Vērtējums skolā – tukšs skaitlis, kas imitē uzslavu un uzmanību

Analoģija ar mācību priekšmetiem
"Vai esat aizdomājušies, kādēļ bērnudārzā bērni ir aktīvi, kustīgi, skaļi, darboties griboši un par visu apkārt notiekošo ir dziļi ieinteresēti, bet jau ap 3.- 4. klasi šī aktivitāte ir zudusi?" retorisku jautājumu uzdod geštaltterapeite Zane Lobānova, norādot, ka vēl 1.klasē uz katru jautājumu, ko uzdod skolotāja, lielākā daļa bērnu ceļ rokas un burtiski lūdzas, lai viņiem pajautātu atbildi. "3.klasē roku ceļ vairs tikai daži, bet, ja ieiesiet kādā vidusskolas klasē parunāt par jebkuru tēmu, tad pretī jūs sagaidīs klusums."


Z.Lobānova turpina: "Vai esat ievērojuši, ka konferencēs, forumos, kur uzstājas dažādi lektori un aicina auditoriju uzdot jautājumus publiski, visticamāk jautājumu nebūs. Iespējams, ka konferences organizatori būs paši sarūpējuši jautājumus, lai lekcijas veidotos "dzīvākas". Geštaltterapeite uzskata, ka tas nav tādēļ, ka nevienam no atnākušajiem klausītājiem nebūtu jautājumu.


Cilvēkus jautāt, sarunāties, izteikt savas domas apstādina vērtējums
""Kā es izskatīšos citu acīs? Ja nu es pajautāšu kaut ko muļķīgu? Ja nu manas domas ir nepareizas. Ko nu es", – šādas domas un sajūtas valda pār cilvēku, kurš izgājis cauri mūsu izglītības sistēmai," uzskata Z.Lobānova, un pastāsta, kā tas veidojas.

Lasi arī: Zane Lobānova: Stingrs vai vardarbīgs? 

"Iedomājieties, ka jūs, kā vecāki, kopā ar saviem bērniem pavadāt nedēļas nogali slēpojot (analoģija ar sporta stundu skolā). Jūs esat neskaitāmas reizes nobraukuši no kalna, krituši, cēlušies, trenējušies – baudījuši nedēļas nogali, bet tad jūs pagriežaties pret savu bērniem un sakāt: "Edij, tev liekam 6, jo bija diezgan daudz kritieni, bet Andim 7, jo pēdējais brauciens uzlaboja visus iepriekšējos".

Otrs gadījums ar meitām. Jūs ar meitu gatavojat vakariņas (analoģija ar mājturības stundu skolā). Meita sakuļ olas un cep omleti. Mamma gatavo salātus. Abas uzkopj virtuvi un draudzīgi ēd vakariņas, kad beidzot mamma pagriežas pret meitu un saka: "Līza, es vērtēju tavu darbību ar 8. Vispirms vajadzēja sakult olas, tikai tad pievienot pienu, nevis otrādi."

Vai jūsu bērniem ir vajadzīgas šīs atzīmes?" jautā geštaltterapeite. "Vai tas nākošajā reizē liks viņiem slēpot labāk un cept pareizāk? Tas liks viņiem ar jums zaudēt kontaktu. Tas liks viņiem kļūt lišķīgiem un melīgiem, lai izdabātu jums, nevis gūtu gandarījumu no procesa."

Norādot, kā vērtējums iznīcina iniciatīvu, Z.Lobānova saka: "Jūs teiksiet, ka skola šodien piedēvē arī pašvērtējuma veidošanu, kad skolēnam sevi jānovērtē ar atzīmi. Iedomāsimies, ka jūsu bērns ir bijis veikalā un nopircis lietas, kuras jūs prasījāt (analoģija ar matemātiku). Jūs pārnākat mājās un konstatējat, ka nopirkts krējums, kurš kopsummā kilogramā maksā dārgāk nekā citi. Jūs atstājat bērnam uz galda zīmīti: "Paldies, meitiņ, par pirkumu. Tevi vērtēju uz 8. Un novērtē sevi arī pati. Tu nopirki dārgu krējumu. Varēji nopirkt lētāku. Uz cik ballēm savu darbību novērtēsi?" Novērtēt to, kādu krējumu nopircis bērns, ir tikpat lieki, kā izlikt atzīmi par matemātikas uzdevumu."
 

Negatīvs novērtējums iedarbina visu pārējo skolas mehānismu: vecāki uz skolu, pārrunas ar sociālo pedagogu, pārrunas ar direktoru, sapulces, bāriņtiesa, vecāku sodīšana, speciālās programmas skolēniem, pedagoģiski medicīniskās komisijas un, visbeidzot, UDS un citas diagnozes bērnam. 

"Vai jums liekas, ka jūsu bērns tagad sāks veidot adekvātu pašvērtējumu? Visticamāk, viņš ātri iemanīsies sev ielikt to atzīmi, kādu jūs no viņa sagaidāt. Vai viņam tā dos motivāciju nākamreiz izvēlēties īsto krējumu? Visticamāk, ka viņš tā īsti uz veikalu vairs negribēs iet," prognozē Z.Lobānova.


Kam ir vajadzīgas atzīmes?
"Jūs teiksiet, ka jau pirmo klašu bērni tomēr šīs atzīmes ļoti gaida. Protams. Jo cita jau nekā nav. Tas ir vienīgais, ko skolotājs var dot skolēnam," uzskata geštaltterapeite. "Tukšu, aizmuguriski atstātu skaitli, kas imitē uzslavu un uzmanību. Skolotājs laika trūkuma dēļ nevar atļauties ieinteresēties par kādu skolēnu atsevišķi. Kur nu vēl par katru. Kur nu vēl pievērst uzmanību pašam mācību procesam, nevis tikai rezultātam. Skolotājam (30 bērni klasē) nav laika individuālām pārrunām."

Z.Lobānova norāda, ka izglītības sistēma neparedz vietu skolotāja interesei par bērnu, kas būtu labs un motivējošs aizvietojums atzīmēm. Izglītības sistēma paredz bērna pārveidošanu sistēmai, nevis sistēmas pielāgošanu bērnam.

"Tādēļ šodien ir tik daudz bērnu, kuri vairs nespēj iekļauties skolā," vērtē Z.Lobānova. "Viņi izvairās un pretojas skolai. Saņem negatīvu vērtējumu, bet tas iedarbina visu pārējo skolas mehānismu: vecāki uz skolu, pārrunas ar sociālo pedagogu, pārrunas ar direktoru, sapulces, bāriņtiesa, vecāku sodīšana, speciālās programmas skolēniem, pedagoģiski medicīniskās komisijas un, visbeidzot, UDS un citas diagnozes bērnam. Bērnu pārvietošana uz speciālajām skolām, kur psihiatra uzraudzībā tiek pieprasīts, lai bērns dzertu ļoti nopietnas zāles psihiskās darbības un savas uzvedības līdzsvarošanai."

Aizvien vairāk ir bērnu, kuri neiederas. Tie ir gan "pārāk" aktīvi bērni, kuriem dominants ir kinestētikais uztveres tips. Un vizuālās, audiālās lekcijas viņi nespēj uztvert ilgāk par 10 minūtēm, jo visu nepieciešams izjust un pašam izbaudīt. Gan melanholiski noskaņoti skolēni ar māksliniecisku ievirzi, kuriem nepieciešams ilgāks laiks, lai izfantazētu, izdomātu, salīdzinātu. "Tie ir skolēni, kuri nav ērti sistēmai," uzskaita Z.Lobānova, norādot, ka ar vērtējumu var novērtēt tikai galarezultātu, ne pašu procesu. Taču bērna attīstībā gala iznākums nav tik būtisks, cik process.


Kvalitatīva izglītība. Utopija?
"Es demonstrēju vērtējuma principu ģimenes sistēmā ar nolūku atainot, cik bezjēdzīgs tas ir, gan arī tādēļ, ka "skolotāja" figūra skolēnam ir ļoti līdzīga "vecāka" figūrai. Vara pieder vecākiem un vara pieder skolotājiem. Skolotājs, tāpat kā vecāks, var gan sodīt, gan uzslavēt," teic geštaltterapeite. "Bērni piedzimst ar dabisku vajadzību izzināt, mācīties. Viņos ir dabiska interese apgūt visu jauno un eksperimentēt. Kaut kāds cipariņš, kuru uz papīra atstāj skolotājs, nevar vairot šo interesi. Tāds cipariņš var vienīgi radīt apjukumu, dusmas un vēlmi pretoties."

"Atzīmes virsuzdevums nav novērtēt, bet gan pakļaut un apstādināt," spriež Z.Lobānova. "Bet tāds jau ir bijis vēsturiskais skolu izveidošanas mērķis: nostiprināt politiskās iekārtas vai reliģijas pēc iespējas plašākos apgabalos. Ja ticam idejai, ka mūsdienu izglītības mērķis ir cits, tad arī vērtējuma vietā jāmeklē citi instrumenti.


Bet, ko tad likt vietā vērtējumam?
Tas ir vienīgais instruments, kurš vēl strādā iebiedēšanai pirms eksāmeniem. Tas ir vienīgais ierocis, ar kuru skolotājs pastaigājas pa skolas gaiteņiem – pielādētu līdz stobram.
Šo "ieroci" skolotājam gribot negribot ir jāvērš pret skolēnu." Taču, kā norāda Z.Lobānova, izšaujot no šī "ieroča", var trāpīt tieši attiecībās, kas skar gan kontaktu "skolotājs- skolēns", gan skolēna attiecības pašam ar sevi (mazvērtība, agresijas veidošanās, aizvainojums, nepatika pret skolu, liekulīgas personības veidošanās).
"Ko jūs liekat vietā ģimenē? Kā jūs variet panākt, ka jūsu bērni pilda mājasdarbus un citus pienākumus? Tā ir elementāra uzmanība katram bērnam. Tas ir jūsu laiks, kuru jūs veltat saviem bērniem. Tās ir sarunas, kompromisi, vienošanās. Tie ir strīdi un izlīgumi, bet tās nav atzīmes," uzskata geštaltterapeite. "Tas ir tas, ko nevar atļauties neviens skolotājs ar 30 skolēniem klasē un mācību programmu, kura jāpaspēj realizēt noteiktā laikā."

Tā pagaidām ir utopija par kvalitatīvu izglītību, ko būtu iespējams realizēt ar 5 – 7 skolēniem uz vienu skolotāju privātā skolā, saprot Z.Lobānova. Ar skolotāja brīvi izvēlētu mācību saturu (atmetot 50 procentus no liekā satura, kādu šobrīd pieprasa izglītības programmas). Ar līmeņos dalītu izglītību – atbilstoši katra skolēna tempam un spējām. "To būtu iespējams realizēt ar tādu pedagogu starpniecību, kuriem būtu dziļa interese par bērniem, par viņu talantiem un stiprajām pusēm. To būtu iespējams realizēt ar paēdušu un apzinātu pedagogu palīdzību, kuri pedagoģiskajā sistēmā nokļuvuši nevis nejaušības pēc, nevis, lai realizētu personīgo varas un pārākuma sajūtas trūkumu, bet dēļ intereses un patikas par šo jomu – izglītība.

Mums tādi pedagogi ir. Ne pārāk daudz, bet ir."

Avots: liepajniekiem.lv