"Tu neeksistē!" Par dažu vecāku piekopto sadistisko sodīšanu ar klusēšanu

Fizisks sods ir sāpīgs un paliek atmiņā uz mūžu. Emocionāls pāridarījums nav redzams, to ir grūti izskaidrot citiem, bet sāpina tieši tikpat, un iespējams, pats vēl vairāk, jo ievaino dvēseli. Morāli grūti panesams un nežēlīgs sods ir klusēšana. Īpaši sāpīgs bērnam, kuram jāpiedzīvo, kā mamma, tētis vai vecmāmiņa, no kura ikdienā ir saņemts siltums un atbalsts, dusmās izvēlas klusēšanas un ignorēšanas taktiku. Skaties iet cauri, vai garām, liekas, ka tevis vispār nav. Tu neeksistē!  

FOTO: Shutterstock.com

Vienīgais veids, kā cilvēkam – pieaugušam vai bērnam, paskaidrot, ka viņš ir rīkojies nepareizi, ir runāt.

Psihologs un psihoanalītiķis Aleksandrs Požarovs stāsta par postu, ko nodara sods ar klusēšanu.  

Viņa vairs nav, viņš neeksistē. Ikdienā vecāks atspoguļo to, ko jūt bērns.  Tad, kad vecāki vairs neatspoguļo neko, ignorētais bērns zaudē vecāku atbalstu. Viņam var nav kur spoguļoties. Vecāki uz bērnu vairs nereaģē, spogulī zūd atspulgs. Rodas iekšējas bailes un šaubas - vai es vispār eksistēju?

Otra sāpīga emocija - drošības sajūtas zaudēšana. Ja nav vecāku uzmanības, tad ir skaidrs, ka arī aizstāvības vajadzības gadījumā nebūs. 

Jā, šāds sods ir ļoti sāpīgs, un, iespējams, arī efektīvs, jo bailēs piedzīvot vēlreiz ledusaukstu ignoranci bērns tiešām centīsies nedarīt pilnīgi nekādus nedarbus. Labāk neizrādīt ne aktivitāti, ne iniciatīvu, ne izteikt savas vēlmes un domas, toties neizsaukt arī vecāku neapmierinājumu un nepiedzīvot sajūtu, ka viņa vairs nav.

Neviens bērns nepiedzimst ar dabas ieprogrammētu mērķi apzināti darīt pāri savai ģimenes un saviem ģimenes locekļiem. Tas, ko vecāki uzskata par nedarbu vai pārkāpumu, visbiežāk ir ar labu nolūku veikts eksperiments un izzināšanas pasākums. Dažreiz arī nespēja savaldīt emocijas, ko bērns vēl tikai mācās darīt.  Ja par šādu neļaunprātīgu pārkāpumu viņu soda ar klusēšanu un boikotu, tas nokauj vēlmi darboties, iesēj bailes no vecākiem, rada šaubas. Savukārt, ja "sliktā uzvedība" atkārtojas, tad tā drīzāk ir zīme, ka problēma ir visā ģimenes sistēmā, bērns ir tikai lakmusa papīrītis, kas redzami parāda "Hallo! Mums te kaut kas nav kārtībā!" 

Kāpēc vecāki izvēlas tieši šādu soda mēru? Psihoterapeits kā pamatojumu no pieaugušajiem ir dzirdējis argumentu  - "Lai mazulis pasēž un padomā".  Tas ir ļoti infantils veids, kā parādīt savu neapmierinātību ar situāciju. Viņi it kā apvainojas uz bērnu, liekot viņam justies vainīgam.

Bērnu patiešām domā... Tomēr viņa dzīves pieredze ir pārāk maza, lai veiktu adekvātus secinājumus, tāpēc vienīgais, ko viņš patiešām var izdomāt - sākt vainot sevi tajā, ka ir izdarījis kaut ko tik sliktu, ka vecāki viņu vairs nekad negribēs un nemīlēs. Lai tas neatkārtotos, viņš nedrīkst kļūdīties. Lai nekļūdītos, labāk ir neko vairs nemaz nemēģināt darīt. Otrs iespējamā reakcija ir milzīgas dusmas par netaisnīgo sodu. Bet, tā kā ar vecākiem par to izrunāties nevar, jo viņi klusē, šis gruzdošais naidīgums var palikt cilvēkā visu dzīvi. 

 

Pamests viens, ignorēts un vainīgs - šīs sajūtas, ko bērns izjūt, saņemot par sodu klusējošus, ignorējošus vecākus. Tas sāp tikpat stipri kā fizisks pēriens.

 

Vēl bērns zaudē sajūtu, ka vecāki ir viņa stiprā, sargājošā pils. Vienu brīdi mamma vai tētis (vai abi) ir mīļi, silti un uzticami, bet pēc mirkļa jau auksti un nepieejami. Tajā brīdī viņš tiek pamests. Vecāku tēls kļūst neuzticams, tāds, uz ko nevar paļauties, kas nav prognozējams. Īpaši izsmalcināti vecāki vēl gaida, kad bērns atvainoties, un vēl uzreiz nepiedod... tas ir cilvēka cieņu pazemojoši.

Reklāma
Reklāma

Pamests viens, ignorēts un vainīgs - šīs sajūtas, ko bērns izjūt, saņemot par sodu klusējošus, ignorējošus vecākus. Tas sāp tikpat stipri kā fizisks pēriens. Lai to vairs nepiedzīvotu, labāk vienmēr būt "labiņam". Ja neesi labiņš, tevi pametīs. 

Mazi bērni uz vecāku klusēšanu reaģē dažādi. Vieni mēģina atjaunot kontaktu ar klusējošo vecāku, cenšas runāt, jokot, raudāt, pat rakstīt zīmītes, cerībā, ka viņus sadzirdēs. Citi sāk pievērst sev uzmanību ar negatīvu uzvedību, dara vēl vairāk blēņas, turklāt šoreiz jau apzināti. Pat negatīva uzmanība ir labāka nekā pilnīga ignorance. Jebkura bērna uzvedība ir labāka nekā viņa samierināšanās ar to, ka viņu "neredz". Ja mazulis klusējot pieņem šādu sodu, tad tā jau ir zīme, ka viņš ir samitrinājies, un, diemžēl, arī nopietni emocionāli traumēts.

Vēl bērns atcerēsies to sajūtu, kad mamma burtiski skatījās "cauri", pašu mazo nemaz neredzot. Klusēšana kā soda veids ir spēcīgs līdzeklis, lai izaudzināt neirotiķi vai cilvēku ar  robežpersonības traucējumiem. 

Kas ir cilvēks ar  robežpersonības traucējumiem?  Robežstāvokļa personības traucējumi biežāk attīstās pusaudža vecumā vai agrā jaunībā. Tie izpaužas kā emocionāla nestabilitāte, impulsīva uzvedība, savas personības izkropļots redzējums, nespēja uzturēt stabilas attiecības (attiecībā gan uz cilvēkiem, gan mācībām un darbu) un pašnāvnieciskas domas. Šī pataloģija ir grūti diagnosticējama, jo norit dažādās formās. Kaut arī tās cēloņi nav stingri noteikti, mūsdienu medicīnas praksē šāda veida personības traucējumi ir sastopami bieži. Sadzīvot ar šo slimību ir ļoti sarežģīti. 
Cilvēki ar šādiem traucējumiem pasauli un pārējos cilvēkus uztver kategorijās balts vai melns, labs vai slikts, ar mani vai pret mani. Vidusceļu, starptoņu nav. Tieši tāpat viņš uztver sevi - vai nu labs, vai slikts. Viņam ir grūtības paust emocijas. Citu teikto uztver izkropļoti, visbiežāk negatīvi. 


Otra neapmierinājuma izpausmes galējība ir itāļu kaislības ar trauku sišanu. Psihoanalītiķis Požarovs gan arī to atzīst par ļoti bērnišķīgs problēmu risinājums, tomēr salīdzinot sekas, tas ir mazāk traumatiski un mazāk sadistiski kā ledaina klusēšana. Pirmajā gadījumā visi kliedz viens uz otru ar vienādiem noteikumiem. Vismaz ir tiesības sevi aizstāvēt. Klusēšanas un ignorēšanas gadījumā  nav ne problēmas risinājuma, ne arī spriedzes mazināšanas iespējas. 


Psihoterapeits stāsta, ka terapijas seansos jau pieaugušie bērni, kurus audzināja ar klusēšanu, stāsta par dažādām fobijām un bailēm, ko izjūt visu dzīvi. Viņiem liekas, ka kāds var uzbrukt no aizmugures, smags priekšmets var uzkrist uz galvas un viņu nogalināt, viņi baidās piedzīvot negaidīts un ļoti stipras sāpes. Izjūtas ir fiziskas, lai gan sods bija tīri emocionāls.

Kāpēc pieaugušie izvēlas tādu audzināšanas metodi? Iespējams, ka viņiem pašiem ir grūti definēt, ko jūt, saprast savas emocijas. Kur nu vēl tās izskaidrot citam cilvēkam vai mazam bērnam. Nerunāšana, klusēšana ir veids, kā noslēpt savu apjukumu, nespēju risināt situāciju, neprasmi tikt galā ar savu bērnu. 
Rezultātā izaug paklausīgi, klusējoši bērni, kas vēlāk būs stabili psihoterapijas kabinetu apmeklētāji. 

Vienīgais veids, kā cilvēkam – pieaugušam vai bērnam, paskaidrot, ka viņš ir rīkojies nepareizi, ir runāt. Tieši, bez aplinkiem un moralizēšanas.