Atgriežamies pie zīdīšanas! Jā, pat pēc vairāku mēnešu pārtraukuma

Ir daudz iemeslu, kādēļ mamma izlemj par labu mazuļa barošanai ar mākslīgo piena maisījumu. Taču izrādās – ja ir liela vēlme un apņemšanās pie zīdīšanas ir iespējams atgriezties arī pēc vairāku mēnešu pārtraukuma. Vairāk stāsta zīdīšanas konsultante Sandra Lase.

FOTO: Shutterstock.com

Lai notiktu veiksmīga zīdīšanas procesa atsākšana, nozīme ir tam, vai un cik bērns tika zīdīts uzreiz pēc dzemdībām.

 

Zīdīšanas konsultante Sandra Lase, sākot sarunu, uzsver, lai zīdīšanas process izdotos, ir nepieciešama mammas motivācija un apņemšanās, jo neeksistē brīnumnūjiņa, kas darbu izdarīs mammas vietā. Sievietei var iemācīt tehnikas un paņēmienus, bet ikdienā jāstrādā būs viņai pašai. Turklāt sievietēm jāapzinās – tas ir mīts, ka zīdīšana ir romantiska mierpilna nodarbe un nebeidzams prieka avots. No vienas puses tā arī ir, bet tajā pašā laikā mammām jārēķinās, ka tas arī ir darbs un pienākums, kas prasa laiku un pacietību. 


Dažas situācijas, kas liek domāt – piens krūtīs beidzies


1. situācija. Mazulis drīz pēc piedzimšanas ir tramīgs, daudz uztraucas, raud un grib zīst visu laiku, kad ir nomodā. 

Bet tas ir normāli – bērniņš zīž tāpēc, ka pārdzīvo pēcdzemdību stresu, un zīšana dod “laimes hormonu” endorfīnu, kas ļauj bērnam nomierināties. Ir mammas, kas velk paralēles – ja daudz zīž, tad nepietiek piena, jo bērnam taču esot jāēd ik pa trīs stundām 20 minūtes. Viss pārējais ir niekošanās, niķošanās vai tas, ka bērns nav paēdis. Jā, ir bērni, kas patiešām tā uzvedas, bet tādu ir ļoti maz. Uz ritmu ik pa trīs stundām bērns pāriet līdz trīs mēnešu laikā. Līdz tam bērna uzvedība var būt diezgan haotiska. 


 
2. situācija. Mazulim ir ierobežots zīšanas laiks. 

Ja mamma cenšas pieturēties pie kāda noteikta režīma, piemēram, ik pa trīs stundām divdesmit minūtes, gadās, ka bērns vienkārši nepaspēj paēst. Ir bērni, kas zīšanas laikā ātri iemieg, brīdi paguļ un atkal vēlas zīst. Ja viņam ierobežo zīšanai laiku vai biežumu, viņš var nepaspēt paēst. Bet tas nenozīmē, ka piena ir par maz.


 
3. situācija. Bērns nepareizi satver krūti.

Un gadās, ka mammai pat nesāp. Un tad sanāk tā sauktā karāšanās pie krūts. Zīž, zīž, bet labuma maz. Un arī šajā situācijā mammai var rasties sajūta, ka nav piena.

 

4. situācija. Ir gadījumi, kad bērns atsakās zīst. 

Nedaudz iezīž, tad spļauj laukā, raud, ir ļoti nemierīgs. Nereti šādu uzvedību skaidro ar piena trūkumu un piebaro bērnu ar mākslīgo piena maisījumu. Bērns paliek mierīgs un aizmieg, bet tas ir tāpēc, ka maisījums mazuļa organismam ir liela slodze. Pieaugušie taču arī pēc kārtīgas pieēšanās un pat pārēšanās ļoti vēlas kādu brīdi pagulēt. Un mammai liekas, ka bērns beidzot ir paēdis. Bet bērna satraukumam varēja būt pavisam cits iemesls – galvas vai vēdera sāpes... Mātes pienā ir fermenti tā pārstrādāšanai. 

 

Tāpēc mātes piens ir ideāls un optimāls mazulim, jo nerada nevajadzīgu slodzi. Pirms dot maisījumu, vajag pārliecināties, vai piena patiešām pietrūkst.

 

Pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām ir piena kalibrēšanas periods, notiek organisma pielāgošanās jaunai funkcijai, tāpēc tam laikam ir liela nozīme veiksmīgai zīdīšanai.


 5. situācija. Mammas šaubās, vai piens vispār ir krūtīs. 

Reklāma
Reklāma

Visbiežāk uzreiz pēc dzemdībām krūtis piebriest, un piens pat tek ārā, bet dažkārt sieviete nejūt nekādas īpašas izmaiņas. Krūtis ir salīdzinoši mīkstas, sieviete mēģina atslaukt, bet nekas neizdodas. Tāpēc sieviete izdara secinājumu, ka piena nav. Bet jāatceras, ka krūtis vispār tukšas nemēdz būt. Piena sekrēcija notiek zīšanas laikā. Ir krūtis, kas vairāk uzkrāj pienu kā tādas kanniņas, bet ir krūtis, kurās piens parādās tieši zīšanas laikā. Un starp zīdīšanas reizēm neko nevar atslaukt. Un nenoliedzami, bērns zīž efektīvāk par ikvienu pumpīti. Rezultātā mamma streso, un stresa hormoni bloķē piena izdalīšanos. Tas ir mīts, ka piens uz stresa pamata sadeg un pazūd. Īstenībā tas nekur nepazūd, vienkārši piena padeve nobloķējās. Piens tā uzreiz pavisam nekad nemēdz pazust. Ja bērns turpina zīst un mamma nomierinās, laktācija atjaunojas dienas-divu laikā.


6. situācija. Ja pirmais mēnesis jaundzimušajam ir tāda kūniņas stadija, kad viņš vai nu zīž vai čuč, tad ap trešo mēnesi mazulis sāk ļoti interesēties par apkārt notiekošo.

Katra garām lidojošā muša pavisam viegli var novērst uzmanību. Un pēkšņi mamma aizdomājas par to, ka piens laikam paliek par maz, jo bērns vairs nezīž ilgi, kā agrāk. Bet ar piena daudzumu viss varētu būt kārtībā, vienkārši  bērnam mainās uzvedība un zīšanas ritms.


7. situācija. Var būt arī tā, ka pirmajos trijos mēnešos piens bija un pietika, bet pēkšņi bērns pietiekoši nepieņemas svarā.

 Šādās situācijās dažkārt pie vainas ir nepareizas satvēriens. Pirmajos mēnešos piens no krūtīm bieži tek ārā pats, un tad zīšanas tehnikai nav liela nozīme, ja tik tā netraumē mammai krūtsgalus. Kad iestājās nobriedusi laktācija, piens tek ārā vienīgi ar zīšanu. Un ja bērns to īsti nemāk, tad rezultātā viņš nebūs paēdis. Labā ziņa ir tā, ka arī šajā vecumā bērnu var iemācīt pareizi zīst. 
 
Visas šīs situācijas ir risināmas. Dažkārt vienkārši vajag pārliecināties par to, ka piens ir. Vieglākais ceļš, kā par to pārliecināties – izvērtēt rezultātu autiņbiksītēs. Ja kaut kas nonāk mazuļa vēderā, kaut kas nāk arī ārā.

 

Ir situācijas, kad piens var samazināties (bet ne pilnībā pazust!), ja mamma ir saslimusi, piemēram, saķērusi gripu.

 

Kas jādara, lai mammas krūtīs veidotos piens?

Lai veidotos piens, ir jāievēro divi principi – stimulācija un iztukšošana. Ja viens vai otrs faktors pieklibo, laktācijas process cietīs. Tāpēc dažkārt tas, ko mammas uzskata par piena krīzi, nemaz nav krīze, bet ir tas, ko sauc par nobriedušu laktāciju, kas iestājas pēc trešā mēneša. Kā tas izpaužas? Krūtis vairs tik ļoti nepiebriest, ja piens ir ļoti tecējis, tad tagad tā vairs nenotiek. Agrāk vieglāk varēja pienu atslaukt. Un mamma pie tā nav pieradusi, tāpēc kļūdaini uzskata, ka piens ir beidzies. 
Bet patiesībā ir otrādi – tieši tagad sāksies vieglāka zīdīšana: krūtis vairs nepārpildīsies un netecēs. Bet kad bērns zīdīs, piens būs. 


 
Ja mamma saslimusi

Ir situācijas, kad piens var samazināties (bet ne pilnībā pazust!), ja mamma ir saslimusi, piemēram, saķērusi gripu. Un ir gadījumi, ka tādā periodā bērns ir jāpiebaro. Ja to dara pareizi, tad piebarošana būs daļēja. Arī šādos gadījumos jāatceras, ja piens netiek pieprasīts, tas neveidojas. Ja mamma  atrodas slimnīcā, kur bērna zīdīšana nav iespējama, tad jāpielieto atslaukšanu, lai laktācija neapstātos. Turklāt tas nav sarežģīti, jo nav jāievēro apjomi, piens vienkārši laiku pa laikam jāatslauc, lai tiktu uzturēts laktācijas process un krūtīs neveidojas sastrēgumi. Pēc tam, kad bērns atgriežas pie krūts, piena apjoms ātri atjaunojas. 


Zīdīšanas atsākšana pat pēc ilgāka pārtraukuma

Lai notiktu veiksmīga zīdīšanas procesa atsākšana, nozīme ir tam, vai un cik bērns tika zīdīts uzreiz pēc dzemdībām. Ja mazulis nav zīdīts vispār, un krūtis nav stimulētas, uzsākt zīdīšanu būs grūtāk nekā tad, ja sākotnēji zīdīšanai ir bijusi. Kāpēc tā? Pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām ir piena kalibrēšanas periods, notiek organisma pielāgošanās jaunai funkcijai, tāpēc tam laikam ir liela nozīme veiksmīgai zīdīšanai. Ja šīs divas nedēļas palaiž garām, tad ir lielāka iespēja, ka zīdīšana neizdosies, bet tas nenozīmē, ka vairs nav nekādu iespēju. Ir gadījumi, kad pie zīdīšanas atgriežas arī pēc 3 mēnešu pārtraukuma. Lai atjaunotu laktāciju, jāliek pie krūts bērnu. Ja tādas iespējas nav,  piena veidošanās regulāri jāstimulē ar piena pumpīti – ik pa 3 stundām 10 minūtes katru krūti. Ja uzreiz pēc bērna piedzimšanas mazuli kādu iemeslu dēļ nevar zīdīt, tad mammai vienkārši jāsāk atslaukšanas process. Un izslaukto pieniņu izbaro bērnam kaut kādā citā veidā. 


 
Interesants fakts. Zīdīt var arī nedzemdējusi sieviete

Jā, zīdīt patiešām var arī nedzemdējusi sieviete. Kā tas notiek? Grūtniecības laikā krūts dziedzeris turpina augt un attīstīties. Ja sievietei grūtniecība nav bijusi, ir visai liela varbūtība, ka piena apjoms būs neliels, lai bērnam pietiktu pilnvērtīgai augšanai un attīstībai, jo būs izpalicis piena dziedzeru augšanas process, bet izsaukt laktāciju ir iespējams. Pēc zīdīšanas pārtraukšanas notiek piena dziedzeru redukcija. Bet tie nekad vairs nekļūs tik mazi kā pirms pirmā bērna ieņemšanas. Tāpēc laktāciju izsaukt vieglāk ir jau kādreiz dzemdējušai sievietei. Ne velti – ir kultūras, kur bērnus zīda vecmāmiņas. Nenoliedzami, tur arī vecmāmiņas vidēji ir daudz jaunākas, nekā Eiropā. Laktācijas izsaukšanu izmanto situācijās, kad sieviete adoptē jaundzimušo un vēlas to zīdīt. Tāda pieredze ir Dr. Džeka Ņūmena klīnika Toronto. Tiesa gan – šādā situācijā laktācijas izsaukšanu praktizē ar speciālu medikamentu palīdzību.