Mīļotā puiša māte mani izrīko. Viņš neiebilst...

Ar draugu dzīvojam Anglijā, un mums ir 3 mēnešus vecs dēliņš. Līdz dzemdībām viss bija lieliski, bet tad nācās padzīvot kopā ar puiša māti...

FOTO: Shutterstock.com

Kā sadzīvot ar uzmācīgu vīramāti..?

Pirmās 10 dienas pie mums atlidoja mana mamma. Viņa palīdzēja ar mazo, deva padomus un arī ļāva man nedaudz atpūsties. Draugs tajā laikā strādāja. Atvaļinājumu darbā paņēma nedēļu pēc dzemdībām (laikā, kad mana mamma aizbrauca un atbrauca viņa mamma). Pienāca laiks, kad mana mamma lidoja atpakaļ mājās, un uzreiz ieradās drauga mamma. Ar draugu biju sarunājusi, lai viņa mamma brauc maksimums uz 2 nedēļām, jo jau tad zināju, kāda viņa ir. Draugs tik noteica – jā, protams...

Viņa māte ieradās un izrādījās, ka uz mēnesi. Nodomāju, labi sakodīšu zobus, un viss būs labi, bet tad viss sākās. Jau pirmajā dienā vajadzēja klausīties, cik neprofesionāli bērnam nogriezta nabassaite, kad nevajag likt bērnam cepurīti utt. Katru reizi gāju savā istabā un skaitīju līdz desmit. Tad sekoja nākamās dienas notikumi. Visu dienu runājām, ka beidzot liksim mazo viņa vanniņā, nevis vienkārši apmazgāsim ar slapju drāniņu. Šī teica, ka obligāti jāsagaida draugs mājās, jo tomēr pirmā reize, un noteikti viņš gribēs mazgāt savu dēliņu. Protams, domāju tāpat, sameklēju fotoaparātu un sagatavoju vannas istabu. Sanāca, ka manam tētim tuvojās dzimšanas diena un biju nopirkusi speciālo mālu, lai mazajam uztaisītu kājiņas un rociņas nospiedumu. Pirms vannas bija īstais laiks, lai to izdarītu. Protams, jau tad tika nokomentēts, ka lieki izdodu naudu pa kaut kādu māla gabalu. Atkal sakodu zobus un noklusēju.

Bērns jau bija vannā un viņu mazgāja drauga mamma. Netiku klāt bērnam vispār.

Kad uztaisījām nospiedumus, viņa man no rokām paņēma mazo un aizgāja uz vannas istabu, kur abi ar draugu ieslēdzās. Protams, ātri devos turp, jo arī es gribēju mazgāt savu dēliņu pirmo reizi, pieklauvēju pie durvīm un teicu, lai laiž iekšā. Bērns jau bija vannā un viņu mazgāja drauga mamma. Netiku klāt bērnam vispār. Šī tik noteica, lai taču nofotografēju. Es uztaisīju vienu bildi un izmetos raudādama ārā uz istabu. Pēc tam, kad draugs atnāca, sabļāvu, ka es arī gribēju dēliņu mazgāt. Teicu to skaļi, lai dzird viņa mamma, jo nevarēju saņemties to viņai pašai pateikt, un tad viņa pirmo reizi man teica, ka varot braukt mājās. Es protams, sajutos ļoti slikti, atvainojos un sameloju, ka vienkārši dusmojos uz draugu, nevis uz viņu.

Tā gāja mūsu dienas. Draugs, atnākot mājās, nemaz nenāca man palīgā ar bērnu, jo viņa māte tik viņam skandināja, ka viņam jāatpūšas un pa bērnu jārūpējas mātei, jo viņai vīrs ar visiem trīs bērniem nav palīdzējis un ka vīrietis tik sāk interesēties, rūpēties par bērniem ap 2 gadu vecumu. Viņa redzēja, ka ļoti pārdzīvoju par draugu, bet šī tik man noteica, lai nebojāju nervus. Beigās draugs, atnākot mājās, pat nesveicinājās, bet darīja savas lietas – paēda, gulēja... Tad gan runāju ar draugu un sastrīdējāmies ļoti nopietni, domāju, ka ar mazo iešu prom. Bet beigās tomēr salīgām. Un viņa mātei pateicu, ka draugam ir jāuzņemas atbildība un jārūpējas par mums ar dēliņu. Viņa man teica, kad tādi vīrieši, kas no sākuma rūpējas par bērnu, esot uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Biju šokā.

Bet, ejot ārā, viņa man paziņo: "Nu tad tu velti tagad laiku sev – izmazgā māju, uztaisi vakariņas un izgludini veļu!"

Lieki piebilst, ka man mācīja visu – kā darīt to un to... Arī manu vecāko brāli (kuram ir 25 gadi) mācīja, kā vārīt kartupeļus, man katru reizi aizrādīja, ka negatavoju neko pareizi. Ka pankūkas cep ar ūdeni un 3 olām, nevis ar pienu un 4 olām. Teica, ka par daudz leju eļļu uz pannas. Tad viņa sāka mani sūtīt uz veikalu (īstenībā veikala apmeklējums man bija glābiņš). Viņa gandrīz pavēles formā pavēlēja, ko viņai nopirkt. Nopērku, piemēram, ābolus – viņa man mājās pārmet, ka esot cieti, vai tad labāki nav bijuši. Un galvenais, ka to visu pirku par manu vecāku iedoto naudu...

 Tajā laikā es gulēju apmēram 5 stundas diennaktī. Domāju, būs labi, kad viņa ies ar mazo uz parku, jo tad varēšu vismaz stundiņu nosnausties. Bet, ejot ārā, viņa man paziņo: "Nu tad tu velti tagad laiku sev – izmazgā māju, uztaisi vakariņas un izgludini veļu!" Tajā reizē iegāju vispirms dušā un, kad viņa atnāca, nebiju paspējusi vēl izmazgāt virtuves grīdu, un viņa, protams, pajautāja ko tad es esmu darījusi...

Tad gan pateicu drauga mammai, ka nav smuki lasīt svešas vēstules. Viņa tikai tēloja, ka neko nezina. Draugs bija viņas pusē.

Par bērnu nemaz nerunāsim. Viņa manu dēliņu sauca par savu dēliņu, manā klātbūtnē mazajam stāstīja, kad viņa aizbrauks, mammīte noteikti netiks ar tevi galā. Mani tas ļoti sāpināja, kaut gan zinu, ka esmu laba māmiņa savam Robčikam. Viņa visu darīja pa savam. Saku, ka bērns pamazām jāpieradina pie āra pastaigām, viņa tik piekrīt, bet atnāk atpakaļ pēc 2 stundām 15 minūšu vietā. Mums mājā ir slikti logi un veidojas caurvēji, tāpēc pieteicu, ka obligāti mazajam jāvelk plāna cepurīte. Es aizeju uz citu istabu, atnāku atpakaļ – cepure jau novilkta un man saka, ka karsti. Kaut gan nav karsti un mazais nav ne sasvīdis nekā. Tas pats ar nabiņu, teicu, lai tur neko neaiztiek, bet šī jau kā lielā medmāsa, par ko viņa strādājusi pirms 20 gadiem, sāka knibināt, slapināt, līdz beidzot mazajam naba sāka asiņot. Nācās iet pie daktera, tad gan laikam viņa saprata, bet savu kļūdu neatzina.
Tā es varētu turpināt un turpināt... Bet man punktu pielika tas, ka kārtējo reizi, ar brāli gatavojot ēst, šī atnāca uz virtuvi. Taisīju rauga mīklu. Esmu to taisījusi neskaitāmas reizes un lieki piebilst, ka gatavot man patīk un padodas. Viņa pienāk un saka, ka pienam jābūt 30 grādu karstam. Tad iegrūž pirkstus katlā un, ņirgdama man sejā, jautā: „Meitene mīļā, cik ir 30 grādi?” Sāku raudāt uz aizgāju uz istabu pie drauga. Pateicu, ka viss man ir apnicis, ja grib, lai dzīvo kopā ar savu mammu, bet es vairs to nevaru izturēt. Jo vienmēr es biju tā sliktā, un viņa māmiņa pati labākā. Viņa māte, to dzirdot, no virtuves bļāva, ja vajag, viņa var braukt prom, es nenoturējos un pateicu, lai brauc, ka man vienalga.

Reklāma
Reklāma

Pateicu draugam, ka netaisos to sievieti paciest svētkos un viņa ģimeni neaicināšu.

Pēc kāda laika ar brāli gājām uz veikalu un aizmirsu iziet no sava draugu profila. Protams, drauga mamma izlasīja visu, ko rakstu drauga brāļa sievai, kurai bija tāda pati situācija ar šo sievieti. Pēc tam saņēmu vēstuli no drauga mazās māsas (viņai 16 gadi), kāda neliete es esmu. Tad gan pateicu drauga mammai, ka nav smuki lasīt svešas vēstules. Viņa tikai tēloja, ka neko nezina. Draugs bija viņas pusē. Dienu pirms viņa brauca prom, mums ar viņu bija neliela saruna, viņa man paziņoja, ka visu, ko viņa darījusi, bijis domāts ar humoriņu, bet man tā humora izjūta slikta laikam... Ziniet, visi, kas mani pazīst, zina, ka man ar to viss kārtībā.


Tā viņa aizbrauca, un mazajam uzreiz beidzās kolikas (varbūt tikai sakritība, bet…), Tad pienāca mana dzimšanas diena. Man nācās saņemt apsveikumus no drauga radiem dzimšanas dienā, kuri novēlēja kļūt mierīgākajai un mazāk uztraukties. Turklāt tagad tā sieviete iet pie psihoterapeites un risina manu problēmu. Rakta draugam visus sīkumus par manu šausmīgo slimību, kura varot slikti beigties. Es, to visu izdzirdot, nenoturējos un uzrakstīju, ka tas, ko viņa dara, ir nesmuki un ka viņa taču zina, kā viss patiesībā bijis. Un, ka gribēšu ar viņu Latvijā par šo visu izrunāties. Jo viņa draugam raksta, ka man jāārstējas nopietni, jādzer zāles. Ka mana vieta ir psihiatriskajā klīnikā.

Vairs nezinu ko darīt, jo tagad februāra vidū braucam uz Latviju un plānojam rīkot mazajam raudzības, bet es to ģimeni negribu redzēt savā vecāku mājā un mani vecāki vēl jo mazāk. Pateicu draugam, ka netaisos to sievieti paciest svētkos un viņa ģimeni neaicināšu. Tagad jūtos slikti, bet tiešām nevaru iedomāties, kā būs atkal atrasties ar to sievieti vienā telpā...

 

TEV VAR NODERĒT RAKSTS:

Vīra radi šiverē pa manu dzīvi! Psihoterapeita ieteikumi