Mammu, es NORĀVU ZOBU!!!

Austrim ir 6 gadi. Vienu vakaru konstatējām, ka izkustējies pirmais zobs — saku, raujam laukā. Lielais brālis pie tam mazo jau bija noinformējis, ka pa šito joku mamma naudiņu dod (ģimenes tradīcija), nu puika uz mieru ar. Uzlikām diega cilpu, un abi kopā kaaaaaaa rāvām  kā "Emīla nedarbos" — plukš, un gatavs. Paslavēju par varonību — pat neiepīkstējās. 

Vēlāk vakarā šis cēli stūrē arā no savas istabas un man lepni paziņo — a es zobu norāvu!!! Man šoks — mums ir vienošanās — gaisu maitāt drīkst tikai tad, ja neviena cita tuvumā nav, a šis vēl lielīties nāk! Bļauju virsū: "Sivēns tāds, kauna nav??!!" Tad skatos — šis uz mani bola nu tiiiiiiiiiiiiik izbrīnītas acis... Nebija no manis gaidījis tādu reakciju. Tad tikai sapratu, ka viņš nāca vēlreiz parunāt par veiksmīgo zoba IZraušanu. Labu brīdi skaidroju viņam, kāda atšķirība ir starp zoba IZRAUŠANU un NORAUŠANU. Un labi vien bija — iedomājos, būtu nākamājā dienā dārziņā visu dienu visiem stāstījis — es norāvu zobu, mēs ar mammu norāvām zobu utt.