Mazulis mani tīšām kaitina! Kā savaldīties?

Dusmošanās un neiecietība pret pavisam mazu bērniņu ir realitāte. Turklāt tāda, par ko vecāki kaunas un runā nelabprāt. Psiholoģe, “Psiholoģijas centra” vadītāja Inga Skreitule-Pikše stāsta, ka vecāku spēja būt iecietīgam pret mazuli ir saistīta ar paša pieaugušā spēju regulēt savas emocijas.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ar raudāšanu bērns parāda, ka viņam nepieciešama palīdzība, lai apmierinātu kādas no viņa tā brīža fiziskām vai emocionālām vajadzībām, un viņš varētu atkal atgūt mieru un drošības izjūtu. Foto: Inga Šterna.

Ne viena vien mamma ir kautrīgi atzinusies – jā, es esmu sadusmojusies un pat sakliegusi uz zīdainīti. Lai arī biežāk šādas sajūtas pārņem mammas (viņas taču biežāk paliek mājās ar jaundzimušo, kamēr tētis iet uz darbu), arī tēti reizēm jūtas līdzīgi. Te kādas mammas lūgums pēc palīdzības: “Attiecības bērnam ar tēvu ir labas ikdienā, bet, kad zīdainītis niķojas, raud, mostas pa naktī vai ir grūti nomierināms, tad viņš sāk psihot, bļauj pretī bērnam, kas bērniņu tikai vairāk satrauc. Ja naktī vairāk kā stundu nevar iemidzināt bērnu, tad tas ir tikai uz maniem pleciem, kas ir fiziski grūti. Viņš pats pēc tam saprot, ka ir nepareizi rīkojies, bet viņam grūti savaldīties. Pēc rakstura viņš ir nepacietīgs. Tāpat ar barošanu – viņš negrib barot bērnu, jo tas ir ilgi, garlaicīgi, viņam nav pacietības, bet es uzskatu, ka tēvam ir jāiesaistās ikdienas aprūpē. Līdz ar to sanāk, ka man viss jādara vienai, jo īpaši, ja ir kādas problēmas. Bērniņam ir nepilni 8 mēneši. Ko darīt, lai tēvs iesaistās un palīdz arī tā sauktajās krīzes situācijās?”

Ir svarīgi saprast, kurās situācijās kurš no vecākiem ir mierīgāks, līdz ar to, kurš reāli bērniņam var labāk palīdzēt nomierināties.

Bērniņa piedzimšana ir ne tikai priecīgs notikums, bet arī krīze

“Ja runājam par bērniņa piedzimšanu, tad tā ne tikai ienes prieku ģimenē, bet rada arī krīzi, kas saistīta ar pārmaiņām attiecībās un pielāgošanos tām,” iesāk psiholoģe Inga Skreitule-Pikše. “Kas notiek? Līdz šim cilvēki ir dzīvojuši divatā, bet tagad viņiem jāiemācās būt trijatā, kā arī jāapgūst jaunas lomas. Gaidot bērnu, bieži vien ir idealizēti priekšstati par to, kā būs pēc tam, kad mazulis būs kopā ar mums – kā mēs visi kopā dzīvosim, cik jauki un skaisti tas būs, un cik labi mēs tiksim galā. Bet reizēm realitāte ir zināms šoks, jo nākas saskarties ar daudziem jauniem pienākumiem, kas rada nedrošību – vai es tikšu galā. Un papildus tam, vecākiem ir jākļūst arī par mazā bērna emociju regulatoriem.”

 

Vingrinājums, lai saprastu zīdainīša izjūtas

Psiholoģe Inga Skreitule-Pikše stāsta, ka ir kāds vingrinājums, ko vecāki var mēģināt izpildīt, lai labāk saprastu, kā bērniņš jūtas pirmā dzīves gada laikā. Vingrinājums ir šāds: aizver acis un iztēlojies sevi kā zīdainīti. Tu  guli, pamazām paliek auksts un sāk gribēties ēst. Bet pats savas vajadzības nevari apmierināt, tāpēc vienīgais, ko vari darīt, ir sākt raudāt. Kas notiek tālāk? Tu izdzirdi balsi, kas tevi mierina, ieraugi seju, kas tevī lūkojas un uzsmaida, sajūti, kā tevi paceļ rokās, samīļo, tu paēd un kļūst silti. Tu jūties atkal droši un mierīgi. Un tagad iztēlojies, kas notiek, ja tu raudi, bet neviens neatnāk vai tevi nemierina. Visticamāk tevi pārņems bailes un trauksme, jo tu nevari justies droši vai kāds pie tevis pienāks vai nē. Mazulītim ir līdzīgas izjūtas. 

Pirmajā dzīves gadā daudz resursus vajag abiem vecākiem – abiem ir jaunas lomas, jauna pieredze, ar ko jāiemācās tikt galā.

Mazs bērniņš sevi nomierināt nevar. Tas ir pieaugušo uzdevums

Ja pieaugušajam savu emociju regulēšanas prasmes nav gana labi attīstītas, tad šajā brīdī mierināt vēl kādu citu ir milzīga slodze un stress, jo tajā brīdī, kad bērnam rodas intensīvas emocijas, tās rodas arī pieaugušajam. Tāpēc pieaugušajam vispirms būtu jāmāk tikt galā ar savām emocijām. Tikai tad viņš var nomierināt bērnu. Tāpēc situācijās, kurās bērna paustās emocijas rada pieaugušajos spriedzi, ir saistītas visbiežāk ar paša pieaugušā pieredzi, turklāt ļoti bieži ar agrīnu pieredzi – kā viņu bērnībā mierināja, kad viņam tas bija nepieciešams, un kā viņš ir iemācījies regulēt savas emocijas. Ja viņam pašam nav pozitīvas pieredzes, un arī dzīves laikā viņš nav apguvis efektīvas emociju pašregulācijas prasmes, tad brīdī, kad piedzimst viņa bērns, emociju regulēšana kā uzdevums paliek ļoti, ļoti grūts.

Dažkārt vecāki domā, ka bērns tīšām viņus pārbauda un kaitina ar ilgu raudāšanu, bet zīdaiņa vecumā bērns vēl nespēj izprast, kā viņa uzvedība ietekmē apkārtējos. Ar raudāšanu bērns parāda, ka viņam nepieciešama palīdzība, lai apmierinātu kādas no viņa tā brīža  fiziskām vai emocionālām vajadzībām, un viņš varētu atkal atgūt mieru un drošības izjūtu. Tas, kas viņam ir nepieciešams – lai pieaugušais palīdz atgūt emocionālo līdzsvaru un drošības izjūtu.

 

Praktiski padomi neiecietības un dusmu mazināšanai

Nereti jau ir tā, ka ar prātu saproti, ka neiecietība pret mazu bērniņu nepavisam nav labākais situācijas risināšanas veids, bet tas tik un tā tajā brīdī, kad esi dusmīgs, nepalīdz tikt galā ar emocijām. Tātad – ko darīt?

1. Rēķinies ar krīzes situācijām jau PIRMS bērniņa piedzimšanas. Jo vecāki ir gatavāki tam, ka pēc bērna ienākšanas ģimenē viss nebūs tikai jauki un skaisti, bet jaunā situācija no viņiem prasīs arī zināmus resursus, jo viņiem būs vieglāk adaptēties vecāku lomā un adekvāti izturēties pret bērna vajadzībām. Pirmajā dzīves gadā daudz resursus vajag abiem vecākiem – abiem ir jaunas lomas, jauna pieredze, ar ko jāiemācās tikt galā.

Reklāma
Reklāma

 

2. Nopietni jādomā par pienākumu sadalījumu, lai taupītu savus resursus. Ja vairāk mājās ar bērnu ir mamma, bet tētis dodas uz darbu, viņš izjūt daudz lielāku atbildību, lai tiktu nodrošināta pilnvērtīga ģimenes funkcionēšana, iztika un labklājība. Un tajā pašā laikā tiek prasīts, ka viņam jāatbalsta arī sieva un jāatrod laiks, ko pavadīt kopā ar mazuli. Līdz ar to arī tētim sanāk liela slodze. Beigās abi vecāki ir noguruši, un viņi sāk viens otram pārmest un meklēt vainīgo pie tā, ka viņiem trūkst spēka tikt galā ar grūto situāciju. Tādos brīžos liekas, ka otrs nesaprot un neatbalsta, vienmēr izskan jautājums – kāpēc man nepalīdz. Jo vecākiem labāk izdodas sabalansēt, kurā brīdī kurus pienākumus katrs ir gatavs uzņemties un kur nepieciešama palīdzība, jo veiksmīgāk izdosies organizēt ikdienu un mierīgāki būs abi vecāki. Ir svarīgi saprast, kurās situācijās kurš no vecākiem ir mierīgāks, līdz ar to, kurš reāli bērniņam var labāk palīdzēt nomierināties. Jaunās māmiņas vēstulē izskan doma, ka tētim nepietiek pacietības, lai bērniņu pabarotu. Bet varbūt viņš veiksmīgi var tikt galā ar kādu citu no bērna aprūpes pienākumiem?

 

3. Ļauj tētim iesaistīties bērniņa audzināšanā. Ja sieviete ir galvenā bērna aprūpētāja, ar laiku viņa var nogurt un kļūt neiecietīga pret mazuli. Dažādi pētījumi ir apliecinājuši, ka tēva iesaistei bērna aprūpes procesā liela nozīme ir tieši sievietei. Ja viņa atbalsta jaunā tēta iesaistīšanos un viņu iedrošina, tad viņš to arī dara. Jaunajiem tētiem svarīgi just uzticēšanos no partneres puses. Jo viņas vairāk pašas jūtas nepārliecinātas par bērna tēta spējām aprūpēt bērnu, aizrāda viņam, māca, neļauj iesaistīties un kritizē, jo mazāk jaunais tētis vēlēsies iesaistīties. Sievietēm bieži ir lielāka iespēja apgūt bērna aprūpes prasmes – viņas tās apgūst bērnībā spēlējoties ar lellēm, pieskatot brāļus un māsas, un arī mazuļa zīdīšana un pirmā aprūpe pēc dzemdībām lielākoties ir sievietes ziņā. Tāpēc sievietes bērna aprūpē un audzināšanā bieži jūtas pārākas un zinošākas nekā vīrieši, kaut gan arī vīriešiem ir iespēja šīs prasmes apgūt.

 

4. Sadaliet darbus atbilstoši katra varēšanai. Jaunie vecāki sākumā var justies nedroši, veicot ar bērna aprūpi saistītos pienākumus. Ja sieviete vēlas, lai vīrietis vairāk iesaistās bērna aprūpē, labāk sākotnēji veicināt iesaisti uzdevumos, par kuru veikšanu viņš jūtas drošs. Varbūt viņš lieliski tiek galā ar mazuļa mazgāšanu, varbūt viņš spēj ļoti veiksmīgi bērniņu iemidzināt. Varbūt viņam ir izturība, kad zīdainis koliku dēļ ir pavisam nemierīgs? Veiksmīgi tiekot galā ar kādu no pienākumiem, tas ne tikai veicinās pozitīva tēva un bērna kontakta veidošanos, bet arī iedrošinās jauno tēvu pamēģināt veikt arī citus pienākumus.

 

5. Papildus palīdzība no malas. Ja vecāki galīgi netiek galā, vienmēr ir vērts pārdomāt, vai ir vēl kādi resursi, ko var piesaistīt - ome, tuvi radi, auklīte -, lai varētu izgulēties un atpūsties. Izdarīt kādas lietas, kurām ikdienā īsti nepietiek laika. Jo cilvēks ir labāk atpūties, jo labāk spēj regulēt emocijas. Ja cilvēks ir neizgulējies, ja viņu nomoka stress, tad emociju regulēšana ir apgrūtinātāka. Un arī šeit ir individuālas atšķirības. Ir cilvēki, kuru emocionālo stāvokli ļoti ietekmē tas, vai viņi ir izgulējušies, paēduši un atpūtušies, daži lēnāk pielāgojas izmaiņām dienas ritmā un paradumos, bet citi pielāgojas elastīgāk un vieglāk tiek galā ar stresa situācijām. Šīs īpatnības vajadzētu ņemt vērā, dalot pienākumus un organizējot jauno ikdienas kārtību.

 

6. Atrodiet laiku sarunāties. Ir svarīgi vecākiem savā starpā par pienākumu sadali runāt. Katram ir savs priekšstats par to, ko otram vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Realitāte ir tāda, ka šīs iedomātās ainas atšķiras. Ja gaidas tiek izrunātas, vienmēr ir iespējams vienoties. Un abi viens otram līdz ar to ir lielāks atbalsts nevis pretinieks ar ko cīnīties.

 

7. Ja nervi netur, varbūt labāk atgriezties darbā. Ja sieviete izjūt, ka bērna piedzimšana viņu piespiež pārtraukt darba gaitas, kuras viņa vēlētos tobrīd turpināt, tas var radīt viņai papildus stresu un var apgrūtināt mātes lomas pieņemšanu. Sieviete var baidīties pazaudēt savas iespējas darba tirgū un vēlēties atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk, bet vienlaikus viņa var izjust arī sabiedrības nosodījumu par šo vēlmi un spiedienu, ka labai mammai ir jābūt kopā ar bērnu mājās.  Šādās situācijās reizēm labāk ir rast sievietei iespēju tomēr vismaz daļēji atsākt arī strādāt un iesaistīt bērna aprūpē vairāk bērna tēvu, vecvecākus vai aukli. 

Dažkārt vecāki domā, ka bērns tīšām viņus pārbauda un kaitina ar ilgu raudāšanu, bet zīdaiņa vecumā bērns vēl nespēj izprast, kā viņa uzvedība ietekmē apkārtējos.

Pūrs, ko iedodam bērniņam

Vecākiem būtu jāaizdomājas, ko ar savu uzvedības modeli nodod tālāk bērnam. Ja vecāks ir neiecietīgs un skarbs pret bērnu, pastāv liela iespēja, ka bērns tieši tāds pats būs pret saviem bērniem. Kāpēc tā notiek? Bērnībā piedzīvotais saglabājas mūsu pieredzē un ietekmē to, kā mēs reaģējam un veidojam attiecības vēlāk. Jo agrīnāka ir iegūtā pieredze, jo vairāk tā mūs ietekmē neapzinātā veidā un ir grūtāk apzināti maināma. Pirmajos dzīves gados piedzīvotā pieredze vairāk ir saglabāta sajūtu un izjūtu līmenī, to grūtāk izteikt vārdos, tāpēc bieži vieni un tie paši uzvedības un reaģēšanas modeļi neapzināti tiek nodoti no vienas paaudzes nākamajai. Tomēr vienmēr ir iespējams mācīties apgūt jaunas prasmes un uzvedības modeļus, lai nākamajai paaudzei nebūtu jāpiedzīvo līdzīgas grūtības.