Ilona Balode par dzīvi ar Ūdrīti: "No mums bēg kā no grimstoša kuģa"

Tieši pavasara spožajā saulē pamani, cik pats esi sačervelējies un vājš – saka Ilona Balode, bijusī aktrise, tagad grāmatu autore. Pirms diviem gadiem traģiskā avārijā cieta viņas vīrs, mūziķis Rolands Ūdris, kurš nu dienas vada ratiņkrēslā.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

"Visi saulainie draugi no mums bēg kā no grimstoša kuģa. Cilvēkiem tas ir par grūtu. Viņi nezina, ko darīt, ko teikt," saka Ilona Balode.

Ja tev būtu jāapraksta sava dzīve pa posmiem…
Viss pa septiņu gadu blokiem. Agrīnā bērnība, tad skolas laiks, cita sevis apzināšanās. No 14 gadiem – trakie tīņu gadi. Man bija 21, kad pārvācos uz Rīgu un iestājos aktieros, kad tikko apritēja 28, iepazinos ar Ūdri. Tad apprecējāmies, piedzima Bārts, Ūdra avārija. Un nu šis posms...

Kādi skolā bija tavi lielie sapņi?
Pēc 9. klases nejaušības pēc iestājos mūzikas vidusskolā. Ja es būtu Rīgā, meklētu kaut ko ar novirzienu, varbūt mēģinātu stāties Lietišķajos. Kaut kāda novirze manī dzīvoja.

Mammu padarīji sirmu?
Ai, pilnīgi psiha biju! Mamma bija ļoti stingra, skolotāja, centās mani lauzt, lai es kļūtu būtu tāda, kā grib viņa. Četrpadsmit gadu vecumā man vienā brīdī vienkārši aizgāja ciet! Pacēlu roku, un izrādījās, ka varu apstādināt viņējo. Sapratu, ka esmu izaugusi, ka man ir spēks un vara. Sāku dzīvot, kā pati gribu. Pirms tam biju kautrīga skolotājas meita, nu sākās laušanās ārā, marginālā vidē.

 

Ūdris un Balode Tibetā.

 

Kompānijas atradi?
Šaubīgas kompānijas. Sāku dzert, pīpēt, tikos ar jocīgiem draugiem, čigānu meitenēm. Pati nesapratu, kas esmu. Zināju tikai, ka esmu svešais. Man nebija tēva, brāļu, māsu, tikai mamma – pilnīgs pretstats man. Tāda negribēju būt. Bija baigie aplauzieni, pirmās nelaimīgās mīlestības, kautiņi par džekiem, viena čigānu meitene man salauza degunu... Tad nervu sabrukumi.
9. klasē gribēju mainīt skolu, tas bija ultimāts, man vajadzēja panākt savu. Bēgu no mājām, slēpos laukos, mani meklēja ar policiju. Beigās mamma teica: “Labi, tad maini skolu, ja ir tik grūti.” Tas, protams, neko nemainīja. Jā, izlaušanās periods bija ļoti smags.

Galvenais, ka paliki dzīva un vesela.
Cik nu vesela! Kaut kā izdzīvoju. Ventspilī dzīvo literatūras skolotāja Aija Bumbiere, spēcīga personība ar garu, raibu mūžu. Nu jau sirma kundze, vieda. Uztveru viņu kā guru. Mums ir līdzīgi likteņi. Viņa savu dzīvi veltījusi māsai, kura pēc bērnu triekas kļuva invalīde. Viņa zina, kā tas ir – kopt mīļu cilvēku. Mums ir baigā gadu starpība – pāri 80 un 36, bet mēs runājam vienā valodā.

Tev ir svarīgi tādu cilvēku satikt?
Jā, jo... Kopš avārijas jūtos diezgan vientuļa. Kādreiz ar Ūdri dalījāmies visā, bet tagad viņš it kā ir atdalīts. Esam iecementēti katrs savā pasaulē. Ir ļoti smagi, pietrūkst visa tā, par ko kādreiz runājām.

 

Kopš avārijas jūtos vientuļa. Kādreiz ar Ūdri dalījāmies visā, bet tagad viņš it kā ir atdalīts. Esam iecementēti katrs savā pasaulē.

 

Jums bija savi Simpsonu jociņi?
Jā! Reizēm rādu viņam vecos seriālus, bet kopā smieties nevaram. Vakar rādīja Fizruku, saku: “Re, Nagijevs!” Viņš paskatās, bet vairs tā neuztver. Tāpēc ik pa laikam ir baigā vientulības sajūta.

Kas notiek ar draugiem? Tev droši vien bija raiba dzīve, koši cilvēki apkārt.
Bija. Tagad mana dzīve ir izdzīvošana. Iespējams, tā kļuvusi par vienu no garlaicīgākajām dzīvēm uz planētas. Kādreiz dzīve bija kā krāsaina sega, karuselis, tagad tā ir nolemtība un smags darbs.

 

Ilonas grāmatas "Rīga-Pekina" prezentācija 2012. gadā Kaņepes kultūras centrā. 

 

Skatoties fotosesijas bildes, cilvēki tam neticēs. Tu esi laba aktrise, tāpēc mirdzi?Neuzskatu, ka esmu laba aktrise. Tad strādātu teātrī. Bet es arī vairs negribēju.

Dailes teātris, skatuves – Lielā un Mazā, režisori...
Jā, un Džilindžers atkal: “Kāpēc tu nestaigā augstpapēžu kurpēs, mazais?” Nu, sviests! Katrs, kam nav slinkums, var noteikt, kā tev jāizskatās, kā jādomā, kādas grāmatas jālasa. Nu, jopcik rozīt! Es tam esmu par vecu.

Tevi Ūdris izvilka no tā kamola?
Jā! Es jau pati rakos ārā, Ūdris palīdzēja izrauties brīvībā pavisam. Mums tieši bija robeža – man tikko palikuši 28, viņam – 34 gadi. Es biju pēc Džoplinas vecuma, viņš – pēc Jēzus.

Jau ilgi viens otru zinājāt?
Vispār nezinājām. Es teātra vidē tusēju pārsvarā ar mūziķiem – Andri Vilcānu, Juri Kaukuli, Kārli Auzānu. Man bija grupa Abstinence, bišķi neformāla. Gājām uz trash metal končiem. Reiz kārtējo vakaru pie bundzinieka Kaspara Grīnberga skatījāmies koncertu, kur rādīja vienu Hobos dziesmu. Kaspars teica: “Kas tas Ūdrītis vispār par vīrieti? Šausmas! Nesaprotu, kāda meitene spētu būt ar viņu kopā...” Atbildēju: “Jā, es arī nevaru iedomāties, kaut kāds mīkstais!” Pēc pāris mēnešiem mēs ar Ūdri sagājām kopā. Mārtiņam Burkevicam bija dzimšanas diena, tusējām, kodām, pa nakti paliku pie viņa, kaut kur atlūzu... Pilnīgākā bohēma, kā jau jaunībā. Tad jauns rīts, cilvēki nāk ciemos, staigā iekšā, ārā... Arī Ūdris atvilkās. Uzreiz sagājām kopā. Ūdris nāk iekšā, es esmu priekšā, sākam runāt, un tā paliekam. Nebija variantu.

Saindējāt viens otru ar trakumu, un vilnis jūs aiznesa uz Ķīnu?
Aptuveni tā bija. Kolīdz satikāmies, viss, kas mūsos bija, salikās kopā un izveidojās baigā iņ un jan bumba. Dienu dienā bijām kopā – dzīvojām, strādājām, ceļojām –, bet kopš avārijas esam pilnīgi atšķirti. Kopā vairs neguļam, dzīvojam katrs savā istabā, viņam ir slimnieka gulta, es esmu ar Bārtu. Reanimācija bija pirmais lielais atšķirtības laiks – pusotru mēnesi. Bija baigi...

 

 

Kas īsti notika uz Artilērijas ielas?
Uzbrauca mašīna. Svētdienas pēcpusdienā Ūdris pie Ziedoņdārza gāja pāri ielai, uz mājas pusi.

Viens džeks pārāk ātri brauca, un viss?
Jā, tur atļautais ir 30, džeks brauca uz septiņdesmit. Bija slidens, janvāris. Ūdris nebija skaidrā, bija svinējis. Bārtam iepriekšējā dienā apritēja mēnesis. Nevarēju saprast, kur Ūdris palicis, tad zvanīja, ka mans vīrs esot reanimācijā ļoti smagā stāvoklī.

Kas notiek ar cilvēku tādā brīdī?
Kas... Briesmīgi! Mums ir aplauzti spārni, riktīgi. Tas ir trakākais. Katru dienu to jūtu, sevišķi, kad nāk pavasaris; tādu lauzumu, smagumu. Tieši tāpēc, ka mēs ar Ūdri bijām baigi brīvie. Atceros, kad biju bērns, mamma teica: “Manai dzīvei nav jēgas, es dzīvoju tikai tev.” Viņai bija mazliet pāri 30, mazāk, nekā man tagad. Solījos nekad nedzīvot tā kā mana mamma un darīju visu, lai tā nebūtu, jo tā nolemtība likās briesmīga. Un kas ir noticis? Dzīvoju Ventspilī kopā ar mammu, katru dienu strīdos, esmu hroniski neapmierināta ar dzīvi, kas norit pilnīgā nebrīvē – viss, no kā baidījos!

Tu esi ticīgs cilvēks, brēc uz Dievu, kāpēc viņš tā izdarīja?
Es... brēcu, es lūdzos. Bet tas neko nedod. No vienas puses, esmu ticīgs cilvēks, no otras – baigā reāliste.

Kas šaubās, nespējot līdz galam pieņemt?
Par to, ka ir kaut kas vairāk, Dievs vai Kosmoss, pēc avārijas man šaubu vairs nav. Bet tas jau neko nemaina, apstākļi ir tādi, kādi ir.

Visas tās runas, ka domas materializējas, ka tu vari iespaidot notikumus...
Ja tā būtu, kāpēc mirst mazi bērni? Un vai tie, kas tic Dievam, nemirst? Veselu čupu ar Ošo grāmatām atdevu bibliotēkai. Viņš mani besī ārā. Nenormāli krīt uz nerviem.

Tev bija jātiek ar sevi galā, lai varētu smaidīt?
Es smaidu ļoti maz. Tā smaidīšana patiesībā ir kļuvusi par tādu diezgan svešu viepli. Pamostos no rīta, viss krīt uz nerviem, pukstu, kašķējos... Mani kaitina mamma, tas, ka Ūdris atkal lamājas, ka sāksies jauna diena. Visu laiku cīnos ar tām sajūtām. Kad paskatos uz Bārtu, tad gan gribas no sirds pasmaidīt.
Saņēmos un janvārī aizbraucu uz Franciju pie draudzenes. Gribēju atteikties, jo mamma visu laiku mēģināja pierunāt, lai nebraucu; cilvēki ziedo naudu, tev jānes savs krusts, kā tu tā atļausies braukt uz Franciju... Lai gan man jau sen bija nopirktas lētās biļetes. Psihoterapeits, ar kuru sazinos skaipā, pierunāja nomainīt vidi. Man bija baigais depresņaks, patiesībā ir joprojām. Tagad daudz laika pavadu viena pati. Francijā no jauna mācījos būt ar sevi. Draudzene strādāja, es staigāju pa kalniem. Planšete līdzi, sāku pilnīgi stulbā veidā sevi fočēt un mācīties no jauna smaidīt. Arī krāsoties, ko ikdienā kopš Ūdra avārijas vairs nedaru. Pirmās dienas bija jocīgi, tad sapratu, ka patiesībā ir forši. Vientuļi, bet forši. Bet ik pa laikam tik un tā tas caurums dvēselē nāk vaļā – par Ūdri. Vienalga, kur eju, tas nāk līdzi. Atceroties, kā mēs... Tik trula sāpe, it kā būtu iedurts nazis un atstāts iekšā. Tas tur ir visu laiku.

 

Ilonas grāmatas "Rīga-Pekina" prezentācija 2012. gadā Kaņepes kultūras centrā. 

 

Bija cilvēki, kuri teica: dzīvo savu dzīvi, atdod pansionātā?
Vēl aizvien tādi ir.

Tu esi apsvērusi tādu iespēju?
Zini, kad ir pavisam traki, kad man iet ciet... Visu laiku Ūdrim biju gan aprūpētāja, gan asistente. No sociālajiem dienestiem nevarēju dabūt nekādu palīdzību. Tā kā esam deklarējušies Rīgā, sociālais dienests mūs atšuva – tā kā mēs dzīvojot Ventspilī, viņi nevarot palīdzēt. Ventspils sociālais dienests atšuva, jo neesam tur deklarējušies. Deklarēšanās Rīgā ir vajadzīga, jo esmu iestājusies rindā uz invalīda dzīvokli. Galu galā man izdevās izcīnīt atbalstu. Izrādās, pēc likuma iespējama papildu adrese, un, pamatojoties uz to, Ūdrim tomēr pienākas apmaksāts asistenta pakalpojums.

Tas nozīmē, ka cilvēks nāk...?
... un stumj Ūdri. Sapratu, ka vairs to nevaru, ne fiziski, ne garīgi. Bārtu pieskatīja mana mamma, es stūmu Ūdri, kur vien vajadzēja, vācu. Beidzot izdevās atrast vienu stipru Ventspils sievieti, kura stumj Ūdri uz nodarbībām. Man atliek tikai viņu saģērbt, pabarot, apmazgāt...

Tikai...
Ir mazliet vieglāk, varu vairāk būt ar Bārtu. Pēdējais gads bija tāds... Vienīgais, ko gribēju, – aizvērt aiz sevis durvis un nevienu neredzēt. Atvieglojums bija tikai miegs. Arī tad, kad Ūdris bija reanimācijā. Varu izslēgties un gulēt kā komā, padsmit stundas. Vienīgi pēc tam nevaru piecelties, gribas gulēt vēl un vēl.

Tāds kā letarģiskais miegs, bēgšana no pasaules.
Jā, ir divi veidi, kā bēgu, – caur miegu un fantasy grāmatām, maģisko reālismu. Troņu spēles lasu angliski – lai lēnāk. Tad esmu citā pasaulē.

Cits tavā vietā būtu sācis aktīvu dzīvi sociālajos tīklos.
Mani ļoti traucē tas, ka visiem ir viedoklis. It kā daudz laba, bet visu domas...

Gribas dažus savējos?
Jā, bet tādu vairs nav.

Cilvēki ziedo naudu, ceļas kājās Zelta mikrofonā, kad ar Ūdri bijāt uz skatuves, bet nav gatavi draudzīgai komunikācijai?
Visi saulainie draugi no mums bēg kā no grimstoša kuģa. Cilvēkiem tas ir par grūtu. Viņi nezina, ko darīt, ko teikt.

Vieglāk ir ziedot desmit eiro nekā parunāties?
Protams!

Tu saproti? Nepārmet?
Nu, ko tur var pārmest?

Esi sev uzdevusi neērto jautājumu – vai Ūdris manā labā darītu to pašu?
Domāju, noteikti nē – viņš jau sen mani būtu pametis.

Varbūt reizi mēnesī aizbrauktu uz pansionātu...?
Sākumā varbūt, pēc tam vairs ne. Ne tāpēc, ka viņš mani nemīlētu vai būtu vienaldzīgs. Viņš to neizturētu, tāpat kā nespēja izturēt manas dzemdību sāpes. Toreiz viņš teica, ka negribot redzēt, kā es mokos, un paciest bezpalīdzības sajūtu, ka nevar palīdzēt. Ja kaut kas tāds notiktu ar mani, Ūdris gluži vienkārši nodzertos. Viņš nebūtu spējīgs parūpēties ne par mani, ne sevi, ne Bārtu. Cik nu es pazīstu Ūdri.

Tu pienākuma pēc esi kopā ar Ūdri?
Nē, tas ir citādāk.

Mīlestība?
Nezinu. Tā vienkārši ir. Ja godīgi, brīžiem domāju par to, kāpēc nevaru viņu pamest. Saproti, tur jau ir tā lieta – es nevaru! Tāds ir mans raksturs, mana daba.

Iekšējs ētikas kodekss?
Nē. Nav tā, ka es būtu baigi labais cilvēks. Es uz Ūdri kliedzu, bļauju, dusmojos. Mani riktīgi tracina, ka neko nevaru izdarīt. Un tracina arī tas, ka nevaru viņu pamest. Viņš lamā mani, es viņu... Katrs savā nelaimē, savā drausmīgajā vientulībā. Tur neko nevar darīt.

 

Reklāma
Reklāma

Ventspilī pie Bušnieku ezera, 2017. gada oktobris. Ar mammu, Bārtu un Ūdri.

 

Bet tu esi dzīvs cilvēks. Tikko tev uzsmaidīja foršs džeks – pavasarī nekas tevī nesarosās?
Pavasaris mani dara nelaimīgu, es jūtos kā vecs cilvēks. Esmu dzirdējusi, ka visvairāk mirst pavasaros, slimnieki neizdzīvo. Smagā ziema ir izturēta, nāk saule, un tu vēl papildus apzinies, cik sačervelējies, vājš un salauzts esi. Tas jaunais izgaismo to, ka tu esi citā pasaulē.

Tu joprojām esi skaista sieviete.
Nu, ko tas maina?

Varbūt raisa vēlmi dzīvot...?
Kā es varu dzīvot? Man ir vīrs invalīds un mazs bērns.

Nu, kaut vai aiziet ar Bārtu uz akvaparku. Uzvilkt foršu bikini.
Lēkāšu, pupus kratīšu – priekš kam? Labāk aizeju uz kikboksu, padauzu maisu.

Tev ir forši ceļotāja zābaki. Tevī dzīvo sapnis par garu, bezrūpīgu ceļojumu?
Laikam ne. Bezrūpīgs ceļojums bija ar Ūdri. To apzināties ir baigi, jā.

Netici, ka varētu uzrasties cilvēks, kurš tevi iemīl?
Man ir cilvēks! Ar kuru es apprecējos un kuru mīlu. Viņš ir mājās. Ratiņkrēslā. Tas neko nemaina. Mīlestība nav tikai rozā baloni. Mīlestība ir arī tas... Ūdris pa ilgiem laikiem negaidīti pateica: “Es tevi mīlu.” Un es atkal sapratu, kāpēc to visu daru. Viņš ir mans labākais draugs, vīrs, brālis un tēvs vienā personā. Tas, ka viņam šobrīd ir slikti, nenozīmē, ka man viņš jāpamet.

 

Apprecoties cilvēki taču sola būt kopā priekos un bēdās. Mēs nelaulājāmies baznīcā, tādu solījumu nedevām, taču es tam ticu – priekos un bēdās.


Apprecoties cilvēki taču sola būt kopā priekos un bēdās. Mēs nelaulājāmies baznīcā, tādu solījumu viens otram nedevām, taču es tam ticu – priekos un bēdās. Citādi tam nav jēgas. Man ir žēl – viņš nav pelnījis to, kas ar viņu noticis, lai cik kretīniski agrāk būtu rīkojies. Sirds dziļumos Ūdris ir ļoti labs cilvēks un ir pelnījis izveseļoties. Tu prasi, vai neredzu, ka foršs džeks man smaida? Zini, pēc Ūdra avārijas es cilvēkus redzu kā ķermeņus, kuri jebkurā brīdī var saiet pilnīgā putrā. Redzu, ka ķermenis ir trausls, īslaicīgs, mirstošs, pūstošs...

Tu droši vien tā negribi skatīties uz bērnu.
Es skatos uz Bārtu, apzinoties, ka reiz nomiršu. Negribu Bārtu turēt ciet tā, kā mamma turēja mani. Man bija jāpiepilda viņas dzīve. Zinu, kas tas par spiedienu. Es esmu tikai instruments, kas palaidis Bārtu pasaulē, man viņš jānosargā un pēc tam jāpalaiž.

Viņam visvairāk vajag siltumu un mīlestību.
Viņš to saņem. Bet vienu brīdi... es biju pilnīgi tukša, distancēta no realitātes. No vienas puses, manas lūgšanas tika uzklausītas, Ūdris atnāca atpakaļ. No otras – viņš vairs nav tāds, kāds bija.

Tu lūdzi vairāk?
Nē, beigās lūdzu vienalga kā, ka tikai dzīvs. Un tagad viņš ar vienu kāju ir te, ar otru tur. Un, tā kā es vilkos viņam pakaļ, arī es esmu ar vienu kāju tur.

Kā tev šķiet – viņš cieš?
Domāju, es ciešu vairāk. Viņam ir paveicies – lido savā kosmosā. Vakar guļ gultā, prasu: “Televizoru nevajag ieslēgt?” Viņš saka: “Nē.” Jautāju: “Ko dari?” Atbild: “Domāju.” Vai nav garlaicīgi? Nē, nav. Viņš skatās griestos, sapņo... Tā stundām.

Viņš tiešām sarakstīja dzejoli “Ilona Balode”?
Jā, ergoterapeite palīdzēja. Viens pats jau nevar.

Un tas bija viss?
Es viņu bakstu, ka vajag kaut ko darīt, jārealizējas, bet viņš... nejūt vajadzību. Esmu pārstājusi, jo apzinos...

Ka tas vairāk vajadzīgs tev?
Jā! Pēdējā laikā mēģinu samierināties, ļaut viņam būt. Ja nenotiek terapija, kļūst sliktāk, viņš vēl vairāk aizkūkojas savā pasaulītē. Viņš lamājas – tā pārsvarā ir visiem pēc smadzeņu traumām. Apzinos, ka nedrīkst ņemt galvā, bet ir ļoti sāpīgi un vienlaikus traģikomiski. Viņš ik pa laikam izdomā ko jaunu.
Slauku viņam dibenu, apmazgāju krānu, uzvelku tīru pamperu, viņš: “Slauki, mauka!” Gribas šaut pa muti. Liekas – jopcik rozīt, suns tāds! Es apzinos, ka... slims. Smadzenes sadauzītas, pieres daivas problēmas, paškontroles trūkums, nesaprot. Citreiz mēģina iesist, bet vāji muskuļi, nevar. Ja ēst dod mana mamma, tur kulaku zem deguna. Nav jau viņam tā fiziskā spēka, bet psiholoģiski baigi nepatīkami.

 

2017. gada 16. decembris. Bārta 2. dzimšanas diena Ventspilī. 

 

Kā viņš komunicē ar Bārtu? Saprot, ka tas ir dēls?
Jā! Bārts savā bērna naivumā runā ar viņu, sauc par tēti. Tā kā Ūdris pats ir maza bērna prātā, viņi savā līmenī saprotas. Zini, kā ir ar Ūdra prātu? Viņš ir maza bērna prātā un vienlaikus nav. Reizēm visu apzinās. Ir labākas dienas, ir sliktākas. Reti, bet reizēm viņš ir pilnīgi normāls, runā kā vecos laikos, saprot... Saka, ka gribot, lai viss būtu pa vecam, tad vienā momentā atkal: “Muļķe, stulba!” Sāk kaut ko pēkšķēt, un viss sagrūst.
Ūdris spītējas, es dusmojos, viņš pretī vēl vairāk. Uztaisīju viņam tādu uzparikti, uz kuras stāv ēdiens. Viņš visu nogāž zemē, viņam pofig. Pret Bārtu viņš ir labs, uzmanās. Es viņam neļauju vērst pret sevi nekādu ļaunumu, uzreiz likvidēju vismazākos mēģinājumus (smejas). Vai nu iešauju pļauku, vai automātiski bloķējot aizlieku priekšā roku. Mani pilnīgi nekrata, ka viņš tur vicinās.

Bārts kāpj viņam klēpī, gultā?
Jā, bet es nekad neatstāju viņus divatā. Tāpat kā Ūdrim nekad nedodu nažus un dakšas. Ja Bārts prasās klēpī, ieceļu, bet esmu blakus.

Ko jaunu esi uzzinājusi par sevi? Ka vari būt pašaizliedzīga?
Neuzskatu, ka esmu pašaizliedzīga.

Tu savu dzīvi esi nolikusi viņam pie kājām – kā tad lai to sauc? Daudzi atsakās, pansionāti pilni.
Var jau atteikties, bet kā dzīvot tālāk? Domā, baigi viegli? Nevari jau izdzēst to faktu. Es mēģinu rīkoties tā, lai nebūtu apziņas, ka es pilnīgi savu dzīvi... likvidēju. Atsāku kaut ko darīt mūzikā, sazvanījos ar grupas džekiem, vasarā koncertēsim. Bet tas viss... Dzīve ir bezjēdzīga. Tas man ir iekšā visu laiku.

 

Es mēģinu rīkoties tā, lai nebūtu apziņas, ka es pilnīgi savu dzīvi... likvidēju.  Bet tas viss... Dzīve ir bezjēdzīga. Tas man ir iekšā visu laiku.


Esi mācījusies tikt galā ar emocijām?
Mācos visu laiku. Eju pie psihoterapeita, uz treniņiem, mēģinu kaut kā izdzīvot. Nevis gulēt un blenzt griestos, nevis pārgriezt vēnas, bet piespiežu sevi dzīvot. Pa punktiem – rakstīt grāmatu, aiziet pie friziera, manikīra. Gribas justies labi, nomest kilogramus – labi, es to izdaru. Ček, tas ir sev. Es nelietoju alkoholu, nepīpēju, neindēju ķermeni. Ček, ček, ček, ieskaitīts (smejas).

Vieglāk būtu katru vakaru pavadīt ar vīna pudeli?
Mums ar Ūdri kādreiz bija formulējums – tāds depresnieks, ka pat alkohols nepalīdz. Un man laikam tā ir. Pēdējo reizi alkoholu lietoju pirms gada Rīgā. 1. aprīlī man bija drausmīgas paģiras. Sadzēros, un gribējās nosprāgt. Zini – dzer, sāc sevi žēlot, viss nāk ārā. Izdomāju – patusēšu ar draugiem, sarunāju, kas paliek ar Bārtu. Izvilkos, sadzēros... Beigās atlūzu ārā pie bāra, uz zemes. Iegāju sevī, visu dzirdēju, bet vienkārši nolikos, man gribējās atsaldēt nieres. Tad sauca ātros, lika pie deguna ožamo spirtu, autopilotā aizgāju mājās.
Sapratu, ka visiem nospļauties, ka es tur guļu. Visiem draugiem no vecajām kompānijām ir pilnīgi pofig, viņiem mans rūgtums nav vajadzīgs. Tā ir – draugi ir tad, kad ir labi. Es biju tusiņa bojātāja, un pašai kļuva vēl sūdīgāk. Nākamajā dienā – Ūdris invalīds, es paģiraina, Bārts maziņš... Tad sapratu: nu, ko – ir vēl sliktāk, un kopš tā laika alkoholu nelietoju. Bet jau pēc Ūdra avārijas es tā baigi reti, Bārta piedzimšana mainīja...

 

Visiem draugiem no vecajām kompānijām ir pilnīgi pofig, viņiem mans rūgtums nav vajadzīgs. Tā ir – draugi ir tad, kad ir labi. 


Ūdris bija klāt dzemdībās?
Bija paredzēts, un sākumā arī bija. Kad man sākās sāpju trakums, viņam bija jāskrien uzstāties kabarē. Sākoties komplikācijām, Ūdra klāt vairs nebija. Bārts iesprūda, bija negaidīts ķeizargrieziens.

Tu nebaidies kļūt par nīgru cilvēku?
Jau esmu kļuvusi! Abas ar mammu esam dzīves sagrauztas sievietes. Es pat runāju tāpat kā viņa! Tas ir visbriesmīgākais.

Dzīve iebāž peļķītē kā kucēnu.
Jā, no kuras esi bēdzis. Cerēji, ka tiksi ārā? Sēdi sūdos! Mēs ar Ūdri gribējām dzīvot brīvībā. Atceros, kā mamma teica: “Tu gribi darīt tikai to, ko gribi, bet dzīvē tā nevar. Es nekad tā neesmu varējusi, gan arī tev dzīve parādīs!“ Un parādīja.

Vispirms ar avāriju, pēc tam – jo nācās atgriezties Ventspilī?
Ventspilī nav jāpaliek. Var braukt citur, bet tas neko nemainīs. Tu nevari no tā izbēgt, tikai nomainīt dekorācijas.

Nejūties kā trimdā?
Arī Rīgā tā jutos – es tagad visur esmu izsūtījumā. Varbūt mums tomēr jāatgriežas Rīgā, kur ir daudz lielākas iespējas saņemt ārstēšanu. Katrs atkritiens, kad Ūdris guļ mājās un nedarbojas, izsauc regresu. Taču mēs esam dzīvi, un vēl aizvien ir cerība.

Šķiet, trakākais ir dzīvot blakus cilvēkam un vairs nejust to siltumu.
Nē, nepārproti – mēs esam nelaimīgi, bet kopā. Kad pieceļu kājās, viņš ir garāks par mani, es viņam apķeros un pazīstu to smaržu uz kakla, cilvēku. Mēs tāpat esam kopā. Viņš reizēm mēģina noglaudīt man galvu. Dažreiz gan nevaru saprast, liekas, ka grib iesist, bet patiesībā cenšas noglaudīt. Viņam roka smaga, trīc, nevar kontrolēt.

Ūdrim vecāku nav?
Ir! Gan mamma, gan tēvs.

Viņi nevar dalīt šo rūpi?
Mamma dala, ik pa laikam atsūta naudu un drēbes. Viņa jau daudzus gadus dzīvo Amerikā. Sūta īsziņas, prasa, kā iet. Viņa nav tāds cilvēks, viņa nevar... Pirms gada bija atbraukusi ciemos, bet nevar Rolandam pieskarties. Viņa pareizi teica: “Mamma Rolandam bija, kad viņš bija maziņš. Tagad rūpējas sieva.”

 

Pirms gada Ūdra mamma bija atbraukusi ciemos, bet nevar Rolandam pieskarties. Viņa pareizi teica: “Mamma Rolandam bija, kad viņš bija maziņš. Tagad rūpējas sieva.”

 

Nav godīgi...
Ir! Nu, kāda man var būt dzīve, ja mans cilvēks ir sadragāts? Tu domā, es varētu tā vienkārši lēkāt apkārt? Nezinu, varbūt notiks brīnums...

Tu tici?
Nevar zināt, dzīvē notiek tādi gļuki, ka paliec uz pauzes. Kad pārstāj ticēt, tad pēkšņi notiek!

Vai pabeidzi rakstīt grāmatu Ielu muzikantu piezīmes par astoņiem gadiem ar Ūdri?
Vēl rakstu. Tik nenormāli daudz… Tagad esmu 2012. gadā.

Cik patiesa, skaudra, īsta esi?
Rakstu diezgan atklāti. Šis būs skarbāks gabals par Rīga – Pekina. Varbūt pilnīgs sūds, cilvēki nospļausies.

 

Ilonas un Ūdra pirmā kāzu gadadiena. Ūdris pēc avārijas atgriezies mājās Rīgā, Mežaparkā. 

 

Tev rakstīšana ir pašterapija?
Varu nerakstīt, nav obligāti. Varu arī jebkurā brīdī ielēkt no tilta Daugavā. Bet kaut kas ir jādara, un es daru. Gan ne ar baigo degsmi... Mēnesi nebiju rakstījusi, pieķēros – un iekāpu citā pasaulē. Tīri patīkamas sajūtas. Paceļo vīzijās, paraksti, pakaifo, un atkal – realitāte.
Arī Stīvenam Hokingam visi gribēja atmest ar roku, bet sieva par viņu iestājās. Viņš nodzīvoja līdz 76 gadu vecumam, nespēdams parunāt, lasīja lekcijas, pētīja kosmosu.
Bet kāpēc Ūdris necīnās? Visi saka: “Vecīt, tu esi slinks!” Labi, smadzeņu trauma, bet viņš izvēlas vieglāko ceļu, nevis cīnīties, mocīties. Kāpēc samierinās, ļauj tam ar sevi notikt? Kāpēc Hokings līdz pēdējam gribēja kādu grāmatu uzrakstīt? Kāpēc Ūdris negrib? Kāpēc izvēlas peldēt savā pasaulē? Nu jā, varbūt kaut kas ir sadauzīts. Hokingam bija cita vaina.

Šis ir OK! sievišķības numurs.
Un ko darīsiet ar manu gruzonu?

Varbūt tā ir īstā sievišķība. Vai īstā vīrišķība? Tu izskaties... Neviens nepateiktu, ka tev ir tik smagi.
Tas labi, tad viss kārtībā.

Tu maskējies?
Profesionālais kretīnisms (smejas) Zini, pēdējā laikā jūtu vēlmi pēc sievišķības. Lai stumtu Ūdra ratus, bija vajadzīgs baigais krampis. Tagad jūtu, ka man gribas puķes, kleitas un rožainus aizkarus. Paņemt, samīļot vienu mazu rūķi, aiz vaigiem saraustīt. Man gribas nevis stumt ratus, bet, jā, uzvilkt kleitu... Francijā nopirku smaržas. Dabiskas, ļoti saldas, plumērija. Man ir izteikta smaržu uztvere, īpaši tagad, kad vairs nesmēķēju. Kad man ir slikti, ņemu un smaržoju to ziedu aromātu.

 

Teksts: žurnāls "OK"

Avots: Jauns.lv