Arī nesen dzimušam bēbītim patīk rotaļas. Spēles attīstības veicināšanai pirmajos 3 dzīves mēnešos

Tici vai ne, bet mazuļi rotaļājas jau no pirmās piedzimšanas dienas. Patiesībā viņi to dara jau mammas vēderā! Un tam nav nepieciešama mūsu līdzdalība – mazie to dara, izjūtot savu ķermeni, kustoties, pieskaroties sev. Kustību prieks un sevis sajušana ir viena no rotaļām, ar kuru aizraujas augošais bērns, vēl esot māmiņai zem sirds. Pēc piedzimšanas vairāk ir pētīšana, skatīšanās, vērošana, mijiedarbība.
 

Spēlēšanās priekšnoteikumi

Zīdaiņi spēlējas jau no pirmajām piedzimšanas dienām. Taču jāatceras, ka bērns ir spējīgs rotaļāties tikai tad, ja visādā ziņā jūtas labi un visas viņa vajadzības ir apmierinātas – ja viņš ir paēdis, izgulējies, atpūties, jūtas pietiekami droši tajā vidē un situācijā, kurā atrodas, jūtas omulīgs. Mēs nevaram gribēt, lai mazulis rotaļājas, ja viņa vajadzības nav apmierinātas. Un šo apstākli vecāki reizēm līdz galam neizvērtē. Mammai un tētim jāsaprot, ka nepietiks pagrabināt kādu rotaļlietu, lai varētu uzskatīt, ka ir parotaļājušies. Tajā pašā laikā bērnam varbūt ir nepieciešams vienkārši būt lielākā kontaktā ar vecākiem. Rotaļa nedrīkst būt uzmanības novirzīšana no bērna patiesajām vajadzībām. 

 

Par spēlēšanās iemesliem

Spēlēšanās bērnam nekad nevienā vecumā nav ar konkrētu mērķi kaut ko sasniegt vai apgūt, lai arī, protams, rotaļājoties viņš vienlaikus arī mācās sev svarīgas lietas. Spēlēšanās ir absolūti brīvs, nepiespiests process, kā pamatā ir vēlme vienkārši priecāties un piedzīvot ko patīkamu. Diemžēl vecākiem jau ļoti ātri gribas bērnus uz kaut ko virzīt un mācīt, nesagaidot viņa paša impulsus un interesi. Parasti dažādas prasmes un iemaņas mazulis apgūst bez īpašas virzības – viņam piemērotā tempā un laikā. 

Līdz trīs mēnešu vecumam nekas cits tik ļoti neaizrauj bērnu, kā cilvēka seja. Zīdainis ilgstoši var pētīt sejas dažādās nianses – tumšās acis pret gaišāko ādu, mutes līniju, matu līniju, grimases.

Ja pieaugušie spēlēšanos pārvērš par mācībām, tad tas rotaļas prieku var sabojāt. Gan zīdaiņa, gan arī vēl sešu gadu vecumā un pat vēlāk bērni ir pelnījuši vienkārši spēlēties. Ja pieaugušie dažreiz grib mājās uzspēlēt kārtis vai galda spēles, tas ir priekam, nevis ar mērķi attīstīt stratēģisko domāšanu vai skaitīšanas prasmi. 

Kad mazulis spēlējas?

Pirmajos mēnešos pēc piedzimšanas bērns salīdzinoši daudz guļ un attiecīgi maz spēlējas, jo nomoda laiks pārsvarā tiek veltīti ēšanai un pamataprūpes veikšanai. Līdz ar to loģiski, ka rotaļāšanās brīži nav pārāk gari. Pārsvarā bērns labprātāk spēlējas pēc ēšanas, ja uzreiz neaizmieg, vai arī vakara stundās, kad viņa hormonālā sistēma ķermeniski ļauj būt mundram un pavadīt nomodā salīdzinoši ilgu laiku pirms visgarākās miega fāzes. Teorētiski, ja mazulis ir pietiekami atpūties un izgulējies pa dienu, tad vakarā ir visaktīvākais spēlēšanās laiks. Un te nu vecākiem mēdz būt grūtība – ja bērns dienas laikā nav vairākas reizes izgulējis garās miega fāzes, kas ir pusotru, divas stundas, ja bijuši tikai īsie snaudieni pa divdesmit minūtēm, pusstundai, dienas beigās viņš ir ļoti pārguris.

Tas nozīmē, ka gulēšana pa dienu bērniem ir ļoti, ļoti svarīga, lai viņi vakaru pavadītu, nevis raudot aiz noguruma un nespējot aizmigt, bet gan spēlējoties un kontaktējoties ar vecākiem.

Interesanti, ka visiem bērniem, neatkarīgi no kultūras un valsts, kurā dzīvo, spēlēšanās vēlmes un prasmes parasti ir līdzīgas. Ir divi pamatspēlēšanās veidi – sociālā un rotaļāšanās ar rociņām.

Sociālā spēlēšanās

Sociālā spēlēšanās ir kontakts ar citiem cilvēkiem. Līdz trīs mēnešu vecumam nekas cits tik ļoti neaizrauj bērnu, kā cilvēka seja. Tā ir vislieliskākā izklaides lieta. Zīdainis ilgstoši var pētīt sejas dažādās nianses – tumšās acis pret gaišāko ādu, mutes līniju, matu līniju, grimases. Vecāki, esot kontaktā ar atvasi, intuitīvi kļūst tādi, lai bērnam šī spēlēšanās kļūtu iespējama. Ko mamma un tētis dara? 

Vecāki kļūst lēni, lai izveidotu kontaktu un kaut ko pateiktu, atgādinot nedaudz palēninātu filmu. Tāpat arī lēni gaida bērna reakciju – vai viņš spēj izsekot līdzi, vecāki skatās, vai bērns koncentrējas uz mammu vai tēti, vai tomēr pārtrauc kontaktu. 

Pat ja mazulis ir nomodā, tas vēl nenozīmē, ka viņš vienādu laiku vai ar vienādu intensitāti spēj koncentrēties un darboties. Būs brīdis, kad viņš pagriezīsies pret mammu vai tēti, būs iesaistījies notiekošajā, un tad vienā mirklī bērns aizgriezīsies prom, rādot, ka viņam ir drusku par daudz. Tajā brīdī vecākiem vajag nedaudz atkāpties, likties mierā un pagaidīt, līdz bērns „atnāk atpakaļ” un ir gatavs spēlēšanos atsākt. Un pieaugušajiem ir jārespektē, kad mazulis dod zīmi – es esmu gatavs. 
 

Vecākiem kļūst daudz izteiksmīgāki sejas vaibsti, nekā runājot ar pieaugušiem cilvēkiem. Mēs kontaktā ar pieaugušajiem nekad netaisām tik izteiktas mīmikas – neieplešam acis, neveidojam mutes kontūras, nestiepjam lūpas, nepiepūšam vaigus. 

Kādā eksperimentā vecākus mudināja komunikācijā ar bērniem taisīt tādas sejas izteiksmes, kādas viņi rāda komunikācijā ar pieaugušajiem. Bērni bija apjukuši un nespēja aptvert, ko pieaugušie no viņiem vēlas. Viņi satraucās un pat sāka raudāt, jo nevarēja izsekot līdzi vecāku izpausmēm un reakcijām. Šāda izteiksmīga runas maniere kontaktā ar zīdaiņiem pieaugušajiem veidojas intuitīvi. Verbālā komunikācijā mēs variējam ar intonācijām, runājam smalkā balsī, vārdus stiepjam un lokām, runa dažkārt izklausās pat pēc vijīgas dziedāšanas. Un tas ir lieliski!

Un te arī ir atbilde uz jautājumu, vai ar zīdaiņiem ir jāsarunājas tā sauktajā bēbīšu valodā. Ir jāseko līdzi bērna vajadzībām – būs lietas, ko mēs viņam teiksim „normālā” valodā, tikai lēnāk, bet būs situācijas, kad izmantosim „bēbīša runu”, ko Vācijā sauc par „auklīšu valodu” – t. i., katrs, kurš auklē bērnu, runā „auklīšu valodā”. Un tas mazuļa attīstībai ir nepieciešams, lai viņš varētu uztvert un saprast sacīto, iepazīt skaņas, kas atkārtojas. Kad bērns pats sāk lietot skaņas, viņam ir nepieciešams, ka tās tiek atkārtotas. Tie pieaugušie, kas izvairās no mazuļa izdoto skaņu atdarināšanas, apgrūtina bērna komunikāciju ar pieaugušajiem un attiecīgi – pieaugušo kontaktu ar bērnu. Taču katrs cilvēks sarunā grib justies sadzirdēts. 

Kā par to var pārliecināties? Pavisam vienkārši – ja sadzird pārfrāzētu sevis sacīto, ja teiktais tiek atspoguļots. Tas ir svarīgi pieaugušajiem, un tikpat svarīgi tas ir bērniem. Pieaugušajiem mēs ne tik burtiski sniedzam informāciju atpakaļ, savukārt bērnus mēs atspoguļojam visai burtiski, un tas ir nepieciešams. Tāpat šādā procesā veidojas komunikācijas dinamika: viens ir aktīvāks, otrs pauzē; ja otrs ir aktīvāks, pirmais pauzē. Vecākiem vajadzētu apzināties, ka sarunāties ar zīdaini nenozīmē pildīt „radio funkciju” – es runāju un negaidu reakciju atpakaļ. Tā kopumā ir bērna sociālā spēle. Piemēram, vecāks pajautā mazulim, kā viņš šodien jūtas, un dod laiku viņa atbildei. 

Sociālās spēles bērns zināmā mērā sāk apgūt jau grūtniecības laikā, īpaši pēdējos mēnešos, kad, piemēram, izbīdot kāju, saņem kādu mammas vai tēta reakciju. 

Rotaļāšanās ar rociņām

Rokas – mute. Rotaļāšanos ar rociņām bērns apgūst jau mammas vēderā. Bāž pirkstus mutē un tos zīž. No vienas puses, šī darbība veic arī nomierinošu funkciju, bet otrs aspekts – mazulis savas rokas izpēta: sajūt katru pirkstiņu, nadziņus, smaganas, aukslējas, mēli. Te ir ārkārtīgi daudz spēcīgas sajūtu pieredzes. Un šajā posmā nevajag bērniem liegt bāzt pirkstus mutē. 

Tie vecāki, kas pirmajos mēnešos zīdainim velk cimdiņus vai rokām loka pāri krekliņa piedurknes, atņem mazulim būtisku attīstības daļu – bērns caur šādu rīcību patiesībā var kļūt nelaimīgs. 

Viņš nevar realizēt to, kas viņam ir ļoti nepieciešams. Tā ir vienīgā spēle, ko viņš šajā vecumā var piedzīvot pats ar sevi. Ja bērns ir pamodies, viņam dažkārt nav nepieciešams vēl kāds, lai rotaļātos ar rokām. Kamēr mamma vai tētis nav atnācis, mazulis jau var sevi izklaidēt un justies pašpietiekams. Bērnam ir svarīgi būt vienā telpā ar vecākiem, bet viņam ne vienmēr ir uzreiz vajadzīga nedalīta mammas vai tēta uzmanība. Ja bērnam ir iespēja sevi nodarbināt, viņam pietiek ar to, ka dzird un redz vecākus telpā, kuri dara kādas savas lietas. Citreiz mazulis vēlas tikt paņemts klēpī, bet, iespējams, to viņš grib drošības izjūtai, lai varētu mierīgi spēlēties ar sevi. 

Rokas – acis. Otra nodarbe, ko mazulis dara ar savām rociņām, – cenšas notrāpīt plauksņu pie acīm un to no visām pusēm aplūkot. Arī šī darbošanās bērnam var ilgi neapnikt. 

Roka – roka. Mērķtiecīga sniegšanās un tveršana parādās vēlāk, taču līdz aptuveni trīs mēnešu vecumam bērns visādos veidos aptausta savas rociņas. Un caur šo saņem pavisam atšķirīgas sajū-tas. Lai mazulis varētu veikt šīs rotaļas, viņam ir svarīgi gulēt uz muguras un būt ar brīvām rokām. 

Karuselītis virs gultiņas un citas mantiņas.... Par rotaļlietu izvēli

Daudziem vecākiem šķiet svarīgi virs bērna gultas pakarināt karuselīti. Vienu brīdi mazuļa uz-manība ir piesaistīta, taču bērniem tas ātri apnīk, jo viņus neinteresē lietas, ko paši nespēj ietekmēt – nevar aizskart, nevar noteikt skaņas mainību. Karuselītis tik griežas, griežas un griežas, līdz mazais novēršas un uz to vairs neskatās. Jā, protams, karuselis varbūt ir nedaudz interesantāks nekā vienkārši griesti, bet tikpat labi bērna redzeslokā var nolikt atvērtu bilžu grāmatu, kādas rotaļlietas, uz ko skatīties. Spēle ir interesanta tad, ja bērns tajā var iesaistīties. 

Ja notiek kaut kas, ko it nemaz nav iespējas kontrolēt, mazulis no šādas rotaļas izstājas (to mazais dara arī tad, ja vecāki nevēro, kā viņš reaģē uz pieaugušo mīmiku un verbālām izpausmēm). Tas attiecas arī uz citām it kā pievilcīgām un krāšņām vēlākam vecumam paredzētām rotaļlietām, piemēram, bumbiņu, kuras vidū peld pīlīte, – bērnam tik ļoti gribas to dabūt un izpētīt, taču nav iespējas. 

Izmantotā literatūra: 
1.    Remo H. Largo Babyjahre: Entwicklung und Erziehung in den ersten vier Jahren. Piper: 2013.

Autore: Audra Šauere