Pēc mīļotā nāves mīlestība nebeidzās. Stāsts bez laimīgām beigām

Šis nav stāsts ar laimīgām beigām. Toties īsts.

“Es tev atnesīšu bildes, lai redzi, par ko runājam,” saka Inguta un nozūd savā istabā. Viņa atgriežas ar baltu aploksni. “Šīs ir pēdējās bildes,” viņa pasmaida. “No draugu kāzām. Gājām viņiem par vedējiem. Pēc mēneša vajadzēja būt mūsu kāzām, un viņiem bija paredzēts nākt mums par vedējiem. Paskaties uz viņu – cik nopietns. Un par ko viņš tā domā? (Klusums.) Tu man prasīji, kāds viņš bija. Uzņēmīgs, mīļš, interesants, uzticams, īsts džentlmenis – viņā bija viss, ko var vēlēties. Mēs bijām kā podiņš ar vāciņu. Sapratāmies, satikām. Šie desmit gadi bija mans skaistākais laiks. Un kāds to pārgrieza kā ar nazi.”

Salika mantas maisos un atnāca
“Mamma ar tēti izšķīrās, man mazai esot. Uzaugu pie vecvecākiem, tāpēc esmu tik krāsaina, koša un jauka (iespurdzas). Ar vecmāmiņu man saistās pirmās franču smaržas, pirmais gājiens uz Operu. Bet viņa bija ļoti stingra, īsts žandarms. Tiku audzināta kā godīga mātes meita, nekur apkārt nestaigāju, pat uz poligrāfiķiem negāju. Nekur. Ja gribēju tikt laukā no mājas, bija jākāpj ārā pa logu. Vienā tādā reizē noslīdēju no palodzes un nokritu. Kā tagad atceros: sēžu zem rožu krūma un gaidu – iedegsies gaisma istabā vai ne. Būs vecmamma dzirdējusi vai nebūs? Rokas, kājas trīcēja. Tagad smiekli nāk, bet toreiz – nepavisam. Toties dziedāju korī un uz kora mēģinājumu rēķina ar draudzeni šad tad aizgājām uz kafejnīcu. Tā arī iepazinos ar Ivaru. Man bija 21 gads. Vienreiz satikāmies, otrreiz. Sākums bija ļoti nevainīgs, jo viņš bija precēts. Tāpēc tas nešķita nopietni, un arī man bija citi draugi. Bet redz – pinās, pinās, kamēr sapinās. Mana vecmāmiņa bija kategoriski noskaņota pret to, ka mēs tiekamies. Turklāt tajā laikā desmit gadus vecāks vīrietis – tas bija nopietni. Tomēr kaut kā viņš pie manis palika. Izšķīrās no sievas. Bez naida un scēnām. Acīmredzot jau bija kāda plaisa, un mūsu taciņas vienkārši satikās. Sakrāmēja divus maisus ar drēbēm un atbrauca. Ar to mūsu kopdzīve sākās. Dzīvojām Ķekavā, pie manas mammas, jo kaut kur dzīvot taču vajadzēja. Potējām rozes un audzējām. Kaut kā jau kūlāmies.

Tajā vakarā viņš mani bildināja. Uzvilka pirkstā gredzenu un vecmammas klātbūtnē lūdza kļūt par viņa sievu. Bez domāšanas saucu: “Jā!” Viņš jau bija organizējis kāzu datumu, rezervējis Bīriņu pili, informējis draugus.

Pabeidzu Mūzikas koledžu, iestājos Konservatorijā, vokālistos, mazliet pamācījos, jo biju sākusi strādāt arī Operā – dziedāju korī, nespēju visu apvienot. Viņš bija bobsleja trases direktors, bieži brauca komandējumos un mani vienmēr ņēma līdzi. Tas šķita forši un patīkami. Kāda vairs karjera? Es vispār par karjeru nedomāju. Vienkārši dziedāšana bija mana sirdslieta. Bet vienalga tā palika otrajā plānā. Pēc trim gadiem pieteicās meitiņa. Joprojām dzīvojām Ķekavā un bijām sākuši celt māju. Viņš gribēja, lai bērniem ir pašiem savs mauriņš, kur spēlēties, svaigs gaiss, vieta, kur visiem ērti dzīvot. Kad piedzima meitiņa, viņš Apšuciemā noīrēja mums mājiņu, pats katru rītu brauca uz Siguldu un pēc darba – atpakaļ. Stulbi jau izklausās, bet viņš mūs abas burtiski uz rokām nēsāja. Jutos pārņemta un piepildīta. Vēl pēc diviem gadiem piedzima brālītis. Jau trīs mēnešus dzīvojām paši savā mājā – tas nekas, ka līdz galam vēl nepabeigtā. Neuzstāju un neko neprasīju. Pēc tam viņš bija aizņemts ar biznesu, bet es nesteidzināju. Gan viss būs. Sākumā gan vienai bija bail jaunajā mājā, jo apkārt tumšs mežs, kaimiņu mājas vēl nebija uzceltas. Reiz otrajā stāvā mazgāju meitiņu, dzirdu – pirmajā stāvā sāk strādāt signalizācija. Es pārbijusies, brālītis vēl vēderā. Kur lekt? Kur skriet? Ai, ir arī tādas atmiņas.

Tas akmentiņš...
Dzīvojām, dzīvojām kopā, domu par precēšanos nebija. Pat nezinu, kāpēc. Baidījos laikam. Un te viņš kādā rītā zvana no Beļģijas: “Tu mani sagaidi lidostā, piezvani Zaķim (tā saucam manu vecmammu), lai uztaisa vakariņas!” Braucu pretim uz lidostu, pēc tam pie Zaķa, neko nenojaušot. Tajā vakarā viņš mani bildināja. Uzvilka pirkstā gredzenu un vecmammas klātbūtnē lūdza kļūt par viņa sievu. Bez domāšanas saucu: “Jā!” Viņš jau bija organizējis kāzu datumu, rezervējis Bīriņu pili, informējis draugus. Pat kāzu kleitu man Beļģijā nopircis, tikai lidostā koferis vēl nebija pienācis.
Vakarā man bija jādzied Operā. Man, protams, gredzens pirkstā, pati laimīga. Un iedomājies: es nodziedu izrādi, paskatos un redzu – gredzenam izkritis viens akmentiņš. Neesmu māņticīga, bet tajā brīdī viss iekšā sagriezās – tā nebija nekāda labā zīme. Vēl arī koferis ar kāzu kleitu nepienāca laikā.
Nākamajā dienā viņu nošāva. Tas bija 17. decembris. 26. decembrī bija jābūt mūsu kāzām. (Ingutai aizlūst balss, pār vaigiem rit asaras.) Man ļoti nepatīk bimbot, kā es nevaru to ciest! Tās bija manas pirmās bēres, kurās nenobirdināju ne asaras. Nevienu! Nelietojot nekādus nomierinošos līdzekļus. Negribēju, lai visi redz. Raudāju pēc tam.
...Ai, tā plīsusī caurule pagrabā mani šodien laikam novedusi līdz tādām asarām! Viss gāžas un veļas virsū. Vakar pazuda siltums, bet es no tām caurulēm neko nesaprotu. Es taču nevaru sevi visu laiku mierināt ar domu – esi priecīga, citiem ir sliktāk. Man tā nepatīk. Man vienkārši ir dusmas par to, ka viņa nav. Ka viņš atļāvies tādu greznību – aiziet padzīvot tur, kur ir labāk!
Kādā filmā bija labi teikts. Visi mierina, sakot – laiks ārstē. Varbūt tas ārstē, ja tev viss ir okei un dubultokei. Bet tik un tā – laiks neko neārstē! Nē, es nesūdzos, man ir  labi bērni. Viņi mani satur, uztur, un viņu dēļ ir vērts cīnīties un darīt. Taču viss būtu citādi, ja nebūtu bijis jāiet uz kāzām, bet sanāca – uz bērēm.

Kādā filmā bija labi teikts. Visi mierina, sakot – laiks ārstē. Varbūt tas ārstē, ja tev viss ir okei un dubultokei. Bet tik un tā – laiks neko neārstē!

Ko iesākt ar kleitu?
Koferis ar kleitu pienāca nākamajā dienā pēc bērēm. Ar mežģīņotu augšu un kuplu apakšu. Neesmu to pat uzlaikojusi. Man tā visu laiku stāvēja iekārta guļamistabā, skapī; tikai pirms trim gadiem to smuki iepakoju un aiznesu draudzenei – lai stāv pie viņas. Padzirdēju, ka nedrīkst turēt mājās līgavas kleitu, jo tad visu laiku dzīvo vecās atmiņās. Ko citu? Izmest miskastē? Sagriezt? Žēl. Sākumā pat gribēju ar to iet uz kapiem un tur nosalt. Vienkārši nomirt.
Bija doma pārdot māju – pārāk daudz atmiņu. Mēs taču kopā visu domājām – no pašiem pamatiem līdz jumtam. Katru kaktiņu. Bet arī tā nedrīkst. Es šo māju ļoti mīlu, te uzauguši bērni. Tagad redzu, ka arī viņiem tā svarīga. Nu jau viņi lieli, meitai – 21, puikam – tūlīt būs 19. Man žēl, ka viņiem vajadzēja uzaugt bez tēva, kurš varēja dot un dot. Es zinu, kā būtu, ja viņš būtu dzīvs.
Viņi joprojām neprasa, lai pastāstu par viņu. Domāju, negrib mani sāpināt. Es arī viņus pirmo reizi uz kapiem aizvedu tikai pirms diviem gadiem. Pirms tam vienkārši nespēju. Protams, viņi zināja, ka braucu, bet es par to pat runāt nevarēju. Kā es varu pasacīt – tēvu nošāva. Nav taču karš, ka nošauj... Meitiņai gan saņēmos pateikt, ka tēta vairs nebūs. Viņai tobrīd bija pieci gadi. Brālītim bija tikai trīs, viņam pateikt nevarēju.
Nekas nav atklāts un atrisināts. Lieta slēgta, un viss. Laikam kādam ceļu šķērsoja. Kam? Nezinu. Nezinu arī, kāpēc. Ja būtu par kaut ko sakreņķējies, ja viņam būtu problēmas, nepatikšanas, es justu. Pat tad, ja viņš censtos no manis noslēpt. Viņš taču bija mans vīrietis. Bet viņš bija dzīvespriecīgs, laimīgs, apgarots, tūlīt vedīs savu meiteni tautiņās, mainīs mājai radiatorus... Mums viss gāja uz urrā! Kā Holivudas filmās.
Tovakar vienkārši atnāca kaimiņš, kurš pie viņa strādāja, un pasauca parunāties. Aizgāju, un man pateica, ka viņa vairs nav. Viņš pēc darba gājis uz mašīnu, lai brauktu mājās, un turpat, sētā, viņu nošāva. Viens šāviens krūtīs, otrs – galvā. Ielecu mašīnā un braucu pie viņa. Viņš jau bija aizvests, es viņu neredzēju. Sakasīju asinis, ieliku maisiņā un atvedu uz māju. Man prasa – kā tu pati ar mašīnu vispār varēji atbraukt?! Mierīgi. Iestājās šoks – vienkārši vēl nesaproti, kas noticis. Uz bērēm arī pati braucu, bērnus atstāju pie paziņām. Kā jau teicu – nebija nevienas asaras. Nezinu, kā varēju, jo vispār esmu baigā bimba. Drausmīga. Kaķītis savaino kāju, un es jau raudu. Laikam atcerējos skatuves mākslu, ka jāskatās visiem pāri, kā uz skatuves atrodoties. Pirms tam vēl apstājos pie ziedu veikala. Pērku puķes, un ienāk draugi, kam bija jākļūst par mūsu vedējiem. Viņi man prasa – tev ir, kas pastāv blakus? Nē! Skaidrs. Vēl taču tie laulību gredzeni bija nopirkti. Kaimiņiene nāca meklēt, jo viņš bija tos noslēpis. Atrada. Vedējtēvs kapličā to viņam uzvilka. Pati nevarēju viņam to uzmaukt. Vienkārši nespēju.... Bērēs abi man stāvēja blakus un teica – tu turies! Un es arī turējos. Šķiet, tā arī neesmu izraudājusies, šad tad papinkšķu viena pati. Kad neviens neredz. Padusmojos uz viņu tur, augšā – kas tev ļāva tā aiziet?

Biju blakus saviem bērniem
Pirmo laiku dzīvoju bailēs un nesapratnē. Ticībā, ka tas ir pārpratums. Nevienu negribēju ne redzēt, ne dzirdēt. Man negribējās nevienu žēlabas māsu. Esmu komunikabla, bet varu iztikt arī viena. Kad ar viņu dzīvoju, man vispār draudzeņu nebija. Un man arī nevajadzēja - tik abpusēji piepildīti bijām.

Šķiet, tā arī neesmu izraudājusies, šad tad papinkšķu viena pati. Kad neviens neredz. Padusmojos uz viņu tur, augšā – kas tev ļāva tā aiziet?

Nebija jau laika raudāt – bērni mazi, tu vadā viņus uz bērnudārzu un atpakaļ. Pēc tam vienam skola sākās, tad otram, vēl pulciņi. No Operas jau biju aizgājusi, pirmo laiku vēl paliku viņa firmā, bet tad kāds izdomāja, kāpēc vēl kādam jāmaksā, un mani no biznesa padzina. Atbrauca uz māju, paborēja smadzenes, un es parakstīju dokumentus, ko nevajadzēja parakstīt. Bet es neko nenožēloju. Esmu laimīga, ka varēju būt saviem bērniem tik daudz blakus. Tas ir labākais, kas var būt. Ja būtu ar dzelzs iekšām un pa dzīvi ņēmusies, tas nebūtu iespējams. Atceros, meitiņai nodarbības skolā beidzās ļoti vēlu – kamēr vēl atbraucām no Pārdaugavas, bija jau tumšs. Brālis pārdzīvoja, ka paliek mājās viens, bet bija taču jāmācās – ko viņu vadās līdzi? Vienvakar viņš bija sadedzinājis svecītes vannasistabā, sēdēja un mūs tur gaidīja. Kā es pārbijos!
Lai nepaliktu starp debesīm un zemi, izlēmu pamācīties Mākslas akadēmijā – dizaineros. Bija tur tādi triju gadu kursi. Tas bija foršs atspēriens, es sāku strādāt.
Runājot par bērniem, zini, ko mana meita izdarīja pērn Jaungadā, kad mēs, visi trīs, bijām aizgājuši uz koncertu? Viņa uzkāpa uz skatuves un pateica: “Man ir pati labākā mamma pasaulē!” Domāju – ko tagad darīt? Raudāt? Smieties? Vienkārši būt laimīgai? Es izvēlējos būt laimīga. Bet Ziemassvētki... Mēs, protams, braucam pie mana Zaķa, es, protams, saņemos, bet tie ir un paliek vieni no sāpīgākajiem svētkiem.

Gribas mīlestību
Šad tad paskatos bildes. Bet tad atkal uznāk dusmas. Kāpēc man te tagad vienai? Nesaku, ka es esmu Joko Ono... Lai gan nevienu pēc tam neesmu mīlējusi tā, kā viņu. Bet, ja kāds no viņiem manā dzīvē būtu aizkavējies uz ilgāku laiku, man nebūtu tādu attiecību ar bērniem. Īpaši jau ar dēlu. Nevar svešs vīrietis pieņemt viņus kā savējos. Nē, var jau, bet man tā nesanāca... Varbūt tāpēc, ka Ivars man vienmēr domās blakus. Varbūt tāpēc, ka allaž savus bērnus esmu mīlējusi vairāk nekā tos, kas te “iebraukuši”.
Bet, ja godīgi, ļoti gribas mīļoto vīrieti līdzās. Kaut gan tieku ar visu galā. Apkārt ir daudz labu draugu. Ja pati esmu pozitīva, arī cilvēki nāk pretim – atskrien un izdara. Tomēr, ja kāda stāsta, ka viņai nevajag vīrieti, tad es teiktu – ne tam, lai pārplīsušās caurules salabotu un māju līdz galam izremontētu, man vajadzīgs vīrietis. Man vajag domubiedru. Cilvēku, ar ko parunāties. Man ir, ar ko uz teātri aiziet, bet gribas mūziku, mākslu un seksu – kā vienu lidojumu. Bērni ir puslīdz pieauguši, zina, ko katrs grib, varētu taču beidzot dzīvot sev. Bet, ja tev bijis tik foršs vīrietis blakus... Es necenšos salīdzināt, bet negribas taču sliktāku. Gribas vismaz līdzīgu.
Kaut kā visiem šķiet – esmu sieviete ar māju. Vieni kaļ plānus, kā to ieķīlāt, vēl kaut ko... Bet Ivars man vienmēr teica – nekad neieķīlā māju! Nekad! Es to atceros un pieņemu. Man vispār ir sajūta, ka viņš mani no augšas sargā. Vēl citiem šķiet, ka to vien gaidu, lai viņi saremontē māju – un neko vairāk. Baidās, ka izmantošu un pametīšu (smejas). Bet man vienkārši gribas būt kopā un vadīt vecumdienas.
Joprojām domāju – tā taču varēja nenotikt. Un nekad neizdomāšu, kāpēc tomēr notika.

Teksts: Aiva Alksne, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis un no personiskā arhīva

www.kasjauns.lv