“Tev nekad nav laika man!” Ko mūsu bērniem nodara vecāku “Es tikai aši atbildēšu uz darba e pastu”?

Domājot par bērnu un pusaudžu emocionālo attīstību, ir svarīgi nošķirt atrašanos blakus no emocionālas klātbūtnes. Kvalitatīvi pavadīts laiks nenozīmē, ka vecākam katru dienu stundām jāizklaidē bērns, jāizdomā īpašas aktivitātes vai jāorganizē nevainojama "ģimenes kopā būšana". Daudz svarīgāki ir regulāri brīži, kuros pietiek laika un spēka būt ieinteresētam, atsaucīgam un emocionāli pieejamam.

Kas īsti ir kvalitatīvi pavadīts laiks?

Kvalitatīvu laiku nevar izmērīt pēc aktivitātes iespaidīguma. Ģimenes ceļojumam vai atrakciju parkam nav ne vainas, tomēr pats par sevi tas ne vienmēr būs emocionāli vērtīgāks par piecpadsmit minūšu sarunu virtuvē. Būtiskākais jautājums ir — kā bērns šajā laikā jūtas attiecībās ar vecāku?
 

Kvalitatīvā kontaktā vecāks ir klātesošs ne tikai fiziski, bet arī emocionāli: ir ieinteresēts, klausās, pamana bērna reakcijas un neizmanto katru sarunu tikai tam, lai kaut ko iemācītu, pārbaudītu vai izlabotu. Vienkāršoti — bērns var piedzīvot: mani redz, mani dzird, esmu svarīgs un ar mani grib būt kopā.
 

Šādi brīži var būt pavisam ikdienišķi — kopīga vakariņu gatavošana, saruna automašīnā, pastaiga ar suni, galda spēle vai dažas minūtes pirms gulētiešanas. Arī laika daudzumam ir nozīme. Populārais apgalvojums "svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte" ir pārāk vienkāršots. Viena īpaša saruna gada laikā nevar aizstāt regulāru kontaktu. Attiecības veidojas ilgtermiņā — daudzos mazos brīžos.
 

Vienlaikus ne visai komunikācijai ģimenē jābūt dziļai un personiskai. Mums jāvienojas, kurš iznesīs atkritumus, jāatgādina par mājasdarbiem, jāplāno brīvdienas, jārisina domstarpības un reizēm vienkārši jāpajoko. Arī tā ir attiecību daļa. Taču regulāra pieredze, ka mēs spējam viens otru arī patiesi sadzirdēt, var ietekmēt pārējo komunikāciju. Pamazām labāk iepazīstot viens otru, veidojas uzticēšanās un lielāka iecietība. Tas nenozīmē, ka konflikti pazudīs vai visas grūtības atrisināsies. Taču arī sarežģītās sarunās var kļūt vieglāk saglabāt cieņu un meklēt risinājumu.

Ko bērns šajos brīžos mācās? 

Attiecības ar vecākiem ir viena no pirmajām vidēm, kurā bērns veido priekšstatus par sevi, citiem cilvēkiem un attiecībām. Atkārtotā ikdienas pieredzē bērns saņem atbildes uz būtiskiem jautājumiem: vai es esmu svarīgs? Vai manas emocijas ir pieņemamas? Vai mani uzklausīs arī tad, ja esmu dusmīgs, nobijies vai kļūdījies? Vai mēs varam sastrīdēties un pēc tam atkal atrast ceļu viens pie otra?
 

Šajās attiecībās bērns mācās arī regulēt emocijas. Mazam bērnam sākumā nepieciešama pieaugušā palīdzība — pamanīt emociju, nosaukt to un vienlaikus saglabāt robežas. Piemēram, bērns zaudē galda spēlē, sadusmojas un aizmet kauliņus. Vecāks var teikt: "Redzu, ka esi ļoti dusmīgs. Zaudēt tiešām nav patīkami. Dusmoties var un ir normāli, bet mantu mešana nepalīdz, mēs varam…" 

Bērns pamazām iegūst pieredzi, ka emocijas iespējams izturēt un ka emocija un rīcība nav viens un tas pats. 

Ar laiku tas, ko sākumā palīdz darīt vecāks, kļūst arī par bērna paša prasmi.
 

Pirmā doma nav vienīgais iespējamais skaidrojums

Pusaudzis atnāk mājās un aizkaitināti atbild: "Liec mani mierā!" Vecākam var automātiski parādīties doma: "Viņš mani neciena." Tai seko dusmas un, iespējams: "Kā tu ar mani runā? Es tavā vecumā tā neatļāvos!" Taču iespējama arī cita interpretācija — izskatās, ka viņš ir ļoti aizkaitināts un saspringts, varbūt kaut kas ir noticis.

Tas nenozīmē pieņemt rupju uzvedību vai atteikties no robežām. Drīzāk — nepārvērst savu pirmo interpretāciju par vienīgo iespējamo patiesību. Kad emocijas norimušas, var pārrunāt gan notikušo, gan to, kā nākamreiz pateikt: "Man šobrīd ir par daudz, man vajag brīdi vienatnē."

Kvalitatīvs kontakts prasa ne tikai spēju pamanīt bērna emocijas, bet arī savējās. Reizēm pirmais solis nav nomierināt bērnu, bet dot sev brīdi, lai nereaģētu impulsīvi.
No kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) skatupunkta būtiski ir pievērst uzmanību tam, kā mēs paši interpretējam bērna uzvedību.
 

Dažādos vecumos kontakts izskatās atšķirīgi

Mazam bērnam kontakts bieži veidojas rotaļā. Vecākam nav obligāti jāvada spēle vai jāpadara tā izglītojoša — reizēm pietiek sekot bērna iniciatīvai. Tikpat vērtīgs var būt ceļš no bērnudārza, pastaiga, meklējot kastaņus, vai grāmatas lasīšana pirms miega, ja bērnam tas patīk.
 

Skolas vecumā nozīmīgākas kļūst sarunas un kopīgas aktivitātes. Ir vērts pamanīt, vai mūsu komunikācija neaprobežojas tikai ar "Vai izmācījies?", "Kādu atzīmi dabūji?" un "Vai istaba sakārtota?". Reizēm jautājums "Kas šodien bija visinteresantākais?" var atvērt pavisam citu sarunu.
 

Savukārt pusaudzis vēlas arvien lielāku autonomiju un ne vienmēr būs gatavs runāt tieši tad, kad vecākam ir laiks. Tas nenozīmē, ka vecāks vairs nav vajadzīgs — mainās veids, kādā viņš ir vajadzīgs.

Saruna var negaidīti sākties automašīnā, pastaigā ar suni, gatavojot vakariņas vai tieši tad, kad vecāks beidzot ērti apsēdies ar grāmatu vai telefonu savā krēslā. Tāpēc reizēm uzdevums nav panākt sarunu pēc sava grafika, bet regulāri radīt iespējas kontaktam un pamanīt arī pašam sevi: vai šobrīd man ir laiks un spēks klausīties?
 

Kas kontaktu sabojā, pat ja vecāka nodomi ir labi

Viens no acīmredzamākajiem šķēršļiem ir dalīta uzmanība. Ir grūti sadzirdēt otru cilvēku, ja sarunas laikā viņš regulāri ieskatās telefonā. Bērni un pusaudži diezgan precīzi pamana atšķirību starp "es dzirdu" un "man ir svarīgi, ko tu stāsti, pat ja dažreiz es kaut kam nepiekrītu".
 

Tomēr telefonu nolikšana nav vienīgais risinājums. Kontaktu var apgrūtināt arī pārāk daudz jautājumu, tūlītēja padomu došana, kritika vai mēģinājums pēc iespējas ātrāk likvidēt nepatīkamas emocijas. Bērns saka: "Es vairs neiešu uz to stulbo skolu." Vecākam dabiski gribas atbildēt: "Nu beidz, protams, ka iesi!" vai uzreiz sākt meklēt risinājumu. Taču reizēm daudz vērtīgāk ir vispirms pateikt: "Izklausās, ka esi aizkaitināts un dusmīgs. Šodien tur notika kaut kas ļoti nepatīkams?"

Labs princips, ko paturēt prātā: vispirms kontakts, pēc tam risinājums. Kad cilvēks jūtas sadzirdēts, viņam bieži kļūst vieglāk arī domāt par to, ko darīt tālāk.

Nevis ideāls, bet pieejams vecāks

Runājot par kvalitatīvi pavadītu laiku, negribētos to pārvērst vēl vienā prasībā jau tā garajā vecāku pienākumu sarakstā. Vecāki nogurst, strādā, skatās telefonā, reizēm kļūdās un ne vienmēr ir gatavi dziļai sarunai. Arī bērni un pusaudži ne vienmēr vēlas runāt, un tas ir normāli. Svarīgāka ir atkārtota pieredze, ka mēs atkal un atkal spējamsatikties, būt ieinteresēti, sadzirdēt, reizēm vienkārši būt blakus un pēc konflikta atkal
atrast ceļu viens pie otra. Tieši šajos šķietami parastajos ikdienas brīžos bērns pamazām mācās saprast savas emocijas, uzticēties, risināt konfliktus un veidot attiecības ar citiem. Un attiecībās ar mums viņš pamazām veido arī attiecības pats ar sevi.

Materiālu sagatavojis Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) Pasaules psihiskās veselības dienas ietvaros. Digitālā žurnāla speciālizlaidums par bērnu un pusaudžu psihisko veselību pieejams ŠEIT!