazliet iedrošināja Latvijas Radio ar savu uzrunu rakstīt pandēmijas gada dienasgrāmatas un tās iesniegt kultūras mantojuma krātuvē.

To dzirdot, tāda pārdroša doma iešāvās prātā – vai arī manējā kādam būtu interesanta? Ik pa laikam mani tā doma vajāja, es to gaiņāju prom, lai būtu godīga pati pret sevi, bez kādas eksponēšanās. Jo dienasgrāmatā, ko raksti publicēšanai, tomēr esi mazliet pieķemmēts, pareizāks nekā patiesībā.

 

– Kā savā dzejolī raksti – ābolīt’s, kurš cenšas pagriezt glīto sānu, bet tajā brīdī stumdi, esi neērts pārējiem.

– Tieši tā jau arī ir – kolīdz tu par daudz gozējies, kā tāds Narciss spoguļojies, tu kādu aizēno, nejauši nostum malā. Un tas ir nesmalkjūtīgi, nesimpātiski. Bet, zini, cilvēks jau ir egocentriska būtne, lai kā mēģinātu ar to cīnīties. Izdzīvošanas instinkts mūs katru savā veidā bīda uz augšu, tuvāk saulītei.

– Droši vien tā ir viena no socializēšanās receptēm – pagriezt daiļo pusi.

– Jā, no tā ļoti daudzi ciešam. Ik pa laikam feisbukā kāds citam norāda – oi, apžēlojies, drusciņ tak saudzē mūsu nervus! Ja viņš atkal ielicis kādu trakoti gardu ēdienu ar visu recepti, ko lasītājs nekad nepratīs izgatavot un smuki noformēt. Kāds nostājies ar kokteili pie palmas, bet citam tajā brīdī jāstāv pie Rimi kases... Nu, traki! Bieži vien neaizdomājamies, ka mūsu labsajūta, laimes brīdis citam var būt kā skabarga papēdī. Smalkjūtība, lai nepāršautu pār strīpu, ir sevī visu mūžu jāattīsta. Protams, cilvēkam ir uzdevums cīnīties arī ar savu skaudību. Bet šis ir īpaši grūts laiks ar to eksponēšanos citam cita degungalā.

 

– Tu pati kādreiz esi jutusi skaudību, teiksim, profesionālu – pret aktrisēm, kas spēlē uz lielajām skatuvēm?

– Nu, droši vien… Tā nav skaudība, man drīzāk ir bijusi ārkārtīgi dziļa smeldze un bēdas, kad studiju laikā pāris reižu skaudri apzinājos, ka nekad tur nebūšu. Un tas, protams, iedur ļoti dziļi. Bet nav tā, ka man gribētos būt kādas vietā, nē. Tādu nenovīdību es sevī nepazīstu.

– Skaidrs, ka ne skatuves plašums ir svarīgs, bet saturs. Lielajos teātros arī uz mazajām skatuvēm reizēm tiek rādīti dziļi darbi.

– Nu jā, jā, bet zini – katram sava vieta uz šīs zemes. Ja esi ābols, tu nevari būt bumbierītis, tev jāieņem tā ābolīša vieta pilnā mērā un jābūt īpaši saldam, kraukšķīgam, pievilcīgam un pašam ar sevi mierā. Lai tu būtu tur, kur esi. Man tas viss, ko nedabūju no lielā teātra, ir kompensējies ar pedagoģisko darbu, tur nu pilnā mērā varu runāt tik dziļi un tik vērtīgi, cik esmu spējīga un vēlos. Tas man vienmēr ir radījis sajūtu, ka nav tik traki, nav iemesla bēdām vai destruktīvām skumjām par vietu šajā pasaulē.

 

– Tev nekad nav licies, ka tu par ātru iemeti plinti krūmos? Teici, ka tev Dailē deva otrā plāna lomas, saprati, ka nekā cita nebūs. Varbūt pēc pāris gadiem būtu piedāvātas lielās...

– Notika tā, kā notika, un es vairs atpakaļ neraugos, esmu ļoti laimīga par to dzīves ceļu, kāds man dots. Ar visiem grūtumiem, ilgo neticēšanu sev, ar spītīgu duršanu intuīcijas virzienā esmu aizrakusies līdz savai zelta dzīslai, līdz tam, ka redzu jēgu visam, ko daru, ieskaitot, ko un kā spēlēju. Manī vairs nav vēlmes pagriezt savu kuģi atpakaļ un mēģināt kā citādi.
 

Ar visām savām dīvainībām

– Vai saproti, kāpēc patīk lasīt dienasgrāmatas? Tā tomēr nav daiļliteratūra, drīzāk – dokumentālā proza. Varbūt kaut ko dzirdēji no paziņām, kuri jau lasījuši?

– Man par lielu pārsteigumu lasījuši ir ļoti daudzi. Raksta arī pavisam sveši cilvēki, kā šādās reizēs ierasts – kaut  ko cildinošu, iedvesmojošu, skaistu… Es par šo visu turpinu brīnīties, neticu, ka tas viss noticis ar mani. Ļoti jocīgs solis. Par ko man ir milzīgs prieks – nejauši sagadījās, ka Zvaigzne ABC šai grāmatiņai piešķīra mākslinieci Vitu Lēnerti, ar kuru kopā no rītiem sporta klubā vingrojām. Vita ļoti labprāt ļāvās idejām, piemēram, ka grāmata varētu izskatīties kā vecmodīga kladīte ar manu ebru – vienīgo, ko jebkad esmu taisījusi.

 

– Kas ir ebru?

– Tu tā kā pilinies ar krāsām uz ūdens, velc ar kociņu, veido zīmējumus… Pirms gadiem pieciem manai kora draudzenei bija 50 gadu dzimšanas diena, viņa noorganizēja, ka varam tā paķēpāties. Un man pilnīgi nejauši sanāca glīts zīmējums. Vita Lēnerte piekrita to likt uz vāka, viņa labprāt pieņēma arī Viļa ideju par melnajiem stūrīšiem. Vita bija tik ļoti aizrāvusies ar šo projektu, viņai patika mana dienasgrāmata, tāpēc iedomājās par maigu, mīkstu, rokai tīkamu vāka pārklājumu.
 

– Mazliet samtains…

– Jā, jā. Sanākusi, manuprāt, ļoti glīta lietiņa. Ja kādu pārāk nevaldzina saturs, grāmata tīri jauki var rotāt interjeru, un arī tas nav mazsvarīgi. Ar maniem jokainajiem zīmējumiem tā ir sanākusi tik personiska, cik vien var būt. Kāda nu esmu, tāda esmu – ar visām savām dīvainībām. Draugi saka – lasīdami var it kā izceļoties… Viņi zina visas vietas, kas pieminētas, cilvēkus, kas pavīd. Man arī pašai vietām tas ir ceļojums bērnībā.
 

Iesakņojies jasmīniņš

– Tavs zīmējums no bērnības – par padomju armiju, kurai uzbrūk vācieši…

– Jā, gribējās tādu kontrapunktu, padomju fonu, lai ir skaidrs, no kurienes nāku, kas tā par sačakarēto bērnību. Bet, kā zinām, tur nebija tikai slikti, arī savi prieka mirkļi bija.

– Jā, tavas attiecības ar Ļeņinu bija visai saulainas.

– Ļoti personiskas, ciešas un emocionālas. Skaidrs, ka vēlāk vilšanās man trāpīja ļoti krasi, radīja milzīgu apvērsumu, gribējās iekrist otrā grāvī, protestēt, būt neatkarīgai, brīvai, kā Gunāram Astram cerēt, ka šie laiki beigsies.

 

– Astra droši vien nesaprastu tavus vecākus, kuri tev ļāva ticēt Ļeņina saulei.

– Grūti teikt… Varbūt viņam būtu žēl par tādu gļēvumu. Manus vecākus var saprast, jo esam piedzīvojuši īstu drāmu. Mammas brālis Andrejs divreiz bija uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu Skrīveru tornī, tāpēc četrus gadus nosēdēja Permas politieslodzīto lēģerī, tur iepazinās ar Gunāru Astru, viņi bija ideoloģiski līdzīgi domājoši. Uz to visu esmu noskatījusies no malas – kā vecmāmiņa raud, raud un raud, kā saņem vēstuli no cietuma un atkal raud. Savukārt Andrejam, kuram bija ideja, daudz nerūpēja, vai ģimenei jāiet uz čeku taisnoties, vai mūsu komunālajā dzīvoklī čekisti izārda visus skapjus un grāmatplauktus, konservu vāciņus izmet pa grīdu... Viņam bija cieša pārliecība par latvietību un tās saglabāšanu, un tikpat nelokāma tā viņam ir vēl tagad.

Acīmredzot jābūt šiem savā prātā taisnajiem cilvēkiem. Bet pārējiem ļoti smagi nācās par to ciest. Dienasgrāmatā aprakstu tādu epizodi, ka Stučkas tirgū kāda Skrīveru paziņa rāda uz manu vecmāmiņu ar pirkstu un skaļi kliedz, ka ar šo fašisti aiz vienas letes nesēdēs. Nezinu, vai par to vajag runāt, tie ir notikumi no dziļas bērnības. Bet arī tas, protams, iedod kādu īpašu, nozīmīgu krāsu manā domāšanā. Jo es biju vērotāja, redzēju gan to, kā mammas brāli aizved ar milicijas bobiku, gan to, kā visi pēc tam pārdzīvo, gan to, ka Latvija kļūst brīva, un viņš ir savā ziņā varonis, jo bija viens no tiem, kurš deva brīvības signālu. Vilcienu vadītāji, braucot garām, taurēja sarkanbaltsarkanajam karogam. Cilvēki skatījās pa logu, ieraudzīja, un dažam kāda cerību trīsa sirdī radās.

Reklāma
Reklāma

Foto: Rojs Maizītis

– Tu piemini skaistu brīdi dzimtas mājvietā, kur sveši ļaudis tevi sagaidīja ar dziesmu.

 

– Tā ir smeldzīgā stīga no tēva puses, arī tā ir manā sirdī, apziņā. Man, protams, ir neizsakāmi žēl, ka neizdevās to māju atgūt, jo brīdī, kad bija tāda iespēja, tur jau bija iemitinājies Breša zemnieks, un būtu sarežģīti to atsavināt. Tētis par kompensācijas sertifikātiem mammai nopirka automātisko veļasmašīnu. Iedomājies, milzīga saimniecība, savulaik ar 30 govīm un zirgiem, milzīgu laukakmeņu kūti un skaistu divstāvu māju! Man stāstīja, ka kolhoza laikā Saikavas Kucēniešos bija darbu sadales punkts, kur visi no rīta savācās un tika norīkoti dienas darbos. Var teikt, ka tas bija tāds kā kolhoza centrs.
 

– No tās sētas tagad tev Vallē aug jasmīniņš.

– Jau sprauns un liels, zied un smaržo, šogad bija vēl sparīgāk saņēmies. Gribēju Vilim to māju parādīt, bet izrādījās, ka tās vairs nav, nodegusi. Krāsmatās auga šādi tādi krūmeļi, mēs bradājām pa gruvešiem un izrakām vienu mazu stādiņu. Kūts ir vesela, bet arī drūmā stāvoklī. Jā, tas ir prātam neaptverami… Zinu, kā jaunībā mans vectētiņš Eduards Goba un omīte Anna Goba pilnīgi visu sastrādāto naudu lika saimniecībā, taupīja uz visu, bērniem pat kurpītes nepirka, paši sev jaunu mēteli nešuva, visu lika lopos, zemes apstrādē. Viņi bija iecerējuši ar laiku dzīvot skaisti un plaši, lai bērniem viss paliek. Un kāpēc dzīve tā sagriezās? Kāpēc viņiem tik skarbi bija jābeidz savs mūžs? Opapiņš bija sētnieks Āgenskalnā, omīte – apkopēja. Viņiem, to milzīgo māju saimniekiem...

– Viņi vairs nebrauca uz tām mājām skatīties, kas tur notiek?

 

– Tajā laikā nedrīkstēja. Mans tētis uz mocīša bija aizvedis manu mammu parādīt, kā tur viss izskatās. Izskrēja ārā bijusī izpalīdze un kliedza – re, kur saimnieks atbraucis! Tik laimīga, raudājusi, kritusi ap kaklu manam tētim, kurš no turienes bija devies prom kā mazs puisītis, jau no 13 gadiem dzīvoja Rīgā. Kad viņu, tādu puišeli, vairākas naktis pratināja čekas pagrabā, kur ir tēvs, nedrīkstēja atzīties, bija jāsaka, ka miris, kaut viņš slēpās Kurzemes katlā. Kāds viņu tomēr nodeva – cilvēks, kurš zināja, ka viņš bijis pagastvecis.
 

Par kaitēkļiem

– Vai tu domā, ka tagad iekopjat savu dzimtas vietu, kur dzīvosies jūsu mazbērni un mazmazbērni?

– Nu, tu jau redzi, kā ir – šodien tu sapņo, būvē gaisa pilis, un rīt varbūt tas viss ir atņemts. Mēģinu nefantazēt, bet darīt visu iespējamo, lai šodien man, Vilim un bērniem te ir labi. Dzīve laukos – tas gan bija mērķis, gribējām būt cieši kopā ar dabu. Es, protams, no visas sirds novēlu arī saviem mazbērniem to dabas izjūtu mantot, bet, kā būs lemts un vai man vispār tādi būs – viss nākotnē rakstīts. Es cenšos dzīvot šajā mirklī, apzināti sevi vedinu piepildīt šo konkrēto dienu.
 

– Vai baudāt brīžus, kad puiši atved draugus, jauno cilvēku sabiedrību?

– Jā, ļoti. Man jau šķiet, ka viņi arī mūs ne tikai piecieš, bet labprāt uztver kā savējos. Reiz, kad pārdomāju un nebraucu uz laukiem, puikas atkal bija saaicinājuši draugus, un viņi bija gluži iepīkuši, ka nebūs gardo pusdienu, jo māte barotāja paliek Rīgā un pašiem vien būs jārūpējas par ēdienreizēm. Es jau viņus visādos veidos te lutinu, daudz sarunājamies – pie pusdienām, brokastīm, launaga...
 

– Izklaidējat arī ar blēņu stāstiem no savas jaunības?

– Nu, visu ko tērzējam… Šajā pandēmijas laikā nekur tālu no mūsu jaunās situācijas nevar tikt. Man dienu dienā par to jādomā – cik pārsteidzoši, ka man labi zināmi ļaudis ir sadalījušies divās nometnēs. Arvien vairāk sāku saskatīt, cik ļoti smalka ir robeža, kurā tu, iestādamies par savu brīvību un idejām, sāc asi, kā tāds žurnālists, brīvības un sabiedrības sargsuns, likt sociālajos tīklos ziņas, kas it kā ir patiesība, un tu no brīvības cīnītāja, ideālista pēkšņi esi ieslīdējis grāvī, kur esi Kangars, savas tautas nodevējs, visļaunākajā veidā. Mēs, tik ļoti sunīdami un rīdīdami, apstrīdēdami valdības lēmumus, visu laiku norādīdami uz tās kļūdām, jomām, kas ir sociāli neatrisinātas, uz ierobežojumiem, kas ir šķietami sliktāki nekā citās valstīs, jaunu cilvēku domāšanā iemetam akmeni, liekot domāt, ka šeit ir slikti, ka latvieši ir neveiksminieki, te dzīvot ir pēdējais stulbums un steigšus jākuļas pēc iespējas tālāk. Tiklīdz pandēmija cauri, jābrauc tur, kur viss ir taisnīgi, brīvi, sociāli nodrošināti…

Rezultātā saindējam domāšanu cilvēkiem, kuri varbūt nedomā regulāri un daudz. Mēs nemitīgi pilinām darvas pilieniņus, traucējot viņus būt īstiem patriotiem, savu zemi mīlošiem cilvēkiem, un tas ir tik bīstami! Tā ļoti ātri var kļūt par nodevēju. Un tā arī notiek. Ir tik sāpīgi redzēt savus kursabiedrus, pazīstamus cilvēkus… Tu aizej pie mediķa, un viņš pēkšņi tev pilnā nopietnībā sāk stāstīt, ka zinot – pārdod sertifikātus, pats ilgi esot domājis, vajadzētu pirkt vai ne…

 

– Ārsts?

– Nujā, man tā gadījās. Liekas – kā var tik amorāli?! Es taču par to nejautāju… Vai nav traģiski? Kā lai nerunā par to? Tāpēc, kad atbrauc bērnu draugi vai satieku savējos, protams, mums, kā jau visiem, sarunas gribot negribot rotē ap to, ko katrs domājam, kā redzam šo situāciju.

 

 

Esmu sapratusi, ka dziļi laisties destruktīvā paššaustīšanā vai nelaimīgumā… To var darīt, bet ar mēru. Jāmēģina pēc iespējas ātrāk atsperties, atrast kādu atbalsta punktu. Kad esmu iedzinusies dziļā emocionālā bedrē, man ļoti palīdz gudra, vieda, mīļa cilvēka viedoklis. 


 

– Arī par pandēmijas lietu labi nolasījās tavā dienasgrāmatā – ne caur plakātiskiem, drīzāk intīmiem vārdiem un teikumiem. Šaubas un bailes… Cilvēciska pieredze ļoti uzrunā. Varbūt tā ir vēl viena no dienasgrāmatas misijām – cilvēkam atpazīt sevi.

– Es uz šādu misiju pat necerēju, tomēr, ja tas tā nostrādā, tad ir vareni un skaisti. Bet jā, tāda apjēga man šajā jaunajā situācijā ir atnākusi, ka esam pārnesējelementi. Neesam šajā pasaulē vieni, bet visu laiku saķerē ar citiem. Sieviešu krēmos ir koenzīms Q10 – īpašs elements, kas pats par sevi nav nekas īpašs, bet kalpo kā transporta līdzeklis, kas vajadzīgo vielu pārvieto dziļāk. Mēs esam šādi vadītājelementi, kā sinapses starp neironiem. To apzināties, liekas, sevišķi grūti ir tiem, kas esam vakcinēti, – arī mēs nejauši varam būt tie, kuri vīrusu padod tālāk. Skarba ir norobežošanās, ieslēgšanās savā čaulā, apzinoties, ka tu taču rīkojies ļoti apzinīgi, esi viens no tiem, kuri par visiem domāja, vakcinējās, bet nu atkal dabū mainīt savus plānus, nodomus un vienalga jūties kā kaitēklis. Liekas, daudziem ir ļoti grūti sadzīvot ar šo atskārsmi, daļa to nepieņem, nelaiž dziļāk šo domu – jā, es varu būt kaitēklis ar to vien, ka esmu. Sabiedrībā es varu būt slimības pārnesējelements. Cilvēks grib būt kaut kas skaists, labs un tīrs, viņš negrib būt kaitēklis (smejas).

 

 

Lai debesis noskaidrojas

– Vai kādu kuriozu refleksiju uz dienasgrāmatu piedzīvoji – teiksim, no kaimiņa Modra?

– Viņš teica – nu, tu esi baigā! Bet smaidīdams. Skaidrs, ka viņam viena epizode nešķita no manas puses īpaši smalkjūtīga, bet tāda nu tā dienasgrāmata ir – godīga. To viņš saprot. Teicu – ja kāds cilvēks ir parādīts ne tik labā gaismā, tas neko nesaka par viņu, bet gan par mani, kā es viņu redzu, cik man ir vai nav kauna to uzrakstīt. Nē, nē, ar Modri viss ir kārtībā.
 

– Tu apsmaidi arī sevi – kas tie par svešu riepu nospiedumiem manā pagalmā? Izrādās, pašas…

– Jā, jā, tur ir arī manas bailes… Bet cauri spiežas vēlme būt ļoti garīgai, tādam īpašam, dziļam cilvēkam – par to arī var paironizēt. Nesanāk jau tā – būt ļoti apskaidrotam, lai viedās idejas nāk…

 

Esmu sapratusi, ka dziļi laisties destruktīvā paššaustīšanā vai nelaimīgumā… To var darīt, bet ar mēru. Jāmēģina pēc iespējas ātrāk atsperties, atrast kādu atbalsta punktu. Kad esmu iedzinusies dziļā emocionālā bedrē, man ļoti palīdz gudra, vieda, mīļa cilvēka viedoklis. Man tādā ziņā ir ļoti laimējies ar tiem, pie kuriem varu vērsties. Lai arī ir brīži, kad liekas – nevajag nevienu ar saviem sārņiem apgrūtināt.
 

– Un ko tad – gaidi, lai debesis pašas noskaidrojas?

– Jā. Jā. Intuīcija ir laba lieta. Liekas, ar to man arī ir paveicies. Tas varbūt palīdz izpeldēt sausā, atkal uziet uz pareizā ceļa. Lai gan – visi ceļi ir pareizi, tikai varbūt ne mūsējie.

– Ja par peldēšanu – tu vēl ej uz dīķi?

 

– Jā! Septembrī un oktobrī maz sanāca, jo daudz bija jābūt Rīgā. Tad atsāku ar ietupšanos, bet nu jau atkal drusciņ peldu. Ļoti, ļoti labi. Tas ir kas tāds, kur neļauju sev uzdot jautājumus, vai es šodien tā kā gribētu vai negribētu… Vienkārši nav variantu – ņem dvieli un ej. Un neiedziļinies – pūš, nepūš, līst vai ne, ir jauks laiks vai drausmīgs. Met visu nost un kāp iekšā, elpo dziļi un ķer kaifu. Aukstais ūdens ir ārkārtīgs prieka atraisītājs, tik daudz endorfīnu saražojas, un, kad tiec no tā ārā, kāda laime ir pēc tam! Tik eiforiskas sajūtas – to dēļ vien ir vērts iet dīķī. Katram iesaku kaut aukstu dušu, tas ir tā vērts.

– Sapratu, ka vismaz viens no dēliem ir tavs sekotājs, kurš arī nodarbojas ar Vima Hofa elpošanas vingrinājumiem.

– Jā, Vims Hofs ir holandiešu Ledus vīrs – tik harismātisks kā nīderlandiešu rūķis, apbrīnojams ar savu vitalitāti. Matīsiņam tāpat kā man – ne jau dienu dienā izdodas. Ir iedvesmas brīži, kāpumi un kritumi. Pandēmijas laikā es pēc Vima Hofa metodes elpoju katru rītu. Laukos arī metos dīķī un dzeru citronūdeni.

– Novembra sākumā jums abiem, tev un Vilim, ir dzimšanas diena…

– Ir gan, mums par abiem kopā paliek jau 105.
 

– Tāds pusapaļš cipars – atkal var svinēt.

– Kur nu pasvinēsi! Rāmi lēnām viens otra sabiedrībā iedzersim tēju, un ar to arī svinības beigsies.
 

– Tu uzbūri skaistu vīziju – trīsgadīgā Zanīte ar izjukušu banti stāv pie redeļu gultiņas un skatās uz satītu Vilīti…

– Jā, tā varētu būt bijis, vai ne? Tieši tik reāli!
 

– Vai pabeidzi promocijas darbu, esi doktore?

– Vēl tikai jāuztaisa kopsavilkums, bet pats promocijas darbs ir absolūti pabeigts – no A līdz Z. Būs pēdējā iekšējā lasīšana mūsu zinātniskajā padomē, un tad ies tālāk uz aizstāvēšanu. Tad to lasīs recenzenti… Nebiju domājusi, ka tas ir tik garš process. Saprotu – būšu nopelnījusi, nu, kaut kas jādabū par šīm lielajām pūlēm.

– Domāji, ka pēc promocijas darba tev vajadzētu vēl kaut ko pamācīties – ņemt dziedāšanas privātstundas, spēlēt ukuleli, zīmēt, varbūt padejot. Vai doma ir pieķērusies kaut kam konkrētam?

– Joprojām ar baudu par to fantazēju un mēģinu visādi sevi kārdināt. Sandras Krastiņas izstādes atklāšanā runājāmies, drusciņ pieminējām dienasgrāmatu, stāstīju viņai par savu sapnīti pazīmēt, un viņa mani aicināja pie sevis uz darbnīcu. Nezinu, varbūt kādreiz sanāks aiziet – tik burvīgs piedāvājums, ka būtu grēks atteikties. Kad tikšu atpakaļ Rīgas dzīvē, tas varētu būt arī kas cits – dziedāšana, piemēram… Varētu arī kādu dzejas uzvedumu uztaisīt. Man visu ko gribas. Bet tas ir tik tālu! Redzi, es ļoti vēlētos promocijas darbu izdot arī lasāmā veidā, lai nozares interesenti var palasīt, kā aktieru runa iekomponējas mūsdienu dzīvē un teātrī. Tā ka vēl nāksies nodarboties ar rakstniecību, pirms tikšu pilnā brīvībā pie zīmuļiem, mūzikas un dejošanas.
 

– Bieži vien darbos, steigā, pienākumos sabirstam tādos kā puzles gabaliņos, un tad saistviela jāatrod pašam sevī. Kas tev palīdz noturēties viengabalainākam cilvēkam?

– Varu tikai nojaust… Tas ir labsirdīgs miers, kaut kas ļoti tuvu mīlestībai. Man vajag just tādu kā izlīdzinājumu ar visu pasauli, pašai ar sevi tajā. Un – nešaubīgi – arī dabu. Tajā gan miers ir nosacīts. Dažkārt tā vareni plosās, bet, arī lielā vējā stāvot vai aukstajā ūdenī atrodoties, vienalga esi vairāk salīmēts, saistīts ar visu pārējo pasauli. Tur jau arī rodas miers… Tā ir tā saistviela.

Saistītie raksti