Negribu savu bērnu dot paturēt citiem. Vai tā ir "izlutināšana"?

Pastāv uzskats, ka mazulis pēc iespējas ātrāk jāpieradina arī pie svešāku cilvēku rokām, lai nerodas problēmas, kad vecāki mazo gribēs atstāt pie vecvecākiem vai gādīgas auklītes rokās. Ko darīt, ja vecāki paši nevēlas mazo kaut uz mirkli uzticēt citiem?

FOTO: Shutterstock.com

Kad izeju sabiedrībā, daudzi cilvēki prasa, lai iedodu mazuliti paturēt/ paucināt. Es nedodu, jo mana un vīra sirds ir pret to.

"Man ir 9 mēnešus veca meitiņa. Kad izeju sabiedrībā, daudzi cilvēki prasa, lai iedodu mazuliti paturēt/ paucināt. Es nedodu, jo mana un vīra sirds ir pret to (nu pilnīgi saraujas katrreiz, kad kāds paprasa). Un vienmēr sastopos ar aizvainotiem skatieniem un pilnīgu nesapratni — pat daži saka, ka es esmu meitu izlutinājusi, atļaujot to turēt tikai vīram un sev. Citi vēl saka, ka bērnu šāda nedošana citiem tikai traumējot. Kā īstenībā ir ar šo  "došanu paturēt"?  Cik traumatiski bērna psihei tas ir? Citi vēl apgalvo, ka bērns tādēļ neiejutīšoties bērnu dārzā..."
 

Lasi arī: 
Astotais mēnesis — bērns sāk jokot 
Attīstošas rotaļas ar 6 līdz 9 mēnešus vecu mazuli


Atbild psiholoģe Laila Kalniņa
"Gadījumos, kad mazs bērns meklē mammas vai tēta tuvumu, sēž klēpī, pieglaužas, apķeras ap kaklu un gadījumos, kad bērns kļūst tramīgs un izvairīgs, ja tuvojas svešs cilvēks, vairāk ir runa par bērna emocionālo labsajūtu, nekā tikai par fiziskajiem pieskārieniem. No vēstulē minētā neredzu nevienu iemeslu, kas liktu tik mazu bērniņu vienkārši tāpat un sekojot citu cilvēku vēlmēm, nodot svešās rokās paturēšanai. Respektīvi, kamēr bērns ir mazs, mamma un tētis ir atbildīgi par to, kā bērniņš jūtas, arī par "došanu paturēt" citiem.

"Laicīga" bērniņa došana citiem cilvēkiem nekādā veidā nenodrošina bērna neizlutināšanu un neparedz labāku iejušanos bērnu dārzā.

Reklāma
Reklāma

Reizēm mazuļi arī mīļās omītes uztver ar aizdomām un labprātāk atrodas mammas klēpī. Pat šādā gadījumā jāseko līdzi bērna labsajūtai, jo kontakta veidošana ar citiem cilvēkiem notiek pakāpeniski, turklāt katram bērniņam ļoti individuāli, atkarībā no bērna temperamenta un vecuma. Tātad, tieši atbildot uz jautājumu –  "došana paturēt" citiem cilvēkiem bērna psihei var būt traumējoša, tiek izjaukti tikko veidoties sākušie priekšstati par drošību, priekšstati par savu un citu (svešu) cilvēku fiziskajām robežām. "Laicīga" bērniņa došana citiem cilvēkiem nekādā veidā nenodrošina bērna neizlutināšanu un neparedz labāku iejušanos bērnu dārzā. Rūpējieties par sava bērniņa drošību un labsajūtu, vecāku tuvumu nevar aizstāt neviens cits cilvēks."
 

VAIRĀK PAR ZĪDAIŅA ATTĪSTĪBU UN AUDZINĀŠANU LASI ŠEIT!