"Bērni tikai vairo veselību", saka 23 mazbērnu vecmāmiņa Anita no Babītes

"Kad sanākam visi kopā, esam 32," par savu ģimeni – bērniem un mazbērniem – teic Anita Indriksone un piebilst, ka ģimene parasti satiekas Babītes novada "Veldzēs" un tad tiek pieminēts, ka dzīvē nevalda tikai melnbaltie toņi.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva

Kas zina, kā būtu bijis bez vecmāmiņas

Viņai ir 60 gadi, septiņi bērni, 23 mazbērni, no tiem četri – Diāna, Džeina, Dana un Toms – ir Anitas Indriksones aizbildniecībā, jo vienas meitas liktenis tā iegriezās, ka jaunajā dzīvē bērniem vairs īsti nebija vietas. Anita drīzumā būs arī vecvecmāmiņa, taču janvārī arī mazbērnu pulkam pievienosies vēl viens. Viņa atbalsta cilvēkus, kuri ir nonākuši grūtībās, un nekad nevienu nepamet nelaimē.

"Ja nebūtu vecmāmiņas Anitas, diezin vai es tik tālu dzīvē un skolā tiktu kā tagad. Kad bijām mazi, rūpes par mums ar māsām un brāli nācās uzņemties vecmāmiņai. Tagad mēs visi ejam Babītes vidusskolā, un mums ir pilnvērtīga jauniešu dzīve," – tā par savu vecmāmiņu stāsta mazmeita Diāna.

Anita Indriksone stāsta, ka pati nāk no četru bērnu ģimenes, kurā uzaugusi kopā ar trim brāļiem. Smaidot viņa teic, ka pēc horoskopa esot Vēzis – tātad no tiem, kas liek vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ, bet rezultātā visu iesākto noved līdz galam.

Lai nu kā ar tiem horoskopiem, bet Jāņi gan parasti iznākot tādi garāki, jo sākas jau 22. jūnijā, kad visi sanāk kopā uz Anitas dzimšanas dienu. "Lai gan "Veldzēs", kā jau bijušajā krogus ēkā, ir apdzīvojamas sešas istabas, kad sabrauc visa saime, tik un tā vēl pļaviņā aiz mājas jāceļ teltis," smej Anita.

Jautāta par bērniem, kas tagad ir izskoloti un nostājušies paši uz savām kājām vai vismaz zina, ko dzīvē grib sasniegt, viņa teic, ka vecākajam dēlam Aigaram ir 42 gadi. Viņš ir atvaļināts policijas kapteinis, un viņam ir trīs bērni. Dēls Andris, kuram tagad ir 41 gads, dienējis par sakarnieku Nacionālajos bruņotajos spēkos. Viņam ir septiņi bērni. Trešajam dēlam Ivaram ir 36 gadi. Viņš strādā par gaļas izcirtēju un ir sešu bērnu tēvs.

Turpinot skaitīt, Anita piemin arī 33 gadus veco meitu Kristīni, kuras četrus bērnus tagad audzina pati, meitu Ivetu, kurai ir 32 gadi un trīs bērni, jaunāko dēlu Artūru, kurš pašlaik dien Ādažos un plāno turpināt militāro karjeru, un pastarīti Ingu, kura koledžā ieguvusi surdotulkotājas profesiju, bet tagad iestājusies Policijas akadēmijā. Mazbērnu vārdus nesaukšot, taču arī tie nejūkot, lai gan dažiem ir iedoti pat divi vārdi.

"Mans vīrs bija kriminālizmeklētājs, bet kopā mums gāja smagi. Tad arī 1995. gadā nolēmu, ka bērnus audzināšu pati. Divi lielākie palika Jelgavā, bet mēs ar pieciem jaunākajiem – Ingai tolaik bija divi gadiņi – atnācām uz tagadējo Babītes novadu, Piņķiem.

Jelgavā tolaik vērās ciet visas rūpnīcas un ar darbu bija ļoti grūti, bet es izlasīju avīzē, ka šeit ir vajadzīgi lopkopēji. Slaucu govis, baroju teļus, taču arī Babītē ap to laiku sākās pagrimums, un 1997. gadā lopu ferma tika likvidēta. Turklāt pagasta kantorī pateica, lai meklēju sev jaunu dzīvesvietu. Saimniecības mājā, kurā mitinājās arī dzērāji, kas no citurienes bija izlikti laukā, vairs palikt nebija iespējams. Nevarējām atgriezties arī Jelgavā, jo no dzīvokļa, kuram bija iekrājies īres parāds, namu pārvalde mūs aizmuguriski iztiesāja un dzīvokli pārdeva. Naudas, par ko tiesāties, nebija, un atlika tikai nolaist rokas.

"Reiz, kad bija pavisam grūti, saņēmos un zvanīju uz Saeimu zaļzemnieku deputātam Andrim Bērziņam, kurš vienmēr ir runājis par daudzbērnu ģimeņu problēmām. Viņš gan sacīja, ka visiem palīdzēt esot grūti, taču tomēr reiz pie mums atbrauca un atveda pilnu galdu ar eļļu, cukuru, rozīnēm un sacīja, ka nav varējis aizmirst manu zvanu."


Labi cilvēki iedod mājas atslēgas
"Kamēr domāju, kur lai ar bērniem paliek, labi cilvēki no Jūrmalas – Dubultu kapu priekšnieks – iedeva mūsu tagadējā nama atslēgu, lai mēs te padzīvojam, līdz atkal metīs ārā," atceras Anita.

"Sākumā dzīvošana "Veldzēs" bija, tā teikt, ar vilka tiesībām, jo mājā, kuru dalīja Jūrmala ar Babītes novadu, dzīvesvietu deklarēt nevarēja. Labi, ka skolas direktors bērnus paņēma Babītes skolā. Tikai pirms diviem gadiem martā Babītes novada dome man beidzot piešķīra deklarētu dzīvesvietu. Tagad gaidām, kas nu būs tālāk: ja Jūrmala tiešām no mājas atteiksies, varēsim "Veldzēs" palikt.

Reklāma
Reklāma

Cita starpā, reiz te tika uzņemta filma – "Pica". Mēs tajā piedalījāmies un vēlāk tikām uzaicināti uz pirmizrādi. Visiem jau patīk tie vecie mūri, lai gan tagad mājai ir jālabo jumts un jādomā par jaunu aku, jo vecajā ūdens kļuvis pavisam dzelžains," Anita nopūšas.


Vilka bērnus, kā varēja
Bija laiks, kad "Turībā" pabeidzu konditoru kursus un strādāju maizes ceptuvē "Lāči", līdz sāka klibot veselība un 2011. gadā jau kā trešās grupas invalīde aizgāju pensijā," teic Anita un ar labu vārdu piemin novada pašvaldību, kas savulaik viņai piešķīra maznodrošinātās personas statusu, palīdzēja ar pārtikas paciņām, malku, nedaudz atmaksāja arī zāles.

"Bet viss, protams, nav tik vienkārši. Tagad, kad bērni, kas ir deklarēti kopā ar mani, uzrāda savus ienākumus un pieliek klāt manu pensiju, izradās, ka esam bagāti un mums nekas vairs nepienākas. Labi, ka paklausīju padomam un aizbraucu uz Rīgu iestāties audžubērnu biedrībā. Tur mums reizēm palīdz ar drānām un pārtikas paciņām uz svētkiem."
 

Raud, kad neviens neredz
Ceturtā daļa no Anitas saimes: dēls Artūrs (no kreisās), meita Iveta un mazdēls Gustavs, mazdēls Toms, Anita un mazmeitas Dana, Džeina un Diāna, kā arī šarpejs Bridžita. Fotografēties iznācis arī, kad Anita ar tuvinieku pulciņu 2013. gadā bijusi ielūgta uz Ziemassvētku eglīti pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. Otrreiz pie prezidenta būts šogad, Mātes dienā.


"Tāpat kā iepriekš, dzīvosim arī tālāk. Jaunākais dēls sapņo par nelielu mājiņu, bet adoptētajiem mazbērniem vēl jāpabeidz Babītes vidusskola. Kad būs mazmazbērniņš, atkal būs jāpalīdz. Vēl jau kādus 15 gadus vajadzētu noturēties un redzēt, kā visi izaug un nostājas uz savām kājām," saka Anita.


Viņas tēvs bija policists Latvijas brīvvalstī, vīrs – izmeklētājs padomju Latvijā. "Varbūt tāpēc viens no vecākajiem dēliem arī kļuva par policistu, otrs – par karavīru. Savukārt jaunākais dēls Artūrs, kurš sākumā strādāja veikalā "Depo", tāpat kā brālis aizgāja dienēt armijā, un viņam ir nopietni plāni šajā ziņā. Arī meita Inga jau no mazām dienām sapņoja, ka būs policiste.

Mazmeita Diāna ļoti nopietni darbojas jaunsardzē un arī redz sevi dienam bruņotajos spēkos. Un vēl viens mazdēls Renārs tagad aizgāja uz Kājnieku skolu Alūksnē un grib kalpot speciālo uzdevumu vienībā.


"Kad ir bijis grūti, esmu paraudājusi tā, lai bērni neredz, un atkal gājusi tālāk. Vieni saka: "Tev jau, dzīvai esot, vajag pieminekli uzbūvēt!" Citi atkal brīnās: "Kur tu ņem tik daudz enerģijas?" Bet tāda ir dzīve, un kur tad liksies? Ko tad man bija darīt ar tiem četriem mazbērniem, kas visiem bija kļuvuši lieki, – atdot bērnunamā? Protams, ka ne! Karojām ilgi, līdz ar tiesas lēmumu visus četrus varēju paņemt zem sava jumta, lai gan lielās meitenes jau tāpat dzīvoja vairāk pie manis.


Tolaik strādāju "Lāčos", un firmas īpašnieks Normunds Skauģis reizēm apvaicājās: "Kur tu liec algu?" Bet tur bija tā iedibinājies, ka veikalā varēja ņemt produktus un algas dienā par tiem norēķināties. Tā arī visa aizgāja, audzinot mazbērnus.


Vai man būtu drosme vēlreiz tikt pie septiņiem bērniem? Bērni jau tikai vairo veselību. Tagad es, protams, vairāk domāju par mazbērniem. Bet kas tad vainas būtu dzīvot visiem kopā vienā lielā mājā, pulcēties pie liela galda? Taču dzīvē esam izmētāti, kur nu kurais: kurš Lielvircavā, kurš Jelgavā, kurš Baložos, bet daļa esam te – Babītē."