Mēs esam akli, bet skatāmies kino un cepam kotletes. Neredzīgo dzīves pieredze

Secinot, ka pirmais neredzīgais cilvēks man prātā ir operdziedātājs Andrea Bočelli, radās jautājums – vai tiešām Latvijā neredzīgie, mums redzīgajiem, ir tik ļoti nepamanāmi? Šo jautājumu nolēmu noskaidrot pavisam konkrēti, pavadot pēcpusdienu ar sociāli aktīviem neredzīgiem jauniešiem – Edgaru Fomačevu un Kristīni Lapuhu, lai iepazītos ar viņu pasaules izjūtu.

FOTO: Agnis Šmits

Skaistums patiesībā ir cilvēka starojums. Redze novērš no būtiskā, cilvēki pārlieku lielu uzmanību pievērš ārišķīgajam, uzskata neredzīgā jauniete Kristīne.

 

Kristīne ir akla no trīs mēnešu vecuma, Edgars spēj saredzēt pasauli gaismēnās. Abiem jauniešiem patstāvība un neatkarība vienmēr ir bijusi pašsaprotama dzīves vajadzība. Savu redzes defektu viņi ir pieņēmuši tāpat kā to, ka sabiedrība – redzīgie un arī paši neredzīgie brīžiem dzīvo tik ļoti muļķīgos stereotipos. Man nevajag datora monitoru, tas samazina elektrības patēriņu, par savu situāciju joko Kristīne. 

 

Ja neredzīgie piemērojas pasaulei, nepateiksi - tev pretī nāk aklais. Labi, iekāpšana – izkāpšana no trolejbusa izskatās neveiklāka, un arī acīs ir tāda kā dūmaka, bet visbiežāk uz acīm būs brilles. Edgars Rīgā jūtas droši, tāpēc pārvietojas bez spieķa. Viņam patīk lielas pilsētas (pabijis Tallinā, Viļņā, Maskavā un citviet) un daudz cilvēku, jo tas nozīmē lielākas iespējas. Sagaidīts pieturā, viņš soli solī iekļaujas manā iešanas tempā. Bet Kristīne sievišķīgi ieķeras man elkonī. Esot kopā ar pavadoņiem, neredzīgie uz ceļu var nekoncentrēties. Asistents dažreiz pat traucē, piebilst Edgars. Bet Kristīnei ikdienā ir ierasti maršruti, kurus viņai vēlams nenojaukt. To mēdz izdarīt laikapstākļi – stiprs vējš un lietus, kas liedz atšķirt, piemēram, dažādās transporta līdzekļu skaņas. 

 

Vai tu kino skaties? – tas nebūt nav nepieklājīgs jautājums neredzīgajam.

 

Vai tev, lai rastos priekšstats par cilvēku, ir nepieciešams viņu aptaustīt? Nē, cilvēkus abi sajūt intuitīvi. Protams, izprašņājot sīkāk, Edgars šķelmīgi piebilst, ka attiecībā uz meitenēm būtu cita saruna, un apstiprina sen nojausto faktu, ka skaistums patiesībā ir cilvēka starojums. Redze novērš no būtiskā, cilvēki pārlieku lielu uzmanību pievērš ārišķīgajam, piebilst Kristīne. 

 

Vai tu kino skaties? – tas nebūt nav nepieklājīgs jautājums neredzīgajam. Edgars tiešām skatās, dzīvīgi iztēlojoties, kas filmā konkrētajā brīdī notiek. Tāpēc viņam nepatīk, ja kāds blakus sēdošais komentē, ka varonis pagriezās pa labi vai pacēla kāju un tādā garā. Citi neredzīgie kino klausās, pret ekrānu pavēršot vienu ausi. Arī Kristīnei kino patīk, viņa kolekcionē vecās latviešu filmas. 

 

Neredzīgajiem modernā tehnika būtiski atvieglo dzīvi. Balss programma nolasa visu, kas ir vajadzīgs, neaizmirstot arī zibsnīgās reklāmas, un atļauj būt daļai no sociālo tīklu sabiedrības. Tehnoloģiskās iespējas Kristīnei ļauj strādāt korektora darbu. Viņa rediģē jauno autoru veikumu. Arī pati savu roku ir iemēģinājusi rakstīšanā un dzejošanā. Kristīni uztrauc nepareizi lietota valoda. Tā dzirdama ne vien ikdienā, bet arī jauno rakstnieku darbos. Savas zināšanas viņa vēlas nostiprināt Baltu filoloģijas studijās. Bet neredzīgais Edgars izmantojot datoru, spējis uzturēt sarunu arī ar nedzirdīgu sarunu biedru. 

 

Skolas laikā neredzīgo pastums uz priekšu, vai izdarīs viņa vietā. Kad būs jādzīvo pašam, tad var būt par vēlu.

 

Reklāma
Reklāma

Edgars, spēkus norūdījis vieglatlētikas un smagatlētikas disciplīnās, plāno studēt uzņēmējdarbību. Viņa sapnis ir pašam sava radio stacija. Protams, neredzīgajiem ir īpašas attiecības ar mūziku. Izrādās, arī notis ir iespējams pierakstīt Braila rakstā, taču abi jaunieši mūziku ir apguvuši ar dzirdes palīdzību. Kristīne dzied Statoil korī „Cantus Fortis”, kas ne vien sniedz muzikālo gandarījumu, bet arī parāda, kā neredzīgais cilvēks var iekļauties sabiedrībā. Viņasprāt, vislielākās barjeras uzbūvē tie cilvēki, kas paši neko nedara – neiet sabiedrībā, nemeklē kontaktus ar citiem cilvēkiem. Abiem jauniešiem ir dažāds draugu loks – skolā iepazītie neredzīgie, ikdienā satiktie redzīgie, ar kuriem tiek dalītas kopīgas intereses. 

 

Sabiedrībā var integrēties tikai pats cilvēks. Skolas laikā neredzīgo pastums uz priekšu, vai izdarīs viņa vietā. Kad būs jādzīvo pašam, tad var būt par vēlu, uzskata Edgars. Viņu uz darbību motivējis apgalvojums - Tu nevari būt tāds kā visi! Varbūt ne tieši tāds, bet arī ne īpaši atšķirīgs, atbild Edgars. Neredzīgajiem kompleksi rodas skolā, ģimenē, arī neredzīgo ciematā. Ciemats ir paredzēts, lai neredzīgajiem atvieglotu dzīvi, bet būtībā dzīvi ierobežo, noliekot aiz žoga. Un tā cilvēki sēž savās mājās aiz žoga un vaino slikto pasauli – skaidro Kristīne.

 

Patiesībā šis stāsts visdrīzāk ir par vispārējām cilvēciskām kvalitātēm, kuras saglabājas jebkurā gadījumā, neskatoties uz fiziskām īpatnībām.

 

Auklēšanās arī apķērīgos neredzīgos mēdz padarīt nederīgus ikdienas dzīvei. Turpretim Kristīne labprāt saimnieko virtuvē, spēj uzcept kartupeļus un kotletes, un pēc tam aiz sevis savākt. Līdzīgi kā pie redzīgajiem sadzīves organizēšanā darbojas likums – ja paņēmi lietu, noliec atpakaļ tajā pašā vietā. Bet Edgars lepojas ar savu kopto izskatu. Apģērbu vīrietis izvēlas pats, ar taustes palīdzību, piekopjot sportisko stilu.

 

Sarunas gaitā atkārtoti izsaku atzinību par abu jauniešu darbīgumu un aizrautīgo pasaules izjūtu. Šķiet, viņi ir daudz redzīgāki un veiklāki par mani. Abi norāda, ka ir pozitīvais piemērs, ka pilnīgas situācijas izpratnei man būtu nepieciešams parunāties arī ar citiem neredzīgajiem. Patiesībā šis stāsts visdrīzāk ir par vispārējām cilvēciskām kvalitātēm, kuras saglabājas jebkurā gadījumā, neskatoties uz fiziskām īpatnībām. Par to, ka šķietamais vājums var kļūt par atslēgu uz spēku. 

 

 

 Autore: Aiga Leitholde