"Kāpēc mans bērns zog? Viņam taču ir viss..." Izplatītākie iemesli, kāpēc zog bērni
Bērni mēdz zagt. Teju ikviens pieaugušais atzīs, ka bērnībā ir čiepis ne tikai ābolus kaimiņu dārzā, bet arī naudu no vecāku maciņa vai kādam draugam piederošu simpātisku rotaļlietu. Kas pamudina bērnus piesavināties to, kas viņiem nepieder, un cik apzināta vai neapzināta ir šāda rīcība? Konsultē psiholoģe Gunita Kleinberga.

FOTO: Shutterstock.com
Ja bērni zog vecākiem naudu, tas var liecināt par uzmanības un mīlestības trūkumu.
Pirmā zādzība ir neapzināta
Maziem bērniem vēl nav izveidojusies izpratne par to, kas ir cita
īpašums un kāpēc to nedrīkst ņemt, tāpēc pirmā zādzība visbiežāk ir
neapzināta. Bērns var paņemt kādu preci veikalā un, nevienam
nemanot, iebāzt kabatā vai somā, nemaz neapzinoties, ka par to ir
jāsamaksā. Bērns var piesavināties kāda cita mazuļa lietas rotaļu
laukumā vai bērnudārzā, neapzinoties, ka tādējādi ir paveicis ko
nosodāmu un sāpinājis nozagtās mantas īpašnieku. Šajā brīdī bērns
neizjūt arī vainu.
Līdz piecu gadu vecumam bērns var neapzināties, ko nozīmē zagt, taču jau sešu septiņu gadu vecumā viņš diezgan labi apzinās un izprot, ka zagt ir slikti
Ir svarīgi, kurā brīdī vecāki paši sāk pievērst uzmanību tam, kā
atvase rīkojas ar citiem piederošu īpašumu, un kā vecāki uz to
reaģē: vai ģimenē jau kopš mazotnes tiek mācīts, kas ir brāļa un
māsas vai mammas un tēta īpašums un kā ar to rīkoties, vai arī
vecāki tam nepievērš uzmanību. Bērnam jau laikus jāmāca apgūt un
ievērot noteiktas robežas, lai viņš saprastu, ka ņemt citu cilvēku
īpašumu ir nepareizi. Līdz pat piecu gadu vecumam bērns var
neapzināties, ko nozīmē zagt, taču jau sešu septiņu gadu vecumā
viņš diezgan labi apzinās un izprot, ka zagt ir slikti un par to
var saņemt sodu.
Zog, jo vēlas pievērst uzmanību
Ja bērni zog vecākiem naudu, tas var liecināt par uzmanības un
mīlestības trūkumu. Iegādājoties par zagto naudu sev kādu kārumu
vai mantu, bērns piesaista gan citu bērnu, gan pieaugušo uzmanību:
kur tu to ņēmi? Pat apzinoties, ka zagšana nozīmē nepatikšanas,
bērns ir panācis vēlamo — piesaistījis sev uzmanību, kuras viņam
tik ļoti trūkst. Zagšanu var iztulkot arī kā vēlmi vecākiem ieriebt
vai atriebties, sāpināt viņus, ja vecāku uzmanības trūkums
izraisījis bērnā dusmas. Ja mājās tiek piedzīvota emocionāla un/vai
fiziska vardarbība, zagšana var būt veids, kā bērns neapzināti
atbrīvojas no mājās izjustā stresa un spriedzes. Šādā situācijā, ja
arī zaglēns neapzinās savas rīcības iemeslus, tas nepārprotami ir
kliedziens pēc palīdzības.
Zagšanu var veicināt bērnu savstarpējā konkurence un salīdzināšana — kuram pieder mūsdienīgākas, labākas, jaunākas mantiņas, kurš ir pārāk
Vidēja vecuma bērni, kuriem trūkst pašpārliecinātības, var zagt,
lai „nopirktu” vienaudžu draudzību. Šādā situācijā jāpalīdz bērnam
apgūt pozitīvu pieredzi attiecību veidošanā ar citiem bērniem, lai
paštēla problēmas nemudinātu viņu uz destruktīvu rīcību. Tāpat
bērns var zagt, ja viņam trūkst paškontroles: ieraudzīju, iekāroju,
paņēmu. Tas īpaši attiecas uz rotaļlietām vai citām mantām, kuras
vecāki nepērk vai nevar bērnam nodrošināt. Zagšanu var veicināt
bērnu savstarpējā konkurence un salīdzināšana — kuram pieder
mūsdienīgākas, labākas, jaunākas mantiņas, kurš ir pārāks.
Kāpēc zog turīgu vecāku atvases
Zog arī turīgu vecāku bērni, kuriem netrūkst nekādu materiālo
labumu. Visbiežāk iemesls šādai rīcībai ir vecāku aizņemtība un jau
minētais uzmanības trūkums. Vecākiem jāatceras, ka iegādātās mantas
nedod bērnam to sirds siltumu vai mīlestību, ko viņš no vecākiem
sagaida. Arī rotaļlieta vairāku simtu latu vērtībā neaizstās māti
vai tēvu. Ja bērns pārliecinās, ka nevar pievērst sev uzmanību ar
labu uzvedību, viņš var sākt rīkoties pretēji, izdarīt ko nosodāmu,
lai vecāki par viņu beidzot ieinteresētos. Reizēm pietiek tikai ar
vienu reizi, lai nevēlamā uzvedība turpinātos. („Re, es nozagu, un
visu vakaru vecāki bija pievērsušies tikai man, runājot par to, ko
es esmu izdarījis un kā! Super!”) Tāpēc ir ļoti būtiski arī ikdienā
pievērst bērniem pietiekami daudz uzmanības un sniegt viņiem
vajadzīgo emocionālo siltumu.
Kā rīkoties, ja bērns ko nozadzis
Apzinoties, ka bērns ir kaut ko nozadzis, vecāki pārdzīvo šoku un
izjūt kaunu. Scenāriji var būt dažādi. Vecāki vai nu kaunas par
atvases rīcību un kaunina pašu zagli („Tā vairs nekad nedari!”),
vai izskaidro notikušā būtību un sekas un iemāca uzņemties
atbildību par savu rīcību. Noskaidrojot, no kurienes zagtā manta
nākusi, kopā ar bērnu jāvienojas, kā nodarījumu labot. Ja bērnam ir
seši septiņi gadi, vecāki var kopā ar viņu doties pie nozagtās
mantas īpašnieka (veikalā pie apsarga vai vadītāja) un atdot
nozagto. Bērnam jādod iespēja atvainoties, lūgt piedošanu un
iemācīties uzņemties atbildību par nodarīto. Māciet bērniem, ka par
katru mantu, kas atrodas veikalā, jāmaksā, bet lietas, kuras gribas
iegūt savā īpašumā, jānopelna. Paskaidrojiet, ka, nozogot cita
bērna īpašumu, bērns viņu tādējādi sāpina. („Varbūt tā bija
draudzenes mīļākā lelle, kuru viņa vairs nevar atrast, un ļoti
pārdzīvo.”)
Vai tiešām kleptomāns?
Ja vecāki ir darījuši visu iespējamo, lai atvasi izglītotu, bet
zagšana turpinās un kļūst arvien nekontrolējamāka, iespējams,
darīšana ar kleptomāniju. Taču šādu diagnozi noteikt var tikai
ārsts psihiatrs, tāpēc problēmas atrisināšanu šādā situācijā
vajadzētu uzticēt speciālistam, kas kleptomānijas ārstēšanai
izvēlēsies piemērotāko terapijas metodi.