Bēbīša kliedzieni tikpat skaļi kā zāles pļāvēja skaņa. Ko darīt?

Nomierināt satrauktu mazuli - tā ir lieliska sajūta. Bet, ja pūles nevainagojas panākumiem, nervu saspringums pat vismīlošākos vecākus var novest pie nežēlīgas izturēšanās pret bērnu. Ko darīt?

Ir brīži, kad kliedzošie mazuļi spēj vecākus novest teju līdz nervu sabrukumam.

FOTO: Shutterstock.com

Ir brīži, kad kliedzošie mazuļi spēj vecākus novest teju līdz nervu sabrukumam.

Tētis dusmīgs
"Tētis juta veļamies pār sevi dusmu vilni. Pēc nedēļām ilgiem dēla koliku izraisītajiem kliedzieniem, viņš bija tik ļoti sadusmojies, ka ar roku caursita durvis.

"Biju noguris un nikns," viņš sacīja, gandrīz vai sabrūkot. "Es nekad nevarētu nodarīt pāri savam zēnam, bet pirmo reizi mūžā sapratu, kā vecākus var novest līdz ārprātam,""

Atcerieties - mazuļa kliedzieni var būt tikpat skaļi kā zāles pļāvēja skaņa, un tikai 15 centimetru attālumā no auss. Kliedzieni var salauzt vecākus, kurus jau tā nomoka nogurums, stress, naudas problēmas, ģimenes ķīviņi vai aizvainojumi pagātnē.

 

Ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt?!
Kratītā bērna sindroms (KBS) ir traģiski ierasts vardarbības veids, kas katru gadu ietekmē tūkstošiem mazuļu. Zīdaiņa galva tiek purināta uz priekšu un atpakaļ vai pat sista pret kādu virsmu. Upuru vidējais vecums ir 3,5 mēneši. 25% no šiem mazuļiem mirst, bet līdz 80% izdzīvojušo gūst smadzeņu traumas. Traģēdijas galvenais ierosinātājs ir ...zīdaiņa raudāšana.

Bailēs no KBS daži vecāki savu bērnu izvairās pat šūpot, taču ir liela atšķirība starp niknu purināšanu un šūpošanu.

Kratīšana ir asa un vardarbīga. Mazuļa smagā galva valstās uz priekšu un atpakaļ, triecot smadzenes pret galvaskausa cietajām sienām, nobrāžot un plēšot maigos audus. ASV pediatrijas akadēmija apliecina:" Šāda purināšana rada kratīta bērna sindromu, un tā ir ārkārtīgi vardarbīga. Cilvēki, kas to redzējuši, atzīst, ka šāda rīcība ir bīstami tuva bērna nonāvēšanai."
 

Reklāma
Reklāma

Ko vislabāk pasākt, kad mazuļa kliegšana vecākus ved ārprātā?
Mazuļa ucināšana ir kas cits. Dejojošās kustības, ko iesaka speciālisti, ir ātras, ar nelielu amplitūdu. Tās atgādina mazuļa pieredzi mātes vēderā, kad viņa staigāja, kāpa pa kāpnēm vai vingroja. Kustībai nevajadzētu būt lielākai par 2,5 centimetriem uz priekšu un atpakaļ. To darot, mazuļa galva nedaudz vibrē, gluži kā želeja uz šķīvja, bet smadzenes ir pasargātas un drošībā.

Maiga ucināšana ir ne tikai droša, bet arī iedarbīgs mazuļa nomierināšanas veids, kas attur sanervozējušos vecākus no dusmu izvirduma. 

Jebkurā gadījumā - nekad nepuriniet (vai pat neuciniet) mazuli, kad esat dusmīgs.

Ja tava pacietība ir beigusies, noliec raudošo mazuli un atvelc elpu. Izgāz savu stresu, kliezot spilvenā vai iekaustot dīvānu. Meklē palīdzību pie laulātā drauga, ģimenes vai izmanto uzticības tālruni.

 

Avots: Dr.Hārvijs Karps "Vislaimīgākā mazuļa ceļvedis lieliskam miegam" (izd.www.whitebook.lv).

Saistītie raksti