Bērnam pieaugušais jāklausa uz vārda, puikas neraud un citi bērnu audzināšanas uzskati TOREIZ un TAGAD

Laikam ritot, mainās uzskati un zināšanas par daudzām lietām, arī par bērnu audzināšanu. Tomēr ne visā jaunais uzreiz iesakņojas. Gadās, ka bērna vecāki ar vecvecākiem nav vienādās domās, kā pret bērnu izturēties, sakot, ka agrāk taču atvases audzināja citādāk.

FOTO: Shutterstock.com

Mūsdienās bērns ir vērtība, līdzvērtīgs cilvēks pieaugušajam, pret kuru jāizturas ar cieņu, jārespektē viņa vēlmes un vajadzības.

Biežāk dzirdētos uzskatus, kā savus bērnus audzināja nu jau vecmāmiņas un kā bērnus vajadzētu audzināt mūsdienās, žurnālā  "Mammām un Tētiem. Bērnudāznieks" aplūko psihoorganiskās analīzes psihoterapijas speciāliste Mārīte Priekule


Uzskati par bērnu audzināšanu ir mainījušies reizē ar psiholoģijas un pedagoģijas zinātnes attīstību. Līdz ar to ir mainījies uzskats par pašu bērnu. Mūsdienās bērns ir vērtība, līdzvērtīgs cilvēks pieaugušajam, pret kuru jāizturas ar cieņu, jārespektē viņa vēlmes un vajadzības. Kuri ir vieni no biežākajiem audzināšanas uzskatiem, par ko strīdas bērna vecāki ar vecvecākiem? 
 

1. Mīts. Neņem uz rokām! Izlutināsi
Kādreiz tiešām bija uzskats, ka jāizvairās mazuli ņemt uz rokām brīžos, kad viņš ir nemierīgs, jo tas esot īsākais ceļš uz bērna izlutināšanu. Rezultātā mazais visu laiku nedos vecākiem miera un prasīsies uz rokām. Tomēr mūsdienu audzināšanas vadlīnijas vairāk runā par to, ka mēs ieklausāmies bērnā un viņa vajadzībās. Ja bērna vajadzība ir būt kontaktā ar savu mammu vai tēti, nav pamata šo vajadzību neapmierināt. Protams, var būt kādas situācijas, kad bērniņu uzreiz paņemt klēpī nav iespējams. Tādā gadījumā varbūt pietiek ar apskāvienu, rokas paturēšanu, nedalītas, patiesas uzmanības pievēršanu un rūpju izrādīšanu. Tomēr jāatceras, ka fiziskais kontakts ar vecākiem ikvienam bērnam ir ļoti, ļoti svarīgs ne tikai drošības sajūtas veidošanai. Zinātnieki ir izpētījuši, ka pieskārieni aktivizē bērna smadzeņu darbību, tādējādi veicinot sociālo prasmju apgūšanu.

Reizēm lielākiem bērniem, īpaši puišiem, mēdz izteikt aizrādījumu – tu tāds liels bērns un lien klēpī. Bet arī lielākiem bērniem nepieciešams mīļums un fiziskais kontakts. Galu galā – arī pieaugušie meklē fizisku kontaktu ar sev mīļiem cilvēkiem.
Vienlaikus vecākiem ir jābūt vērīgiem un gana empātiskiem pret bērnu, lai netiek palaisti garām bēdu iemesli. Jāatceras: jo mazāks bērns, jo grūtāk viņa vajadzības šifrēt. Tajā pašā laikā mazākam bērnam arī skaitliski ir mazāk vajadzību. Savukārt lielāks jau ar vārdiem daudz precīzāk mācēs savu bēdu iemeslu izstāstīt. Jo iejūtīgāki un uztverošāki vecāki būs bijuši brīdī, kad bērns bijis pavisam mazs, jo precīzāk mazais būs saņēmis vēstījumu, ka vecāki viņu dzird, saprot un uzklausa, kā arī reaģē adekvāti. Bērns caur to iemācīsies reaģēt adekvāti uz dažādām situācijām, esot kopā ar vecākiem un citiem cilvēkiem. 
 

2. mīts. Nepalīdzi! Bērns ir pietiekami liels, lai izdarītu pats
Ir pareizi, ka bērns pats dara dažādas lietas atbilstoši savam vecumam. Mēs taču redzam, kā atvase gavilē un priecājas, kad kaut kas izdodas. Un kāpēc mums šo prieku liegt? Ja mēs darām bērna vietā, tiek laupīta iespēja attīstīties. Ja kādā situācijā bērns tiešām nevar vai nemāk, vecākiem ir jāpalīdz, jāparāda, jāpaskaidro, jādod iespēja praktizēties. Nevajag mazo cilvēku novest līdz izmisuma stāvoklim, kad viņš līdz nespēkam bezgalīgi ilgi mēģina, piemēram, aizšņorēt savas kurpes. “Šis, protams, ir pārspīlēts piemērs, tomēr tas ir stāsts par “smalko” jušanu. Bērnam ir jāsaskaras ar pretestības pārvarēšanu, un tad, ja vecāki ir bijuši līdzās, ir viņu pamudinājuši un uzmundrinājuši, iedrošinājuši, atbalstījuši, bērnā notiks attīstība,” skaidro speciāliste. 
Reizēm vecāki stāsta par sadzīviskām situācijām, kad saskaras ar bērna pēkšņu nevarēšanu kaut ko izdarīt. Piemēram, bērns parasti vakarā saliek savas rotaļlietas mantu kastē, bet kādā vakarā sākas nevarēšana, kas ievelkas tik ļoti, ka jau nokavēts gulētiešanas laiks. Speciāliste vērš uzmanību, ka šādas situācijas parasti neveidojas vienā dienā. Ja bērns netiek galā ar viņam uzdoto, tam ir kādi iemesli. Varbūt mantu par daudz, varbūt viņš nezina, kur tās likt, varbūt viņš nav pietiekami paspēlējies. Varbūt viņš nav iepriekš pabrīdināts, ka tūdaļ būs jāķeras pie mantu savākšanas. Parasti bērns, kurš ir ieradināts režīmā, ļaujas dienas ritējumam. 

 

Reizēm lielākiem bērniem, īpaši puišiem, mēdz izteikt aizrādījumu – tu tāds liels bērns lien klēpī. Bet arī lielākiem bērniem nepieciešams mīļums un fiziskais kontakts.


Ja zinām, ka bērnam deviņos vakarā ir jābūt gultā, vecākiem jau pietiekami savlaicīgi viņš jābrīdina, ka rotaļas drīz beigsies un būs jāsāk ik vakara darbiņi – mantu sakārtošana, mazgāšanās, zobu tīrīšana. Jebkurā gadījumā gulētiešana bērnam nav jāpārvērš par tik nepatīkamu nodarbi, lai būtu jādara viss gulētiešanas brīža attālināšanai. Un tā var būt, ka bērnam gadās pa kādam kašķīgākam vakaram vai citai situācijai. Tomēr vecākiem jāuzmanās, lai bērna attaisnošana ar sliktu dienu nekļūst par normu. Vecākiem jābūt gana vērīgiem, lai saprastu, kāpēc ir šādi noticis, jo nepatīkamajā situācijā nav tikai bērns, bet visa ģimene. Primāri vecākam jādomā, ko es izdarīju nepareizi, ka šovakar nesanāca tas, kas parasti sanāk. Ja ar bērnu nevar sarunāt, ja neveidojas sadarbība, tiek lietota piespiešana, kas sāk robežoties ar emocionālu vardarbību, tas nav labs risinājums. Ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. 


3. mīts. Ko tu auklējies? Bērnam jāklausa uz vārda!
Jaunie vecāki arvien vairāk un vairāk piedāvā bērniem izvēles iespējas un dažādiem pozitīviem paņēmieniem cenšas panākt sadarbību ar viņiem. Un gadās sirdīgas vecmāmiņas, kuras dusmojas – ko tu tur auklējies? Agrāk bērni klausīja uz vārda! Taču ir tikai divi vārdi, uz ko bērnam būtu jāiemācās reaģēt nekavējoties. Un tie ir “stop!” un “nē”. Ja vecāks iesaucas “stop!”, tas tiešām nozīmē apstāties vai pārtraukt nekavējoties. Tomēr vecākiem šos vārdus vajadzētu lietot tikai nopietnās situācijās. Ikdienas brīžos, kad, piemēram, jāģērbjas, lai dotos uz bērnudārzu, tādus striktus, tūlīt izpildāmus rīkojumus dot nevajadzētu. Pareizi būtu bērnu laikus un cieņpilni brīdināt, ka tūdaļ jābeidz darīt kaut kas viens, lai ķertos pie nākamā. Pieaugušajiem taču arī nepatīk, ka viņus komandē. 

 

Ir tikai divi vārdi, uz ko bērnam būtu jāiemācās reaģēt nekavējoties. Un tie ir “stop!” un “nē”. 

 


Turklāt bērnam dienas plāns regulāri un katru dienu ir jāatkārto. Nav saprātīgi pieņemt, ka bērnudārznieka vecuma bērns pats jau būs dienas plānu apguvis un pie tā patstāvīgi spēs pieturēties. Jo bērns mazāks, jo biežāk jāatgādina lietas, kas ik dienu seko cita citai. Ja vecāks jūtas noguris bērnam katru vakaru atgādināt veicamās lietas, viņam ir jāmeklē, kur var saņemt atbalstu un atgūt enerģiju. Tikai tad, kad pieaugušie būs parūpējušies par sevi, viņi varēs parūpēties par savu bērnu. 
 

4. mīts. Ja nesaprot, ko saka, jāuzšauj pa dupsi! 
Ja nepietiek ar apziņu, ka bērna fiziska ietekmēšana atstāj negatīvu iespaidu uz bērna emocionālo pasauli, jāzina, ka bērna pēršana ir aizliegta ar likumu [2]. Uz jautājumu var paraudzīties arī no atvases fiziskās veselības skatupunkta – plauksta ir masīvs instruments, ar ko izdarītais sitiens pa dibenu ir ļoti spēcīgs. Turklāt dibens ir vieta, kur beidzas mugurkauls. Un tas dod traumu visam organismam un smadzenēm. Daudzās ģimenēs ir izplatīta uzsišana pa pakausi, bet tā taču ir nemitīga smadzeņu satricināšana, mikrotrauma, kas atstāj iespaidu uz visu dzīvi. Ir veikts pētījums, ka lielākajai daļai cilvēku, kas atrodas ieslodzījuma iestādēs par vardarbīgu nodarījumu, ir bijušas galvas traumas. Tātad, ja mēs kaut nedaudz domājam par bērna vismaz fizisko veselību, mēs pret viņu roku nepaceltu. 
Ir dzirdēts, ka pieaugušie saka paldies vecākiem, kas viņus kaut kādās dzīves situācijās nopēruši. Tomēr te jāatceras, ka bērniem ir tendence idealizēt savus vecākus. “Mēs esam bioloģiski orientēti uz to, ka mums ir jāmīl savi vecāki. Lai kādi viņi būtu, tāpēc attaisnojam. Tas ir pašcieņas jautājums – es esmu labs, jo mani vecāki ir bijuši labi. Viņi mani ir labi audzinājuši. Tomēr sišana nav attaisnojama. Tā ir varas demonstrēšana, baiļu radīšana, pakļaušana. Ja mēs gribam audzināt cilvēku, kurš kaut ko dara tik tāpēc, ka baidās no kaut kā vai par kaut ko, sišana ir īsākais ceļš, kā to panākt,” uzskata Mārīte Priekule. 
 

5. mīts. Bērnam jāklusē, kad runā pieaugušais
Mēs bērnu audzinām ar domu, ka viņam būs jāspēj adaptēties un iedzīvoties dažādās vietās, piemēram, bērnudārzā, vēlāk arī skolā, kur ne vienmēr būs iespēja izteikties ikvienā situācijā. Un ir ikdienas situācijas, kad bērnam ir jābūt gana pacietīgam, lai pagaidītu, kad varēs pateikt savu vajadzību vai savas domas. Protams, mēs varam ļaut, lai bērns nāk un iejaucas sarunā jebkurā laikā un jebkurā vecumā, tomēr pienāks brīdis, kad viņš saņems no dzīves signālu, ka tā nedrīkst. Taču tas nenozīmē, ka bērns ir kaut kas “zemāks” par pieaugušo. Tieši pretēji: ja bērns ievēro tos pašus noteikumus, ko pieaugušie, – nepārtrauc citu, uzklausa, runā pēc kārtas –, tad arī viņam ir vieta saviesīgās sarunās atbilstoši vecumam. Protams, var būt situācija, kad bērns ir līdzās, kad pieaugušajiem ir kāda nopietna saruna, kuras laikā mazajam vienkārši jābūt pacietīgam un jāpagaida. To tad arī pirms tam ar bērnu var izrunāt, ka tāda situācija būs un kā viņam tajā būtu jārīkojas. Tāpat var atrunāt, kā bērns paziņos, ja viņam šīs sarunas laikā būs kaut kas sakāms vai radusies ar sarunu nesaistīta neatliekama vajadzība. Piemēram, bērns var saņemt vecāka roku. Un tad mamma vai tētis zina, ka ir jāpievēršas bērnam, jo tas ir svarīgi. 

Spēja nekritizēt ir jāapgūst. Mēs esam auguši izteiktā kritizēšanas laikmetā, līdz ar to tā mums grūtības nesagādā. 

 

Reklāma
Reklāma

Ja ir situācija, kad bērns visu laiku nāk ar sūdzībām, ka vēlas mājās, ka viņam ir garlaicīgi, to nevar uzskatīt par jaukšanos sarunā. Bērns nāk ar konkrētu vajadzību, uz ko vajadzētu reaģēt. Jau laikus ir jāpadomā, lai mazajam būtu interesanti, kamēr vecāki ar citiem pieaugušajiem pavada laiku. Ja nav iespējas izpildīt bērna vēlmes un tomēr mazliet jāpagaida, var mazajam izstāstīt, cik ilgs laiks vēl nepieciešams, kā viņš to var izmērīt. Tādējādi tiek mācīta paškontrole un pacietība. Atslēgas punkts ir tajā, ka tas notiek cieņpilni, nevis norādot – mazais, pagaidi, jo tagad mēs, pieaugušie... Bērns ir vecāku spogulis. Ja bērns agresīvi iejaucas pieaugušo sarunās, ir jādomā, kur viņš to ir iemācījies. 


6. mīts. Šķīvis vienmēr jāizēd tukšs!
Bērns ēd tikai tik, cik viņš vēlas. Speciāliste smej, ka pati grēko tajā ziņā, ka mēģina mazbērnus pierunāt – varbūt vēlies apēst vēl vienu karotīti putras, varbūt vēl vienu. Tomēr tas ir caur piedāvājumu, no kura bērns jebkurā brīdī drīkst atteikties. Ēšana nekad nedrīkst būt piespiedu lieta. Ja bērns ir mazāks, iespējams, viņam ir apnicis vienam ēst, varbūt viņam šķiet, ka jāsteidz darīt kaut kas cits tā vietā, lai paēstu līdz galam. Ir bērni, kam grūti pie galda nosēdēt. Tādās situācijās ir jādomā, kā bērnam piedāvāt nomierinošas aktivitātes pirms maltītes, nevis jācer, ka viņš nomierināsies ēšanas laikā. 
Brīdī, kad bērns sēžas pie galda, viņam būtu jābūt orientētam uz to, ka viņš tagad ēdīs. Lieliski, ja viņam ir apetīte un patīk tas, kas ir uzlikts uz šķīvja. Ja bērnu ar varu atrauj no interesantām nodarbēm un piesēdina pie galda, var gadīties, ka mazajam šķiet – nav laika ēšanai. Lai nebūtu jācīnās par to, lai bērns izēstu šķīvi tukšu, vecākiem ir jādomā ne tikai par veselīgu ēdienkarti, bet arī tādu, kas bērnam vizuāli patīk. Jāteic, ka bērni, kam kopš mazotnes jau tiek piedāvāts daudzveidīgs uzturs, arī kļūstot lielākiem, no tā nevairās. Tas nu ir fakts, ka ēdieni, ko vecāki vēlas, lai bērni neēd, ir pašu vecāku sarūpēti. Ja zināms, ka bērns tiešām neēd kādu konkrētu produktu vai izstrādājumu, ir gana plašas iespējas gatavot kaut ko citu. Ja bērns atsakās no kāda pagatavotā ēdiena, vienmēr kā alternatīvu var piedāvāt rudzu maizi. Tomēr ēšana nav joma, caur kuru pieaugušajiem izrādīt savu varu. 
 

7. mīts. Visiem bērniem ir jāguļ diendusa
Ir bērni, kuriem fizioloģiski salīdzinoši agri zūd vajadzība pēc diendusas. Taču ir tādi, kas arī skolas vecumā turpina pēc skolas brītiņu atpūsties. Gudras audzinātājas bērnus neliek gulēt, bet vienkārši aicina atpūsties un paklausīties pasaku. Bieži vien pēc nelielas nomierināšanās pauzes bērni arī aizmieg. Tomēr būtu jābūt iespējai nepavadīt visu gulēšanas laiku gultā, bet gan piecelties un klusām kaut ko padarīt – paspēlēties, paskatīties grāmatas, pazīmēt. Reizēm bērni, kuri neguļ, ir tik aktīvi, ka viņi pārgurst, tāpēc atpūta bez aizmigšanas arī var būt labs risinājums, kas nepieciešams smadzenēm un nervu sistēmai. Kopumā bērniem miegs ir vajadzīgs ilgāks nekā pieaugušajiem. Savukārt, lai bērni varētu vakarā laikus aiziet gulēt, diendusai ir jābūt pa vidu starp rīta celšanos un vakara miegu. 


8. mīts. Lai bērns “neizlaistos”, viņam nepieciešams stingrs režīms!
Ir pieaugušie, kuri uzskata – ja viņi dzīvo pēc strikta režīma, tādam ir jābūt arī bērnam, citādi atvase izaugs “izlaidies” un nespējīgs organizēt savu dzīvi. Pēc būtības pie režīma ir labi pieturēties, jo tas bērnam rada drošības un kārtības sajūtu un apziņu, ka viss, kas notiek, viņam ir labi. Tomēr režīmam nebūtu jābūt striktam uz minūti un neelastīgam iespējās. Ir vērts pieturēties pie dienas režīma – celšanās laiks, gulēt iešanas laiks, ēdienreizes. Taču atstāt izvēles iespējas, vai iet uz spēļlaukumu vai doties uz pilsētas parku, vai arī palikt mājās. 
Laiku pa laikam mēs paši, pieaugušie, paņemam brīvdienas, atvieglojam savu ikdienu, lai restartētos. Tas ir vajadzīgs arī bērnam. Līdz ar to nav nosodāms, ja laiku pa laikam arī bērnam no bērnudārza gaitām tiek paņemta brīvdiena, lai pavadītu to kopā ar vecākiem. Ja pats bērns ļoti prasa brīvdienas, vērts padomāt, kas viņam dārziņā nepatīk un kā vecāki var palīdzēt ar to tikt galā. 


9. mīts. Uz dārziņu jāiet arī tad, ja nepatīk 
Pieaugušie bērnam mēdz teikt – bērnudārzs ir tavs darbiņš, tāpēc uz to ir jāiet arī tad, ja nepatīk. Tomēr tik vienkāršoti uz bērna pārdzīvojumiem un ik rīta raudāšanu pie dārziņa durvīm attiekties nevajadzētu. Ja bērns nupat uzsāk bērnudārza gaitas un viņam no rīta ir grūti atvadīties no vecākiem, tas ir viens stāsts, jo tā ir dabiska reakcija, ka pirmajā periodā bērns pārdzīvo šķiršanos, kas līdz tam nav pieredzēta. Tāpēc svarīgs īss, bet mīļš atvadīšanās rituāls. Tāpat svarīgs saudzējošs adaptācijas rituāls, lai bērns var iedzīvoties, pierast pie jaunās vides, saprotot, ka mamma nav nekur tālu. Ja adaptācijas procesam pieiet lēni un ar iejūtību, ir sagaidāmi labi rezultāti. Cita situācija, ja bērns tiešām nevēlas satikties ar nepatīkamu audzinātāju vai kādiem citiem tur biedējošiem apstākļiem. Ja bērns sūdzas, ka viņam dārziņā nepatīk, vecākam vajadzētu ieklausīties un atbilstoši reaģēt.


10. mīts. Puikas neraud!
Asaras un raudāšana mēdz būt dažādas. Var raudāt no saviļņojuma, aizkustinājuma, arī no sāpēm, skumjām, bailēm. Asaras ir viens no veidiem, kā no organisma izvadīt stresīnus. Ja bērns no sirds raud, patiesībā tas ir pat labi. Un jāatceras, ka raud visi. Puikām asaru kanāli ir tieši tādi paši kā meitenēm. Jautājums ir par to, kāpēc pieaugušais nevar izturēt maza zēna asaras? Iespējams, tētim pašam bērnībā tas ir iemācīts. Savukārt mamma nekad nav redzējusi raudam savu tēti un nevar iedomāties savu vīru asarās. Patiesas bērna asaras var labi atšķirt no tām, kas radušās, lai manipulētu ar vecākiem. Te jāvērtē, kurā brīdī sākusies situācija, ka bērns ar mammu un tēti ir varējis sākt manipulēt. Nereti tas ir tāpēc, ka vecāki paši pirms tam ir manipulējuši ar bērnu un viņš šo uzvedības modeli ir iemācījies. 


11. mīts. Meitenes neuzvedas kā puikas!
Ko nozīmē – neuzvedas kā puikas? Vai tad meitenes nespēlē basketbolu? Arī meiteņu futbols pasaulē kļūst arvien populārāks. Ir kāds jautājums, uz kuru jāatbild ikvienam vecākam, – kas nodara lielāku ļaunumu? Tas, ka mēs ļaujam bērnam darīt to, ko viņš vēlas un kas viņam patīk, vai tas, ka mēs mēģinām bērnu salauzt un aizliegt darīt to, kas ir viņa iekšējā vēlme un vajadzība? 
Vecākiem jāizvairās kritizēt bērna rotaļu izvēles. Ja liekas, ka bērna rotaļas ir vienveidīgas, var piedāvāt dažādību, tomēr joprojām akceptējot izvēli. Vecākiem jāiemācās virzīt bērnu bez moralizēšanas un uzpirkšanas, bet radot interesei. Un nekritizējot to, ko viņš dara. Iespējams viņš nemaz nezina, ko citu var darīt. 


12. mīts. Bērnu nedrīkst pārāk daudz slavēt – paliks iedomīgs! 
Ikvienam ir patīkami saņemt labu vārdu un atzinību. Arī bērnam. Taču, domājot par slavēšanu, atslēga ir tajā, ka atvasi vajag slavēt ne tik daudz par rezultātu (lai gan arī tas var būt slavējams!), bet par to, kādā veidā viņš pie rezultāta ir ticis. Kā viņš ir darījis to, ko ir darījis, – bijis pacietīgs, centīgs, rūpīgs, vērīgs, veltījis daudz laika vai gluži pretēji – izdarījis negaidīti ātri. Un tās ir prasmes, ko viņš var sevī pilnveidot un attīstīt. Viņš varēs ātrāk, pacietīgāk, rūpīgāk. Ar uzslavu mēs akcentējam tās bērna rakstura īpašības, kuras vēlamies viņā attīstīt. [5]
Spēja nekritizēt ir jāapgūst. Mēs esam auguši izteiktā kritizēšanas laikmetā, līdz ar to tā mums grūtības nesagādā. Tomēr jāmāk katrā lietā atrast kaut ko labu. Par nesaprotamu bērna zīmējumu tikpat labi var pateikt – cik interesanta krāsu kombinācija. Un pajautāt, kā tu juties, kad šo zīmēji? Un tā veidot plašāku sarunu. Galvenais pret bērnu jābūt godīgam – nedrīkst teikt par zīmējumu, ka tas ir skaists, ja tu to tā nedomā. Un tas var būt lieliski, ka varam paslavēt bērnu par spēju emocijas izlikt uz papīra. Tas ir veids, kā attīstīt arī savstarpējās attiecības. Bet tas neizslēdz to, ka katrai mazai meitenītei vajag, lai savam tētim viņa ir princese, lai viņa ir īpaša un mīlēta. Tāpat katrs mazs puika vēlas būt savas mammas mazais džentlmenis. 

 


Literatūra:
1. A ‘touching sight’: How babies’ brains process touch builds foundations for learning. Pieejams šeit:
2. Bērnu tiesību aizsardzības likums. Pieejams šeit
3. People with traumatic brain injuries more likely to go to prison. Pieejams šeit:
4. Gazala, Šantala. Laimīgais mazulis. Rokasgrāmata laimīga un pārliecināta bērna audzināšanā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. 
5. The right kind of praise may boost academic performance. Pieejams šeit

 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online