Kā labāk audzināt bērnu - uzticēties vai kontrolēt

Vieni vecāki ir pārliecināti par to, ka maksimāla kontrole kopš bērna dzimšanas līdz viņa pieaugšanai, var pasargāt tos no kaudzes nepareizu lēmumu un kļūdām. Cita daļa vecāku ir pārliecināti: jo mazākas kontroles, jo lielāka patstāvība bērnā tika ieaudzināta. Bet tu - uzticies vai kontrolē? 

FOTO: Shutterstock.com

Uzticēšanās un kontrole nekaitē viena otrai.

Ko par to saka pedagogi? Visur jābūt zelta vidusceļam. Kontroles līmenim katrā ziņā jāatbilst bērna vecumam. Bērnudārza vecumā zem vecāku kontroles pakļauti absolūti visi: kā bērns apģērbts, ar kādām rotaļlietām viņš spēlējas utt.

Kontrolei pamatskolā un vidusskolā jāatšķiras no tās, kāda tā tika pielietota bērndārznieka vecumā. Uzticēšanās un kontrole nekaitē viena otrai. Piemēram, bērnam pašam var uzticēt apģērba iegādi, taču pirms tam apspriežot, kas tieši būtu nepieciešams, protams, ņemot vērā bērna domas un gaumi. 
 

Tiesa, vecāku kontrolei pār bērnu jābūt līdz pat pilngadības sasniegšanai, taču, lai tas netraucētu bērnam iegūt patstāvību. Bērniem jāiemācās kontrolēt savi darbi.

 

Ko tad darīt - uzticēties vai kontrolēt?

Viennozīmīgi, uzticēšanās, tāpat kā kontrolei, jābūt vienmērīgi sadalītai bērna auzdināšanas procesā. Dabīgai un neuzbāzīgai vecāku kontrolei noteikti jābūt, jo vecākiem jābūt informētiem par notikumiem bērna dzīve. Lūk, viens piemērs. Pie skolas psihologa vērsusies kāda 8.klases skolēna mamma, kura savu dēlu visu laiku kontrolējusi visās jomās - ar ko puisim vislabāk nodarboties, ar ko draudzēties, ko ēst un ģērbt mugurā. Tā rezultātā dēls mājās bija noslēgts, aizkaitināts: nekad nav stāstījis par saviem plāniem, notikumiem, kas atgadās viņa dzīvē. Kāds gan bijis mammas pārsteigums, kad viņa no klases audzinātāja uzzinājusi, ka viņas klusais un nopietnais bērniņš ir klases līderis - hiperaktīvs puisis, kurš nekautrējas piedalīties dažādos skolas pasākumos. Psihologs vecākiem ieteica vairāk komunicēt ar zēnu, samazinot kontroli pār viņu. 
 

Tas jāatceras - jo bērns kļūst vecāks, jo mazākai kontrolei jābūt un jāļauj daudz lielāka brīvība.  


Kad vecāki pārmērīgi uzrauga savu nu jau palielo bērnu, visai bieži nākas dzirdēt: "Es pats tikšu galā, es taču esmu pieaudzis". Un nav nepieciešams bērnu pāraprūpēt, tas viņam tikai nāks par sliktu. Pusaudzim nepieciešams no vecākiem saņemt uzticēšanos, vienlaikus gan esot lietas kursā par notikumiem bērna dzīvē, un censties, ja vien tas ir nepieciešams, situāciju kontrolēt, bet neuzbāzīgi. Protams, nevar arī krist galējībās - saprātīgu kontroli neviens nav atcēlis... Bērnam jājūt, ka viņš tiek kontrolēts, taču vienlaikus viņam ir arī izvēles brīvība. 
 

Ja vecāki pilnībā pārstās bērnu kontrolēt, var iestāties mirklis, kad vecāki var tik nepatīkami pārsteigti. Piemēram, bērns sastrādās kādus nedarbus, bet vecāki par to uzzinās vien no trešajām pusēm. Tā nav patīkama situācija. 

 

3 galvenie padomi vecākiem par uzticēšanos un kontroli
 

Reklāma
Reklāma

Protams, katrs vecāks sava bērna audzināšanā pielietos ko īpaši indviduālu, bet mēs piedāvājam iepazīties ar 3 zelta atslēdziņām jeb galvenajiem padomiem, kuros vērts ieklausīties, lai vecāku un bērnu attiecības veidotos harmoniskas. 


1. Izlemiet, ko un kā ir nepieciešams kontrolēt. Kontrolēšanas procesam pieejiet kompleksi: izdomājiet, vai patiešām jūsu bērnam nepieciešama kontrole, un ar kādiem paņēmieniem to pielietot, lai bērnam nenodarītu kaitējumu.

 

 

 Frāzes "es tev uzticējos, bet tu..." bieža lietošana var novest pie vecāku un bērna attiecību sagrūšanas.

 


2. Nemēģiniet pret savu bērnu pielietot kaut kādus standartus, visas darbības ir apsriežamas. Pirms bērns pieņem kādu lēmumu, centieties neradīt iespaidu, ka jūs kā vecāki kaut ko mēģināt uzspiest. Ļaujiet bērnam pašam atbildēt par saviem lēmumiem, un jūs redzēsiet, ka bērns jums uzticēsies un stāstīs par notiekošo viņa skolas vai ārpusskolas dzīvē. Tādējādi jūs varēsiet veikt neuzbāzīgu kontroli, kas notiek ar un ap jūsu bērnu.


3. Ļoti svarīga lieta ir savstarpējā uzticēšanās starp mammu, tēti un bērnu. Bērns nedrīkst baidīties runāt par pieļautām kļūdām, pārdzīvojumiem un problēmām. Noteikti nedrīkst pieļaut rāšanos par to, ka bērns teicis patiesību, pat, ja šī patiesība nepavisam vecākiem nepatīk. Turklāt bērnu nedrīkst sodīt par viņa izdarībām, citādi viņš vecākiem vairs nekad neuzticēsies. Labāk bez agresijas izrunāt visu, lai bērnam paskaidrotu, kur un kāpēc viņš kļūdījies. Zaudējot bērna uzticību vienreiz, atgriezt to nebūs viegli. Jo būt galvenajam attiecībās ar bērnu nebūt nenozīmē, ka uzreiz būsi viņa draugs.


Un pats galvenais - nedrīkst ļaunprātīgi uzmantot uzticēšanos un spēlēties ar to: frāzes "es tev uzticējos, bet tu..." bieža lietošana var novest pie vecāku un bērna attiecību sagrūšanas.