Zīdainis vecāku gultā. Kā ērti un droši sagulēt kopā

Kas jāņem vērā, ja vecāki nolēmuši vai kā iespēju apdomā savu jaundzimušo mazuli naktīs ņemt savā gultā, stāsta Līga Zelmene-Laizāne, PEP mamma. 

FOTO: Shutterstock.com

Ir dažādi viedokļi, cik ilgi tas ir ieteicams, taču rādītājs, pēc kā vadīties, ir ģimenes kopējā labsajūta un katra ģimenes locekļa nepieciešamība.

Deviņus garus mēnešus mazais cilvēciņš bija atradies noslēgtā, vairākas nedēļas pat ļoti ciešā vidē, kur jebkura ķermeņa kustība un pozas maiņa bijusi visai apgrūtinoša. Un visu šo laiku bijušas sajūtamas maigas, skaujošas robežas. No ieņemšanas brīža dienu un nakti bez izmaiņām un pārtraukumiem mammas ķermenis bērnam bijusi vienīgā zināmā, fiziski sajūtamā pasaule. Nu mazulis ir piedzimis. Ieradies šajā mums, pieaugušajiem, diezgan labi pazīstamajā vidē, valstī, pilsētā, ciemā, mājā, istabā. Vecākiem ģimenes mājoklis šķiet nosacīti šaura telpa dzīvošanai, mazulim salīdzinājumā ar līdz šim redzēto Punča pasauli tas ir neaptverams Visums.

 

Mazuļa drošības sajūtas veidošana

Pirmās dienas, nedēļas un mēnešus bērnam praktiski viss ārpus mammas punča ir nezināms, nesaprotams, skaidri nesajūtams, līdz ar to biedējošs. Pazīstams ir tikai mammas ķermenis, sirdspuksti, elpa, balss... Ja tētis un, iespējams, vēl kāds tuvs cilvēks – brālis vai māsa – grūtniecības laikā bieži bijis līdzās, runājis, pieskāries, sazinājies ar jauno cilvēku, tad arī tēta un brāļa vai māsas balss un pieskārieni ir zināmi. Un tas ir arī viss. Jebkas cits, ar ko jaundzimušais sastopas, ko redz, dzird, jūt, kam pieskaras, viņam ir jāiepazīst, jāapgūst. Tam ir nepieciešams laiks un iedrošinājums.
 

Laika došana nozīmē, ka pieaugušajam veiksmīgā saskarsmē ar bērnu pārsvarā vajadzētu būt pietiekami lēnam, pieskaņoties mazuļa tempam. Tiesa, bieži piemirstas būt rimtam un nesteidzīgam, taču ir svarīgi gan atgādināt to sev, gan ierādīt citiem bērna aprūpes sniedzējiem.

 

Lai mazulis saņemtu iedrošinājumu pieņemt nezināmo, svarīgākais priekšnosacījums tātad ir drošība. Tā ir gan fiziska, gan emocionāla. Drošība ir viss, kas ir pazīstams, viss zināmais, uz ko var paļauties. Zīdainim drošība ir mamma. Diezgan ilgu laiku cilvēkbērnam arī šaipus punča drošība vistiešākajā nozīmē ir mammas ķermenis. Šeit jāatzīmē, ka jaundzimušajam ar mammas dzirdēšanu un redzēšanu vien nepietiek – viņam ar savu ķermeni jāsajūt māmiņas ķermenis, jābūt fiziskā kontaktā. Tāpat viņam arī jāsajūt, ka mamma ir līdzās savās domās un ar sirdi, un tad bērna iekšējā pasaulē viss ir mierīgi. Un šajā mierā viņam ir laiks un enerģija iepazīt milzīgo un dažādo ārējo pasauli, sekot savai dabiskajai vajadzībai augt un attīstīties, pieņemt un mācīties. Šā procesa virzību – veselīgu attīstību un pakāpenisku spēju un prasmju palielināšanos – mēs, vecāki, vēlamies piedzīvot savos bērnos.

 

Gulēšana pie mammas un tēta

Visu savu pirmo dzīves gadu mazulis, sajuzdamies nedroši, tiecas tieši pēc mammas. Mamma ir tā, kuras tuvumā jaundzimušais jūtas droši, un nav svarīgi, vai tā ir diena vai nakts. Bērniņš nedomā, neanalizē, kurš diennakts laiks ir pašlaik, viņam rūp tikai viņa vajadzības. Un jaundzimušais ir pelnījis, lai viņa vajadzības tiek atpazītas un apmierinātas. Tā mēs apstiprinām, ka šeit viņš tiek saprasts, šī pasaule ir droša vieta, kā arī sniedzam pirmās iemaņas pašaprūpē.

 

Mazulim drošība ir mamma. Diezgan ilgu laiku cilvēkbērnam arī šaipus punča drošība vistiešākajā nozīmē ir mammas ķermenis.

 

Viena no primārajām jaundzimušā vajadzībām ir gulēšana. Lai bērns justos labi un veiksmīgi augtu un attīstītos, arī gulēšana jāpiedzīvo drošībā. Tātad – atrodoties ļoti tuvu, pat līdzās mammai, lai mazulis var sajust mammas ādu, elpu, arī sirdspukstus. Pastāv uzskats, ka mammas elpošanas un sirdsdarbības ritms pēc nepieciešamības spēj noregulēt vesela mazuļa elpu un sirdspukstus, tā mazinot zīdaiņu pēkšņās nāves risku.

 

 

Reklāma
Reklāma

Tas gan nenozīmē, ka no pirmajām dienām, kad mazulis ir ieradies šajā pasaulē, naktīs viņš jāņem gultā pa vidu mammai un tētim. Jebkura bērniņa pieteikšanās vismaz pusotru gadu rada emocionālu krīzi ģimenē – tas ir pārbaudījums pāra attiecībām, tāpēc nevajadzētu tās vēl vairāk sarežģīt, naktī fiziski nošķirot sievieti un vīrieti. Mazuļa labsajūta nav saistīta ar to, ka viņš guļ starp vecākiem. Viņš var gulēt līdzās mammai tajā pusē, kurā neatrodas tētis.

 

Mazuļa labsajūta nav saistīta ar to, ka viņš guļ starp vecākiem. Viņš var gulēt līdzās mammai tajā pusē, kurā neatrodas tētis. 

 

Katrai mammai ir jāizvērtē un atbilstoši savām vajadzībām un mazuļa drošībai jāiekārto viņa guļvieta. Šis jautājums ir jāpārrunā ar partneri, izklāstot savu nostāju, vēlmes un vajadzības, sniedzot papildu nepieciešamo informāciju un izzinot partnera skatījumu, tad pārim kopīgi jāvienojas par abiem pieņemamāko risinājumu. Starp citu, dažkārt vecāki, gaidot ģimenes pieaugumu, lemj par labu savas guļamistabas iekārtojuma maiņai, jo tiek secināts, ka ģimenes gulta ir pārāk maza. Kāpēc gan to neapmainīt uz lielāku, lai jaundzimušais naktī var baudīt mieru līdzās mammai? Bet varbūt visa ģimene kādu laiku var gulēt vēl drošāk, t. i., zemāk un tuvāk grīdai – uz matrača, nevis gultā?

 

Būtiskākais ir ievērot, lai visi ģimenes locekļi ir apmierināti ar šo situāciju, un atcerēties – ja mamma jau uzreiz pēc dzemdībām jaundzimušajam piedāvā savu fizisko un emocionālo klātbūtni tik, cik viņš prasa, ja regulāri nemēģina kontaktēšanos dozēt pēc sava plāna vai sabiedrības viedokļa, ar laiku šī vajadzība būt pie mammas bērnam mazinās un viņš arvien vairāk un biežāk no mammas atdalās, jo šajā pasaulē jūtas droši.

 

Cik ilgi gulēt vienā gultā?

Ir dažādi viedokļi, cik ilgi tas ir ieteicams, taču rādītājs, pēc kā vadīties, ir ģimenes kopējā labsajūta un katra ģimenes locekļa nepieciešamība. No teorijas un praktiskās pieredzes esmu pārliecinājusies, ka vismaz dažas pirmās dzīves nedēļas bērniņu ir vēlams ņemt gultā sev blakus. Vēlāk zīdainim var piedāvāt iespēju gulēt atsevišķā gultiņā, šūpulī vai pirmos dzīves mēnešus īpašā ligzdiņā, kas radīta mazuļu labsajūtai. Lai bērns justos droši un mamma pietiekami ātri spētu reaģēt uz viņa vajadzībām, mazuļa guļvietai ir vēlams atrasties cieši pie vecāku gultas. Tas nenozīmē, ka šad tad, iespējams, satraucošākos dzīves brīžos mazulim negribēsies piedzīvot vēl lielāku mammas tuvumu. Ja tas netiks liegts un bērnam būs atļauts „uzlādēt savas baterijas”, guļot pie vecākiem ģimenes lielajā gultā un ar nosacījumu, ka emocionālā gaisotne ģimenē ir pārsvarā draudzīga, sirsnīga un miermīlīga, bērns ar laiku sāks patstāvīgi gulēt gan savā gultā, gan arī savā istabā.

 

 

Drošības noteikumu, ja mazulis guļ vecāku gultā:

  • mamma neatrodas jebkādu apreibinošu vielu ietekmē un ir psihiski pieskaitāma;
  • jaundzimušajam nav nepieciešams spilvens;
  • sega ir pietiekami viegla;
  • ir atbilstoša gultasveļa;
  • papildus siltumu nodrošina arī bērna naktstērps;
  • mazulim līdzās neatrodas rotaļlietas (arī mīkstās!) vai citi priekšmeti;
  • bērniņam nevajadzētu atrasties pārāk šaurā vietā starp mammu un sienu;
  • ir novērsts risks izkrist no gultas;
  • ja mamma nejūtas droši, mazuli var nedaudz no sevis norobežot, piemēram, ar zīdaiņu pakaviņu;
  • telpā, kur mazulis guļ, nevajadzētu atrasties sadzīves tehnikai, t. i., datoram, TV, mobilajiem telefoniem.