Arī pieaugušie kļūdās... Mierinoši domugraudi vecākiem, kuri audzina pusaudžus

Caur smiekliem un asarām atkal un atkal atgādinot sev, ka pusaudža audzināšana ir viens no grūtākajiem vecāku uzdevumiem, pāršķirstīšanas vērta ir Entonija Volfa grāmata "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos".  Izlasīt vērts ir visu grāmatu, lai atgūtu sirdsmieru un neturpinātu bojāt attiecības ar spuraino pusaudzi, bet dažas no atziņām ir vērts arī pārlasīt atkārtoti. 

FOTO: Shutterstock.com

Pusaudži lieliski māk strīdēties. Viņi domā mērķtiecīgi un ātri, daudz ātrāk nekā pieaugušie

„Labas attiecības ar pusaudzi nav iespējams saglabāt pilnīgi visu laiku. Laiku pa laikam gadīsies situācijas, kurās jums būs jāpasaka „nē” vai jāizvirza pusaudzim netīkamas prasības, un šādos apstākļos harmoniskas attiecības nemaz nevar pastāvēt.”

„Problēmas var rasties, ja vecāki nevēloties sagraut draudzīgas attiecības ar savu bērnu, nesaka viņam „nē”, kad tas noteikti būtu jādara.”

 „Tas ir lieliski, ja jūs reizēm maināt savu lēmumu, ņemot vērā pusaudža argumentus. Šāda rīcība apliecina divas pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, tā parāda, ja jūs ne tikai uzklausāt savu bērnu, bet augstu novērtējat viņa vārdus. Jūs ne tikai klausāties, ko viņš saka, bet arī domājat par to. Ieklausoties pusaudža stāstītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, jūs savam bērnam parādāt, ka varat būt elastīgs. „

„Lai cik slikti izturētos jūsu bērns, jums nav jāatbild ar to pašu.”

Arī vecāki ir tikai cilvēki un reizēm kļūdās, rīkojas nepareizi. „Savas vainas atzīšana ir īsta pieauguša cilvēka rīcība un tā nekādi nevar sagraut vecāku reputāciju. Patiesībā, pieņemot savu kļūdīšanos, jūs sakāt: „Jā, man piemīt daudz trūkumu. Ļoti daudz. Taču tas man netraucē dzīvot.
Es pat jūtos ļoti labi vēcāku lomā –lai arī reizēm izturos kā neaptēsts.”

„Vecāku dusmošanās – it īpaši, ja tā ir pamatota, - pusaudzim neko ļaunu nenodarīs, kamēr vien emociju izpausmes iekļaujas pieņemamās robežās. Problēmas var izraisīt pārāk lielas dusmas, pārāk ilga dusmošanās un pārāk aizvainojošu vārdu izmantošana.”

„Tiklīdz pusaudzis sāk apstrīdēt noteikumus, atcerieties svarīgāko: jūsu autoritātes pamats ir ne jau tas, ka jums ir taisnība, bet gan tas, ka esat bērna vecāki. Vienīgais, ko jūs iegūsiet, mēģinot pierādīt savu taisnību, ir vēl lielākas problēmas. Tas sāks līdzināties nebeidzamai tiesas prāvai.”

 "Ja reiz bērni pret mums izturas kā pilnīgi stulbeņi, kāpēc mēs nevaram ļaut viņiem izbaudīt to pašu? Reizēm var arī vecāki patēlot stulbeņus un atbildēt tādā pašā mēdīgā tonī, taču dzīvesgudri tas nebūs, tāpēc vecākiem vajadzētu būt stingriem, nelokāmiem, konsekventiem, kā arī brīžiem vienkārši pagriezties, izbeigt sarunu un atstāt tīni vienu pašu.

"Mūsdienu pusaudžu audzināšanā visvērtīgākā ir prasme aiziet - labāk agrāk nekā vēlāk" 

"Bērniem ir vajadzīga vieta, kur viņi var pilnībā justies kā bērni. Un šī vieta ir kopā ar mums - vecākiem." 

"Pusaudži lieliski māk strīdēties. Viņi domā mērķtiecīgi un ātri, daudz ātrāk nekā pieaugušie." 

"Tiklīdz pusaudži pamana, ka tūlīt zaudēs strīdā ar vecākiem, viņos pamostas nebeidzamas īdēšanas spējas."

"Ieklausoties pusaudža sacītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi." 

"Mūsdienu pusaudžiem nepietiek pacietības itin nekam." 

"Ja pusaudzis nekad nav juties vientuļš, ja viņš nekad nav apjautis, ko nozīmē būt vienam, viņam būs ļoti grūti pārdzīvot vienatnības brīžus pieauguša cilvēka dzīvē. Un tas nu nemaz nav labi."

Reklāma
Reklāma

 

No grāmatas "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos"