Emocionālā un fiziskā vardarbība. Pieredzes stāsts

Pat man rokas nolaidās
Lai gan advokatūrā praktizēju jau gandrīz desmit gadu un esmu strādājusi birojā Platacis un partneri, personīgā “dzīves skola” pirms četriem gadiem mani pamudināja mainīt specializāciju uz ģimenes tiesībām. Kā advokāte, protams, biju informēta, ka mūsu valstī ģimenes tiesību jomā ir daudz problēmu, ka viss ir ļoti sarežģīti, mokoši, pazemojoši un brīžiem pat bezcerīgi, bet jāatzīst, ka pašas pieredze pārsteidza mani pat kā advokāti. (Šobrīd Ingunas dēlam Harijam Samuelam ir deviņi gadi, bet meitai Marijai Annai – 7 gadi – aut.) Lai gan man nebija ilūziju, ka viss būs vienkārši, brīžiem nolaidās rokas. Bet kā var justies mamma ar bērniem, kura ir tālu no advokatūras, neizprot visas juridiskās nianses un kurai ir ierobežoti līdzekļi? Sievietēm ir šausmīga vilšanās un pazemojuma sajūta.

Katrai no mums gribas piedot un ticēt, gribas būt dzīvesgudrai, stāvēt tam pāri, gribas domāt, ka tas ir tikai pārpratums un nejaušība.

Jebkuram cilvēkam liekas – ja viņam ir taisnība, tad taisnība viņam pienākas un valsts iestādes – bāriņtiesa, policija un tiesa – to nodrošinās. Mēs zinām, ka 2 x 2 = 4, bet pēkšņi tas ir jāpierāda, un nav teikts, ka tā domās arī tiesa. Ja sieviete neprot sagatavot dokumentus un viņai nav naudas advokātam, taisnību var arī nepanākt. Tēlaini izsakoties, mēs varam ieraudzīt tiesas spriedumu, kur 2 x 2 = 5. Tiesa ir institūcija, kur cilvēks, ja viņam ir morāli un materiāli resursi, izturība un izpratne, var censties iegūt savu patiesību. Taču tiesa nav nekāda debesu kanceleja, kas nodrošina taisnību “uz līdzenas vietas”. Arī es no Temīdas gaidīju, ja ne ieinteresētību, tad vismaz atbalstu un izpratni. Attieksme bija noraidoša, liekot piedzīvot lielu cilvēcisku, sievišķīgu vilšanos. Manā situācijā laika gaitā viss noskaidrojas, nokārtojas un loģika iestājas. Nevēlos atsaukt to atmiņā, taču, lai gan man šis ceļš bija pazemojošāks, nekā es gaidīju, esmu apmierināta. Juridiski vēl nekas nav beidzies, tomēr ceru, ka lietas iznākums sniegs man gandarījumu, un pašreiz esmu apmierināta ar pagaidu noregulējumiem. Bet tiesas velkas gadiem! Reti kura sieviete var gaidīt, nospiedošajam vairākumam uzturlīdzekļu piedziņa ir dzīvībai svarīgs jautājums.

Mēs visas gribam ticēt
Maz ir sieviešu, kuras vēršas pēc palīdzības, pirms problēma ir samilzusi. 99% gadījumu sievietes nāk pēc palīdzības, kad ūdens krūzē ir ne tikai līdz malām, bet smeļas pāri vai liela daļa ir jau izlijusi. Katrai no mums gribas piedot un ticēt, gribas būt dzīvesgudrai, stāvēt tam pāri, gribas domāt, ka tas ir tikai pārpratums un nejaušība. Jābūt stingram raksturam, lai pirmajā reizē, kad tiek sagādātas ciešanas, pateiktu: “Nekad vairāk!” Latviešu mentalitātē sievietes dzīvesgudrība asociējas ar spēju paciest, pieņemt jebkuru situāciju, nepārsteigties. Šīs īpašības slavē. Kurai gan negribas būt pacietīgai, izturīgai un gudrai? Ir ģimenes, kas saglābušas attiecības. Bet cik daudz sieviešu ir izraudājušas litriem asaru?! Cik daudz ir sagrautu sapņu un pazemojumu?! Cik bieži ir dzīve gadiem ilgās bailēs: “Atnāks mājās, neatnāks...” Atceros – kādā pasākumā skatījos uz vīrieti, kurš bija kopā ar dzīvesbiedri. Nevienam nebija noslēpums, ka viņam bijusi vētraina dzīve, paralēlā dzīve. Taču tobrīd viņš, sirms kungs, stāvēja ar sievu, bērniem, mazbērniem, pat mazmazbērniem. No malas izskatījās skaisti, apbrīnojami, cienījami, un sievietei tas bija kā nepiesprausts ordenis pie krūtīm – viņa to ir izcietusi. Šī sieviete bija stāvējusi “tam” pāri, neļaujot sīkumiem sagraut savu dzīvi. Sievietei tas dara godu, bet, vai tas viņu bija darījis arī laimīgu, šaubos. Protams, sīkumiem nevajag ļaut sagraut dzīvi, bet sīkumi no sīkumiem mēdz atšķirties.

Vardarbība var izpausties ļoti dažādi, un nav jāstaigā ar cirvi mugurā, lai runātu par notikušu vardarbību.

Ne vienmēr sitiens ir sāpīgākais
Vardarbība var izpausties ļoti dažādi, un nav jāstaigā ar cirvi mugurā, lai runātu par notikušu vardarbību. Manā izpratnē vardarbība ir situācija, kad cilvēki ir materiāli vai morāli nevienlīdzīgās pozīcijās un tas, kurš ir spēcīgāks, savu pozīciju izmanto. Kā tas izpaužas, jau ir tehnikas, izdomas un godaprāta jautājums, vai tas būs emocionāli, materiāli, fiziski... Ne vienmēr sitiens ir sāpīgāks par teikšanu, ka esi tāda un šāda un vispār priecājies, ka neesi izmesta no mājas. Sāp ļoti, un lielas starpības nav. Vardarbība ir arī tad, ja “nepelnošā” sieviete lūdz vīram naudu, lai bērns, piemēram, varētu doties uz peldēšanas nodarbību, bet “pelnošais” vīrietis paziņo – nē, nedošu, uzskatu, ka to nevajag! Daudzas sievieties – “tikai mātes un sievas” – emocionāli un materiāli ir pilnībā atkarīgas no vīra un baidās, ka viņš var aiziet. Ir vīrieši, kas apzināti to izmanto, paziņojot – ja to nedarīsi, man būs mīļākā... Vīrieši jūt pārākumu un paziņo: “es tevi atņemšu bērnus”, “es tevi iznīcināšu”. Uz sievieti tas atstāj iespaidu. Grūti saprast, kad tie ir tikai tukši vārdi, jo, ja sieviete mīl savus bērnus, viņa tiešām baidās. Vārdi ir maģiski. Es kā advokāte varu palīdzēt rast risinājumu, izprast, kas darāms, un tad paciest “fona izbļāvienus” ir vieglāk. Ja sieviete nav informēta, viņa šādus draudus pieņem kā patiesību un tic, ka tas ir iespējams. Vardarbība ir arī tad, ja tiek pamesta ģimene, ja vīrietis nerūpējas par bērniem, ja viņš izmet sievu no mājas. Ko mēs redzam un dzirdam? Atkal uzstājas persona X ar jauno brūti un stāsta, kā viņš kārtējo reizi ir laimes meklējumos. Mūsu sabiedrībā ir neadekvāti daudz amorāla dzīvesveida slavinājumu “gribu – nāku, negribu – nenāku”, “gribu – dodu naudu, negribu – nedodu”, “gribu – vedu bērnu uz skolu, negribu – nevedu”.
Kā a priori atpazīt vardarbīgu vīrieti? Sabiedrībā netiek nosodīts vīrietis, kurš atstājis sievu ar bērniem un aizskrējis meklēt laimi kaimiņsētā. Kāds vīrietis paskatās pār plecu, ierauga nogurušo sievu, bērnus, kas jāpabaro, un nodomā – eu, bet, ja citam tas “metrs astoņdesmit augstpapēžu kurpēs” ir laime, varbūt man arī tāda pienākas? Ir svarīgi, kādā vecumā satiekam vīrieti. Ja sievietei ir dzīves pieredze, viņa, protams, var kļūdīties, bet proporcionāli varmākas atpazīstamība ir lielāka. Ja meitene ir tikko laukā no vecāku mājām, ausis saspicētas, rozā brilles uz acīm un mati plīvo, viņa ne tikai neatpazīst varmāku, viņa neatpazīst neko. Vienīgais kritērijs – “es viņu mīlu, un viņš saka, ka mani arī mīl”.

Vardarbība ir arī tad, ja “nepelnošā” sieviete lūdz vīram naudu, lai bērns, piemēram, varētu doties uz peldēšanas nodarbību, bet “pelnošais” vīrietis paziņo – nē, nedošu, uzskatu, ka to nevajag!

Ir nepieciešama drosme atvērt jaunu lapu
Daudzas sievietes uzskata, ka pašas vien ir vainīgas, ja vīrietis paceļ roku. Upura loma latvietes mentalitātei ir tīkama. Būt upurim ir vieglāk, jo to žēlo. Atliek būt pazemīgai un izlikties neredzamai. Daudz grūtāk ir saņemties, piecelties, pateikt – viss! Baiļu pārvarēšana prasa spēku. Ja vardarbība ir hroniska, sievieti dauza kā pelavu maisu un viņa joprojām jūtas vainīga, tad tas nav normāli. Pārtraukt vardarbību ir grūtāk, nekā dzīvot vardarbībā, jo pie tās var arī pierast – agrāk iesita reizi nedēļā, tagad reizi divās nedēļās. Viss iet uz labo pusi. Turklāt sievietei bailes no ārpasaules mēdz būt lielākas nekā no cilvēka, kas paceļ roku. Jo viņa viņu pazīst. Šodien pacēla roku, nedēļu būs miers. Bet ārpus mājas sabiedrība var “pacelt pret tevi roku” katru dienu. Ar laiku sieviete sāk meklēt skaidrojumus – viņš mani sit, jo viņam bija grūta bērnība, māte viņu sita. Ja sieviete mīl šo vīrieti, pieņemt radikālu lēmumu ir vēl grūtāk.
Latvijas sievietes ir ļoti slikti informētas par savām tiesībām, un labs advokāts nodrošinās vajadzīgo informāciju. Sieviete var palīdzēt tikai pati sev, viss ir attieksmes, domāšanas un saņemšanās jautājums. Es varu palīdzēt ar nomierināšanu, izstāstot, kas ir problēma un kas nav. Nereti sieviete ir tik apjukusi, ka “maldās trijās priedēs” un netiek līdz galveno jautājumu risināšanai. Es kā advokāte viņām tās “kārtis izklāju”, dodot iespēju stabili nostāties uz kājām, lai atkal varētu iet. Ģimenes attiecību jomu pārzinu perfekti gan kā juriste, gan kā psiholoģe, jo 2006. gadā ASV ieguvu doktora grādu psiholoģijā. Savā advokāta praksē izvairos palīdzēt sievietēm, kurām nerūp bērni. Es to vienkārši nevaru pieņemt. Neatsaku tikšanos brīvdienās, ceļu telefona klausuli vēlu vakarā, jo apzinos, ka sievietei ir svarīgi ātri saņemt atbildi uz jautājumu, pusstundu ilgāk parunāt, radīt drošības sajūtu. Esmu izveidojusi mājaslapu www.basha.lv, kurā sievietes var atrast noderīgu informāciju.
Ja kliente nezina par manu pašas pieredzi, par to nerunāju. Taču zinu, kā runāt, lai sieviete justos labāk, jo atceros, ko būtu gribējusi dzirdēt kā mierinājumu un skaidrojumu. Man kliente ir jāsagatavo, ka var būt vilšanās, bet viņa vismaz būs tam gatava. Svarīgi izskaidrot, kur sieviete var cerēt uz atsaucību un kur tieši pretēji – “mati var sacelties stāvus”. Sākumposms pēc lēmuma pieņemšanas ikvienai sievietei ir ļoti grūts, pārsātināts ar galējām emocijām. Par laimi, bieži neatliek pat laika domāt, filozofēt un analizēt, jo sieviete ir spiesta skriet un risināt problēmas. Viņa jūtas kā smaga darba strādnieks. Paiet aptuveni gads, un sieviete sāk apzināties, ka viņu personiski emocionāli tas viss vairs neskar. Juridiski viņa ir spiesta turpināt risināt situāciju, taču jau bez emocijām, bez visiem “ah” un “uh”, raugoties uz savu stāstu it kā no malas.

Pārtraukt vardarbību ir grūtāk, nekā dzīvot vardarbībā, jo pie tās var arī pierast – agrāk iesita reizi nedēļā, tagad reizi divās nedēļās. Viss iet uz labo pusi.

Pāri visam Dieva griba?
Sievietēm ar advokātu būtu jāsadarbojas nevis šķiroties, bet precoties. Mīlestība nav nekas abstrakts, neizprotams vai ēterisks. Mīlestība ir vēlme dzīvot ar konkrēto cilvēku, veidojot ilgas un noturīgas attiecības. Mīlestība nav, piedodiet, kā trušiem – mums šodien ir pavasaris, bet rīt būs cita sezona. Advokāta sniegto informāciju sieviete var “pieņemt zināšanai”, bet var arī to atspoguļot laulības līgumā. Katrā ziņā, stājoties laulībā, sievietei ir jāsaprot visi juridiskie aspekti, kas izriet no paraksta laulības apliecībā. Neromantisks salīdzinājums – kad reģistrējam uzņēmējdarbību, mēs taču parakstāmies un zinām, kāda ir mūsu atbildība, pienākumi, tiesības. Laulība nepelnīti ir atstāta novārtā ar saukli “Pāri visam Dieva griba”. Varbūt sanāks, varbūt nesanāks. Taču solījumi un solījumu pildīšana nav viens un tas pats – reālā dzīve to pierādījusi. Balstīties uz to, ka “viņš man solīja”, “es ticēju, jo mīlēju”, ir cēli, taču solījumi nav juridiski jēdzieni, un tāpēc tie ir nevērtīgi tiesvedībā. Labi, ar savu dzīvi sieviete var darīt, ko grib, bet, ja ir bērni, viņa nevar atļauties būt bezatbildīga. Arī ielu mēs šķērsojam pie zaļās gaismas un neskrienam pāri pie sarkanās, domājot – varbūt mašīna nenotrieks. Tad kāpēc par vissvarīgāko jautājumu – savu un bērnu dzīvi – sievietes ir radušas pieņemt tik absurdus lēmumus!? Tad jau ziemā varam skriet pliki un ēst lāstekas cerībā, ka nesaslimsim. Labākais risinājums ir mācīties nevis no savām, bet no citu kļūdām.

Tas vairs neuzplēš brūces
Sabiedrībā attieksme pret laulību ir krasi mainījusies. Agrāk varēja izšķirties, un viss pārējais palika “pakārts gaisā”, bet tālāk – kā sanāk. Šobrīd laulību nešķir, kamēr visi ar divu cilvēku kopdzīvi saistītie jautājumi nav atrisināti. Agrāk, ja vīrs bija veidojis karjeru, bet sieva saimniekojusi pa māju ar bērniem, un viņš vienā dienā kā latviešu klasikā paziņoja “tagad es mīlu Lāsmu”, pāri izšķīra un jūsmīgais laulenis aizgāja nezināmā virzienā. Vīrietim tad bija vienkārši – nepatika, izšķīros, aizgāju, “iepūt”! Šobrīd ar jaunām jūtām pārņemts vīrietis ir spiests sakārtot dzīvi, kas viņam bijusi pirms tam, un tikai tad viņš var mesties jaunatrastās laimes apskāvienos. Šobrīd sievietes būt tikai labas sievas un mātes vairs nevar atļauties. Situācija ar likumdošanu ir labāka nekā pirms pieciem gadiem, bet, ja jūs jautājat, vai nu jau ir labi, protams, nav. Ir daudz robu un neskaidrību. Līdz “labi” vēl ir tālu.
Sava veida profesionālā deformācija mani ir skārusi vispārākajā pakāpē. Kā ārsts redz slimības pazīmes, tā es visur redzu juridiskas lamatas. Esmu kļuvusi ļoti prātīga un apdomīga, un ikviens mans lēmums sākas ar jautājumu “kā jutīsies mani bērni”. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka esmu laimīga. Tā ir laba sajūta, ka pati varu valdīt pār savu dzīvi, pieņemt lēmumus un redzēt savus bērnus apmierinātus ar dzīvi. To pat ir grūti vārdos izstāstīt... Dod dievs, lai man cilvēciski, emocionāli un sadzīviski visu dzīvi būtu tāds stāvoklis, kāds ir šobrīd. Teikt, ka mana dzīve ir uzlabojusies, būtu nepateikt neko. Es vienkārši esmu ļoti laimīga. Katram no mums ir sava pieredze. Neviens cilvēks nav dzīvojis bez satricinājumiem, vilšanās vai zaudējumiem. Protams, es būtu gribējusi, lai dzīve mani pasargātu no smagām situācijām, bet es tās pieņemu kā skolu, kurai jāiziet cauri. Man ir divi lieliski bērni. Esmu pateicīga veiksmei un cilvēkiem, kas mani atbalstīja. Taču uzskatu, ka jābūt cilvēkam pateicīgam ne tikai vārdos, bet arī darbos. Praktizēšanu ģimenes tiesībās es uztveru divējādi. Pirmkārt, caur savu pieredzi esmu līdz pēdējam komatam izpratusi visu līmeņu zemūdens akmeņus un šo ģimenes attiecību jomu pārzinu perfekti. Otrkārt, tādējādi dzīvei pasaku paldies par to, ka man viss ir tā kā šodien!


Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una. Ienāc www.una.lv!