Idejiski pērienu neatbalstām, bet praktiski - kā audzināt bērnu savādāk?
Es neatbalstu bērnu pēršanu, tomēr ir bijušas reizes, kad esmu „uzšāvusi” saviem vecākajiem bērniem pa dibenu vai spēcīgāk parāvusi aiz rokas. Es gribu pieskarties šai tēmai ne jau tāpēc, lai attaisnotu pēršanu, bet, lai izanalizētu, kāpēc tā notiek, ka liela daļa vecāku teorētiski neatbalsta fiziskos sodus, bet praktiski tos laiku pa laikam pielieto. Tā savās pārdomās dalās geštaltterapeite Elīna Zelčāne.

FOTO: Shutterstock.com
Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacietību.
Ir vecāki, kuri pēršanu uzskata par
pareizu audzināšanas metodi, un, paceļot roku pret bērnu, nemokās
vainas apziņā. Ir vecāki, kuri spēj bērnus disciplinēt neizmantojot
fiziskus sodus, bet lielākais vairums, manuprāt, ir to, kuri
apzinās pēriena negatīvās sekas, tomēr ne vienmēr spēj savaldīt
savas dusmas.
Ko tad vecāki vēlas panākt reizēs, kad sit savam bērnam? Visbiežāk tā ir vēlme izaudzināt bērnu par labu cilvēku. Bērnam tiek „uzšauts” pa dibenu, lai paskaidrotu, ka sist mazākajam brālim vai māsai ir slikti. Bērns tiek pazemots, lai iemācītu viņam cienīt citus utt. Tas ir gluži kā karot ar mērķi panākt mieru!
Varētu rasties jautājums – kāpēc vecāki, kuri zina, ka pastāv
citas, efektīvākas disciplinēšanas metodes, tomēr izvēlas pacelt
roku? No savas pieredzes varu teikt, ka tas notiek galvenokārt
tāpēc, ka vecāki vienkārši neiztur pārlieku augsto stresa līmeni,
kas bieži vien iet roku rokā ar bezspēcības sajūtu. Audzināšana pēc
„cēloņu – seku principa” un personīgā piemēra ir efektīva, taču
ieguvumus no tās var redzēt tikai ilgtermiņā. Diemžēl dzīvē bieži
gadās situācijas, kad vecāki vēlas redzēt tūlītēju rezultātu, un
pēriens šajā gadījumā liekas vienīgā izeja.
Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacietību. Un nenobīties no tā, ka uzreiz neizdodas viss, kā gribētos. Iet uz priekšu ar maziem solīšiem un tā vietā, lai nosodītu sevi par nespēju būt perfektam.
Minēšu konkrētu piemēru no savas dzīves. Mani bērni bieži kašķējas
savā starpā, un gadās, ka reizēm viens otru arī iekausta.
Vieglākajos gadījumos es cenšos neiejaukties ļaujot bērniem pašiem
atrisināt savas attiecības, tomēr, ja redzu, ka konfliktā sāk
iesaistīties arī dūres, drošības labad esmu spiesta kļūt par
šķīrējtiesnesi. Parasti es sāku ar runāšanu un lūgumu pārtraukt
kašķi, taču bieži gadās, ka mani padomi nesasniedz dzirdīgas ausis
un nākas pacelt balsi.
Kādu reizi, kad viņi atkal nespēja kaut ko sadalīt, es izdzirdu
spalgu kliedzienu no blakus istabas. Brālis ar visu spēku bija
iekniebis māsai sejā tā, ka no vaiga tecēja asinis. Es nenovaldījos
un iesitu viņam pa dibenu.
Kāpēc manī radās šāds impulss? Jo es nebiju gatava tādam
scenārijam, es nespēju kontrolēt situāciju, kas savukārt izraisīja
trauksmi, un gala rezultātā noveda pie agresijas. Jebkura
vardarbība, gan fiziskā, gan emocionālā, patiesībā norāda nevis uz
mūsu varenību, bet uz bezspēcību.
Arī citas reizes, kad esmu saviem bērniem uzšāvusi dibenu vai tos
spēcīgi sagrābusi aiz rokas, ir bijušas saistītas ar to, ka viņi
apdraud savu vai citu drošību, piemēram, izskrienot priekšā mašīnai
vai nogrūžot otru no trepēm.
Es neesmu situsi bērnus ar mērķi nodarīt sāpes vai pāraudzināt. Tās
reizes, kad tas ir noticis, drīzāk ir bijis izmisīgs mēģinājums
tikt sadzirdētai, lai man būtu iespēja savus bērnus pasargāt.
Kas man būtu palīdzējis neiesist? Pirmkārt, spēja prognozēt
situācijas attīstību un iekšēja gatavība, ka bērni var rīkoties
neapdomīgi. Mēs reizēm vēlamies, lai bērni izturas kā mazi
pieaugušie, taču aizmirstam, ka viņi ir tikai bērni. Tas ir līdzīgi
kā lietainā laikā ejot pārāk tuvu ietves malai būt gataviem, ka mūs
var apšļakstīt. Mēs, protams, varam cerēt, ka šoferi būs uzmanīgi,
taču viņi tādi var arī nebūt. Lai spētu prognozēt bērnu rīcību,
bērni ir labāk jāiepazīst un jāuzkrāj pieredze. Ne visu ir
iespējams prognozēt, taču ir lietas, kuras jau preventīvi var
novērst, piemēram, mācot bērniem drošību uz ceļa, spēļu laukumā vai
attiecībās vienam ar otru.
Šobrīd es jau zinu, ka novietojot mašīnu ielas malā, man jāļauj
bērniem kāpt ārā tikai pa tām durvīm, kas ir ietves malā, bet
vislabāk jāizkāpj pirmajai un tikai tad jāatver bērniem durvis. Bet
vēl nesen izkāpšana no mašīnas manī izraisīja stresu. Esmu
iemācījusi saviem bērniem arī to, ka nedrīkst sist pa galvu un
vēderu, tāpēc jūtos drošāk, ja neesmu viņiem klāt rotaļājoties.
Otrkārt, no fiziskas bērnu ietekmēšanas mani būtu atturējis
princips – vispirms sniegt mīlestību un tikai pēc tam piemērot
sodu. Situācijā, kad brālis ieknieba māsai vaigā, man būtu
vajadzējis vispirms samīļot meitiņas vaigu un tikai tad sāk lasīt
morāli dēlam, taču es rīkojos otrādi, proti, sāku ar uzbrukumu. Lai
šo principu ieviestu dzīvē, ir vajadzīga vēlme to darīt un
pacietība. Mēs nevaram izmainīt savu izturēšanos vienā dienā, taču,
ja regulāri un apzināti cenšamies ieviest jaunus uzvedības
principus, ar laiku tie iesakņojas un kļūst automātiski.
Treškārt, lai nekļūtu vardarbīgi pret bērniem, mums jābeidz būt
vardarbīgiem pašiem pret sevi. Ja nemīlam sevi un nepārtraukti sevi
nosodām, mums ir daudz grūtāk mīlēt apkārtējos. Jo skaidrāk
apzināsimies, ka mēs paši esam atbildīgi par savu labsajūtu, jo
mazāk gaidīsim no bērniem un līdz ar to būs mazāk vilšanos un
neadekvātu dusmu izpausmju.
Es neatbalstu pērienu kā audzināšanas metodi pirmkārt, tāpēc, ka
mērķis neattaisno līdzekļus. Otrkārt, es to neatbalstu, jo bērni ir
vājāki un nevar sevi aizstāvēt, turklāt vecāku rīcība ir paraugs,
kam bērni līdzinās. Ja bērni redz, ka citas metodes ir neefektīvas
un vienīgi ar fizisku pārspēku iespējams panākt savu, vai gan kāds
brīnums, ka viņi tieši to pašu atkārtos bērnudārzā vai skolā?
Treškārt, es esmu pret bērnu pēršanu, jo, to darot, mēs zaudējam
cieņu paši savās acīs un vairs nevaram būt bērnu autoritāte.
Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacietību. Un
nenobīties no tā, ka uzreiz neizdodas viss, kā gribētos. Iet uz
priekšu ar maziem solīšiem un tā vietā, lai nosodītu sevi par
nespēju būt perfektam.
Avots: Izzinisevi.lv