Patiess dzīvesstāsts: Kļuvu par māmiņu 15 gados

Dzirdot, ka nepilngadīgai meitenei piedzimis bērns, cilvēki nereti uz viņu noraugās ar līdzjūtību – šādi taču tiek palaistas garām dzīves lielās iespējas! 26 gadus vecā Kristiāna Brolīte apliecina pretējo – viņa ir ne vien laba māmiņa, bet ieguvusi arī augstāko izglītību un tagad pati palīdz grūtībās nonākušiem bērniem.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva. Kristiāna ar “Brīvā laika istabas” bērniem

“Ar savu dzīvesdraugu un abu meitu tēti Raiti iepazinos Ziemassvētku ballē, kad vēl mācījos pamatskolā,” stāsta Kristiāna. “Raitis bija mana klasesbiedra Aigara draugs, un viņi uz balli bija atnākuši kopā. Tovakar ar Raiti visas dejas nodejojām! Mani ļoti piesaistīja viņa smaids un sulīgie smiekli, asprātība. Nevienu mirkli ar viņu kopā nejutos kā svešiniece, vispār bija sajūta, ka jau ilgi esam pazīstami.

Tolaik mammas un tēta laulība bija šķirta, katrs sāka dzīvot savu dzīvi, un viņiem nebija ne laika, ne gribēšanas uzklausīt mani un brāli. Bet, kā jau bērnam, man tā ļoti pietrūka. Tā sapratni un mīļumu es meklēju Raitī un draudzenēs. Kamēr mācījos, ar Raiti netikos, tikai sarakstījāmies, sūtījām viens otram vēstules, sazvanījāmies. Tuvāki ar Raiti kļuvām nākamajā vasarā, kad sava tēva fermā ganīju govis. Kad pēc vasaras 1. septembrī gāju uz skolu, jau zināju, ka esmu stāvoklī. Tobrīd arī Raitis, kurš bija četrus gadus par mani vecāks, dzīvoja kopā ar savu tēti un audžumammu.”

Mammas reakciju var raksturot ar vienu vārdu: “Šausmas!” Man tika atslēgts telefons, lai nevienam nevaru piezvanīt.

 

Bailes par mazuli
“Lai gan man bija tikai 15 gadu, zināju, ka bērnu vēlos, tāpēc to, ka esmu stāvoklī, no apkārtējiem rūpīgi slēpu. Par gaidāmo mazuli zināju tikai es un Raitis. Pat fizkultūras nodarbībās piedalījos, lai nevienam nebūtu aizdomas, tomēr, kad paklīda valodas, ka laikam esmu stāvoklī, arī mamma kļuva aizdomīga. Tobrīd biju jau septītajā mēnesī. Mammas reakciju var raksturot ar vienu vārdu: “Šausmas!” Man tika atslēgts telefons, lai nevienam nevaru piezvanīt. Tālāk mani vadāja pie ārstiem cerībā, ka varēs panākt, lai bērns nepiedzimtu. Smiltenē ārsts patiesi mammai deva cerības, ka vēl varot kaut ko darīt, taču esot jābrauc uz Rīgu. Pirms braucām uz Rīgu, visu nakti bailēs raudāju. Bet vecmāte Rīgā man par atvieglojumu iebilda, ka vairs neko neesot iespējams darīt. Atceros, ka mamma sēdēja slimnīcas gaitenī un skaļi raudāja, bet man kā akmens no sirds bija novēlies. Mēnesi pirms bērna dzimšanas sāku dzīvot kopā ar Raiti.
Kad Patrīcija piedzima, man nebija nekādu iemaņu, taču nebija arī baiļu. Nedaudz palīdzēja man mamma, bet liels atbalsts bija Raitis. Viņš, kā jau cilvēks, kam pašam mamma bija mirusi, agri bija kļuvis patstāvīgs. Raitis man iemācīja zupas vārīt, ēst gatavot. Vecākajai meitai viņš autiņus mazgāja, jo pamperi tobrīd vēl bija ļoti dārgi. Viņš joprojām ar to lepojas, jo jaunie tēti to vairs ne protot, ne darot.”

Atceros, kamēr bērns gulēja, blakus gultu noklāju ar grāmatām un mācījos. Ja cilvēks grib, viņš daudz ko var panākt.

Reklāma
Reklāma


Pierādīšu, ka varu mācīties!
“Tas ir mīts, ka jaunieši nespēj mīlēt un rūpēties par saviem bērniem, vismaz uz mani vai vīru tas noteikti neattiecas. Man bērns bija mīļš uzreiz, atlika tikai meitiņai pa nakti noklepoties, kad es jau biju pamodusies. Tāpat nevarēju iedomāties, ka viņa varētu raudāt, bet es mierīgi turpinātu gulēt. Vienīgi žēl, ka viņu varēju tikai mēnesi barot ar krūti, jo ļoti gribēju mācīties. Kad meitiņa piedzima, skolā nokārtoju ieskaites, lai pabeigtu 9. klasi. Vēlējos tālāk mācīties arī vidusskolā, taču manai mammai, kura uz skolu aiznesa iesniegt dokumentus, atbildēja: “Šajā skolā mācās bērni, nevis mammas.” Tas bija ļoti sāpīgi, jo es ļoti gribēju mācīties. Zināju, ka nepadošos un iestājos citā – Smiltenes – skolā, uz kuru man bija jāmēro trīsdesmit kilometru. Par laimi, varēju mācīties neklātienē – skolā bija jābūt katru mēnesi vienu nedēļu, pārējā laikā jāmācās patstāvīgi. Atceros, kamēr bērns gulēja, blakus gultu noklāju ar grāmatām un mācījos. Ja cilvēks grib, viņš daudz ko var panākt. Tā arī es, neskatoties uz to, ka man bija mazs bērniņš, vidusskolu pabeidzu. Vēlāk aizbraucu uz bijušās skolas salidojumu, lai redz, ka viņi mani pretim neņēma, bet es skolu tik un tā pabeidzu! Nu viņi saka: “Tu jau tagad mums esi tāda gudra!”, jo esmu beigusi arī augstskolu. Nevajag cilvēku, kuram jaunos gados piedzimst bērns, uzreiz norakstīt! Esmu secinājusi – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš var izdarīt. Manuprāt, man piekritīs visas māmiņas. Lai gan bijušas jau dažādas problēmas. Vecākajai meitiņai septiņu mēnešu vecumā sākās caureja, ko nevarēja apturēt. Protams, ka viņa nepieņēmās svarā. Meklējām ārstus, un tā Patrīcijai atklāja celiakiju. Kamēr meita bija maziņa, klājās vieglāk, jo viņai nedevām graudaugu produktus, ko meita nedrīkst ēst. Bet pašlaik, kad Patrīcijai ir jau 11 gadu, viņa bieži ēd maizi, bet pēc tam pati mokās, vēders sāp. Nezinu, ko darīt. Esmu viņu baidījusi, ka šādi viņa atkal nonāks slimnīcā, bet bez rezultātiem. Arī cilvēkiem ļoti maz ir informācijas par šo slimību, tai nepievērš pietiekamu uzmanību. Meitas skolā ir tikai 58 bērni. Tāpēc nesaprotu – ja visi ir pabrīdināti, vai patiesi grūti atcerēties un vienam bērnam pie ēdiena nelikt krējuma mērci? Meita divreiz ar bronhītu nonāca slimnīcā. Protams, ka personālam tika iedota lapa ar sarakstu, kādus produktus meita nedrīkst ēst, bet atbraucu pie Patrīcijas un skatos, ka viņai pasniegta grūbu zupa... Kad ir bērni, tu nevari atslābt, sanāk, ka visu laiku par viņiem jācīnās.”

Vēlos būt sirsnīga mamma
“Pirms sešiem gadiem man piedzima otra meitiņa Elizabete. Abas meitas mīlu vienlīdz stipri. Taču atšķirībā no pirmās grūtniecības otro ļoti izbaudīju. Man nebija jābaidās, nebija gaidāmais bērniņš no citiem jāslēpj, varēju atklāti par to priecāties, arī nejust apkārtējo nosodījumu. Atšķirība bija jūtama arī dzemdību namā. Ar pirmo bērnu tiku atstāta viena līdz pat brīdim, kad mazā jau dzima, taču ar otru bērnu vecmāte visu laiku bija man blakus. Es varēju justies drošāk.
Pašlaik meitenes jau paaugušās, un es ļoti vēlos viņām būt laba mamma. Jo man ar manu mammu īsti sirsnīgu attiecību nav joprojām. Mamma nepieņem ne manu vīru, ne viņa tēvu un audžumāti, nevienā bērnu jubilejā viņa nav ar vīra vecākiem pie viena galda sēdējusi. Es daudz lasu, lai attiecībās ar savām meitām nepieļautu tās pašas kļūdas. Domāju, ka svarīgākais ir uzticēties saviem bērniem. Jo katrs, neatkarīgi no vecuma, labi jūt, ko viņam vajag un nevajag ar varu otram no malas kaut ko uzspiest. Tāpēc savas meitas cenšos atbalstīt. Viņām bieži saku, ka mīlu viņas abas, bieži viņas samīļoju, vakaros lasu pasakas. Bieži visas trīs kopā dziedam. Taču es cenšos palīdzēt ne tikai saviem, bet arī svešiem bērniem.”

 

Mamma nepieņem ne manu vīru, ne viņa tēvu un audžumāti, nevienā bērnu jubilejā viņa nav ar vīra vecākiem pie viena galda sēdējusi.

 

Darbs, lai palīdzētu bērniem
“Jau kopš mazām dienām gribēju būt skolotāja. Man ļoti patīk bērni. Vēlāk secināju, ka man patīk kontaktēties arī ar veciem cilvēkiem. Kad redzēju daudzu vecu un vientuļu cilvēku dzīves apstākļus, arī bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, izlēmu, ka man jāizvēlas tāda profesija, lai varētu viņiem palīdzēt. Tā kļuvu par sociālo pedagoģi. Pašlaik veicu sociālo darbu gan ar veciem cilvēkiem, gan ģimenēm. Ģimenes sagādā visvairāk raižu. Ir ģimenes, kurās bērni vieni paši tukšiem vēderiem klīst pa tumšiem vakariem, nezinot, kur atkal aizgājusi mamma un tētis. Cik bijis gadījumu, kad man svētdienas vakarā zvana, lai skrienu un skatos, kas ar kādu bērnu notiek! Protams, tad, diena vai nakts, ceļos un meklēju bērnu vecākus. Ļoti grūti ar viņiem strādāt. Pie psihologa šīs mammas negrib iet, uzskata, ka ar viņām viss ir kārtībā un nekāda palīdzība nav nepieciešama. Esmu sēdējusi un stundām ar viņām runājusi, ko un kā tālāk darīt, bet viņām vienmēr ir ko iebilst, lai neko nemainītu. Nereti vajadzīgi ir tikai tie bērni, par kuriem vēl tiek saņemts pabalsts. Tad gan bērns ir Dieva vietā, to tad piedzērušas staipa līdzi pa grāvjiem.
Ģimenes ir ļoti dažādas, ir tādas, kurās aug pat astoņi bērni un vecāki visus mīl un par viņiem rūpējas, un ir ģimenes, kurās aug viens bērns, bet to pašu vecāki negrib. Divos gadījumos, tikai kad bērnus ievietoja audžuģimenē, varēju atkal naktīs mierīgi gulēt.”

Iniciatīva – brīvā laika istaba
“Pagastā ir bērni, kas klīst apkārt, jo pēc skolas viņiem īsti nav ko darīt. Pēc savas iniciatīvas bērniem izveidoju brīvā laika istabu. Aiznesu no mājām mozaīkas, spēles, papīrus, zīmuļus. Pēc oregami lokām papīrus, helovīna svētkiem izgatavojām maskas. Pērn, kad tuvojās Ziemassvētki, taisījām Adventes vainagu, izgriezām un krāsojām ziemeļbriežus, ar ko dekorēt bērnu ziemas pasākumus. Bērniem ļoti patīk, kad ar viņiem kopā kaut ko dara. Man tas ir brīvprātīgais darbs, kas mani uzlādē. Vienmēr kaut ko izdomājam! Nesen sakopām autobusu pieturu. Kas par bērnu baru sanāca! Pie pieturas bija bedre, to aizbērām ar smiltīm, visu iztīrījām, tad es uz pieturas nojumes zīmēju zīmējumus, bet bērni to krāsoja. Tagad katrs lepns par savu darbiņu, rāda vecākiem, ko kurš izdarījis. Arī mana Elizabete priecājas, cik pie mums smuka pietura, ir prieks gaidīt autobusu.
Pašlaik pati aizraujos ar pērļošanu. Domāju, ka arī to varētu meitenēm pamācīt, taisīsim kopā piekariņus, rotaslietas.
Protams, žēl, ka budžets ir samazināts arī sociālajam dienestam. Agrāk varējām iepriecināt vecos cilvēkus, viņiem reizi gadā rīkojot balli, arī bērniem par pagasta līdzekļiem vienmēr nopirkām saldumu paciņas Ziemassvētkiem. Diemžēl nav zināms, vai to varēsim arī turpmāk. Taču no Brīvā laika istabas gan es negribētu atteikties. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērni neklīstu apkārt, lai viņi redzētu, ka ir kāds cilvēks, kam patīk ar viņiem darboties, parunāties, pasmieties. Turklāt nevis kā skolotājam ar skolēnu, bet kā līdzvērtīgiem sarunas biedriem.”

Autore: Ieva Konstante, žurnāls Marta