"Es jau savus bērnus izaudzināju!" Vai vecvecākiem jāuzņemas bezmaksas aukles pienākumi?

Mīlestība pret mazbērniem nenozīmē, ka vecvecākiem vienmēr jābūt pieejamiem. Un vecāku vajadzība pēc atbalsta nenozīmē, ka viņi ir savtīgi, ja to lūdz. Starp šīm divām patiesībām atrodas ģimenes konflikts, par kuru ne vienmēr ir viegli runāt.

Bērna piedzimšana maina ne tikai jauno vecāku dzīvi. Tā ietekmē arī vecvecākus — viņu brīvo laiku, ikdienas ritmu, plānus un reizēm arī veselību. Vieni ar prieku uzņemas regulāri pieskatīt mazbērnus, citi vēlas iesaistīties retāk, bet vēl citiem vienkārši nepietiek spēka.

Grūtības sākas tad, ja ģimene par šīm gaidām nekad nav atklāti vienojusies. Ja vecmāmiņa katru trešdienu pieskata mazbērnu, tas var būt patīkams ģimenes rituāls. Taču, ja visi jau rēķinās, ka viņa to darīs neatkarīgi no saviem plāniem vai pašsajūtas, brīvprātīga palīdzība var pārvērsties par pienākumu. Vecākiem šādā situācijā var šķist, ka viņiem tiek atņemts būtisks atbalsts. Vecvecākiem — ka viņu pašu dzīve vairs nepieder viņiem. Un abas puses var justies nenovērtētas.

“Es mīlu savu tukšo ligzdu”

Portāla “The Guardian” autore Rianona Lūsija Kosleta (Rhiannon Lucy Cosslett) savā rakstā par vecvecāku pārslodzi pievēršas šai spriedzei, īpaši aplūkojot situāciju Spānijā, kur vecvecāku iesaiste bērnu aprūpē ir nozīmīga. Autore atklāj arī savu ģimenes pieredzi, proti, viņas māte bijusi ļoti iesaistīta mazdēla aprūpē viņa pirmajā dzīves gadā, un šis laiks ģimenei bijis īpašs. Taču Rianona atzīst, ka tagad vairāk domā par to, cik nogurdinoša varēja būt šāda palīdzība.

Autore apraksta situāciju Spānijā, kur vecvecāku iesaiste mazbērnu pieskatīšanā ir īpaši izplatīta. Rakstā minēts, ka 35% cilvēku vecumā virs 65 gadiem rūpējas par mazbērniem vairākas dienas nedēļā. Autore norāda arī uz atšķirībām Eiropā: vecvecāki Dienvideiropas valstīs, jo īpaši Spānijā, šādos aprūpes pienākumos iesaistās biežāk nekā, piemēram, Francijā, Vācijā vai Apvienotajā Karalistē. Šāda iesaiste vēsturiski ir bijusi daļa no ģimenes dzīves un paaudžu savstarpējā atbalsta. Tomēr arvien biežāk rodas jautājums: vai tas, ka vecvecāki var palīdzēt, nozīmē, ka viņiem tas vienmēr ir jādara?

Bērnu pieskatīšana ģimenē joprojām bieži tiek uztverta kā sieviešu atbildība. Kad jaunajiem vecākiem nepieciešama palīdzība, pirmā, par kuru iedomājas, nereti ir vecmāmiņa.

Taču viņa var būt ne tikai vecmāmiņa. Viņa var būt arī algota darbiniece, sieva, meita, kurai jārūpējas par saviem novecojošajiem vecākiem, vai cilvēks, kurš pats saskaras ar veselības problēmām. Pensionēšanās automātiski nenozīmē, ka cilvēkam ir neierobežots laiks un enerģija citu vajadzībām. (Būsim reāli - Latvijā daudzi vecvecāki vēl nemaz nav sasnieguši pensionēšanās vecumu). 

Šis jautājums ir plašāks par atsevišķas ģimenes nesaskaņām. Ja bērnu aprūpes iespējas nav pietiekamas vai tās ir grūti savienot ar darba laiku, daļa slodzes nonāk pie radiniekiem. Ģimenes solidaritāte var būt nenovērtējama, bet tā nevar aizstāt visu pārējo atbalstu, kas vecākiem nepieciešams.

Vai vecvecākiem ir tiesības pateikt “nē”?

Jā. Taču ģimenē šis vārds ne vienmēr izskan viegli. Vecvecāki var baidīties, ka atteikums tiks uztverts kā mīlestības trūkums. Vecāki savukārt var justies pamesti, ja paļāvušies uz palīdzību, kas pēkšņi vairs nav pieejama. Ja par gaidām netiek runāts, sarūgtinājums var pāraugt pārmetumos, klusēšanā un attālināšanās sajūtā.

Risinājums nav vienkārši paziņot, ka vecvecākiem nekas nav jādara, vai, gluži pretēji, ka viņiem jāpalīdz, jo tā dara laba ģimene. Svarīgi ir vienoties par konkrētām robežām: cik bieži palīdzība ir iespējama, kā rīkoties neparedzētās situācijās un ko ģimene darīs tad, ja vecvecāki nevarēs pieskatīt bērnus.

Arī vecākiem ir tiesības atzīt, ka viņiem ir grūti un ka viņiem vajadzīgs atbalsts. Tas nav jāpārvērš sacensībā par to, kuram dzīvē ir smagāk. Vecākiem vajadzīgs laiks atpūtai un darbam. Vecvecākiem — iespēja baudīt attiecības ar mazbērniem, nejūtot, ka katra tikšanās ir darba maiņa. Bērniem savukārt ir vērtīgi piedzīvot siltas attiecības ar abām paaudzēm, kurās ir vieta gan tuvībai, gan savstarpējai cieņai.

Varbūt būtiskākais jautājums nav par to, cik daudz vecvecākiem būtu jāpalīdz. Tas ir par to, vai ģimene spēj sarunāties, pirms nogurums pārvēršas aizvainojumā.mJo palīdzība, ko sniedz ar prieku, var satuvināt paaudzes. Bet palīdzība, kas tiek uztverta kā pienākums bez tiesībām atteikties, var tās attālināt.

Ar portālu Mammamuntetiem.lv savas ģimenes pieredzē dalās Inga, divu mazu bērnu mamma, kura vecvecāku palīdzību atvašu pieskatīšanā neuztver par pašsaprotamu normu. 

“Mūsu gimenē aug divi pirmsskolas vecuma bērni un, protams, vienmēr priecājamies, ja vecvecāki iesaistās un ir gatavi pavadīt laiku ar mūsu mazajiem, bet es neslēpšu, brīžiem ļoti nešpetnajiem bērniem. Mums pat ir izveidojusies tāda kā vasaras tradīcija, kad vismaz vienu nedēļu bērni pavada pie vienas omes un opja, un vēl kādu nedēļu pie otriem vecvecākiem. Bērni par šo iespēju ir sajūsmā un mēs pieaugušie, saprotams, arī. Pat ļoti. Bet, vai sagaidu, kad mums palīdzēs visu laiku? Reizi nedēļā? Mēnesī? Brauks glābt pie katras slimošanas reizes, vai vienmēr palaidīs uz koncertu, teātri, kino, kad tik ar vīru būsim ieplānojuši? Protams, nē. Es apzinos, ka maniem un vīra vecākiem ir sava dzīve un viņi ir pelnījuši tās nogali izbaudīt. Bet bērni vienmēr ir priecīgi viņus redzēt un mēs, priecīgi, ja dabonam kādu brīdi sev. Manuprāt, tā arī ir labu ģimenes attiecību atslēga — negaidīt, kad vecvecāki pieskatīs mazbērnus, it kā tas būtu iekļauts viņu darba pienākumu aprakstā,” dalās Inga. 

Psiholoģe un grāmatas “Grandparenting: On Love and Relationships across Generations” autore Terija Aptere (Terri Apter) savos pētījumos uzsver, ka vecvecāku iesaiste bērnu aprūpē var būt gan emocionāli bagātinoša, gan prasīt ievērojamus personiskos resursus. Palīdzot pieaugušajiem bērniem, vecvecākiem jāspēj līdzsvarot rūpes par ģimeni ar savām vajadzībām, interesēm un dzīves iecerēm. Tāpēc būtiski jau laikus vienoties par palīdzības apjomu un robežām, lai savstarpējais atbalsts nekļūtu par neizrunātu pienākumu un neradītu aizvainojumu: “Ikvienam ir tiesības noteikt savas robežas, taču nevajadzētu vienkārši novilkt svītru starp sevi un otru cilvēku. Ir svarīgi arī apliecināt, ka saikne starp jums joprojām pastāv.”

Avots: The Guardian