Venecuēlas džungļi divās dienās. Ceļojuma stāsts

Džakera ir pirmais vārds, ko mums džungļos iemāca gids Viktors, jo, ja kāds grib nofotografēt indiāni, sākumā viņam ir jāpajautā: džakera? Ja arī viņš atbild džakera, tad tūristi droši var fotografēt. Mēs bijām apzinīga grupa un nepārbaudījām, kas notiek tad, ja indiānis neatbild džakera.

Autores foto

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Autores foto

Iepazīšanās ir skarba
Tā nu esmu tur, kur vēl nav nokļuvis modernais laikmets. Un ar mani kopā ir mans vīrs Mārtiņš, piecas sievietes no Latvijas, divi lietuvieši un divi vācieši.
Mūsu iepazīšanās ar džungļiem sākas ar četru stundu garu braucienu pa upi Orinoko deltā. Sākotnēji brauciens šķiet patiesi iespaidīgs. Apkārt vieni džungļi un indiāņi. Bet tad paiet trīs stundas, un skats nemainās, turklāt neesam ēduši, jo izbraukšana no viesnīcas bija jau piecos no rīta, kā arī spiež neatliekamas vajadzības, kuras nokārtot vienkārši nav iespējams, jo apkārt ir džungļi un ūdens. Mūsu gids gan nejūtas traucēts un nokārtojas pār laivas malu. Neviens no mums nemēģina to atkārtot.


Provēiam, kā garšo skudras un palmu serdeņi
Tā kā esam izsalkuši, Viktors nolemj izpalīdzēt. Viņš nocērt sauszemes kakao riekstus un dāsni uzcienā. Tās ir mūsu brokastis. Mēs, protams, ceram, ka pusdienas būs nedaudz bagātīgākas. Un cerības tiek attaisnotas. Garām brauc indiānis. Viņš noķēris piranjai līdzīgu zivi ar asiem zobiem un ir gatavs to mainīt pret cigareti. Mēs atviegloti uzelpojam, jo Viktors paziņo, ka viņš ir sagādājis pusdienas.

Spiež neatliekamas vajadzības, kuras nokārtot vienkārši nav iespējams, jo apkārt ir džungļi un ūdens. Mūsu gids gan nejūtas traucēts un nokārtojas pār laivas malu. Neviens no mums nemēģina to atkārtot.

Beidzot esam sasnieguši pirmo apstāšanās vietu, no kurienes paredzēts ieiet džungļos. Te mums vispirms tiek izsniegti zābaki, bet tiekam arī brīdināti, ka tajos var būt kukaiņi, tāpēc sākumā zābaki jāsit pret zemi un pēc tam jāizkrata. Kad nu esam gatavi, soļojam iekšā džungļos. Seko kārtējie norādījumi. Skatieties uz kājām, jo visur ir no zemes izlīdušas koku un krūmu saknes, kā arī skatieties uz sāniem, lai neuzbrūk kāds kukainis. Protams, nevajag vicināt rokas, jo tā var aizskart kādu indīgu zirnekli. Un, visbeidzot, nevajag cieši līdzās sekot gidam, jo, ja pirmais cilvēks izbiedē čūsku, tā metas virsū otrajam.
Mūsu grupa noteikumus ievēro gods godam, un jau pēc pusstundas veiksmīgi esam izkļuvuši no džungļiem. Viktors ir ļoti iejūtīgs. Viņš saprot, ka esam izsalkuši, tādēļ gids dod nogaršot dažādus džungļu labumus, sākot ar skudrām un beidzot ar palmu serdeņiem. Lielais izsalkums tiešām pazūd, bet secinājums ir viens - vienreiz mūžā esmu bijusi džungļos, tas tiešām ir aizraujoši, bet otrreiz laikam tomēr izvairīšos no to apmeklējuma...
Tā kā džungļos nosvīdām tā, ka katru no mums vienkārši varēja izgriezt, Viktors piedāvā izpeldēties upē, kas ir deviņus metrus dziļa un kurā bariem vien peld piranjas. Uzminiet, kurš bija tas, kas šo piedāvājumu pieņēma. Protams, lietuviešu puisis.


Novīlēti zobi ir skaistuma karalienes gods
Nākamais pārsteigums ir indiāņu ciemata apmeklējums. Un nu tuvplānā redzam indiāņu dzīvi, kas ir pavisam citādāka nekā kino. Viņu mājas ir vienkāršas, ja tās vispār var saukt par mājām mūsu izpratnē. Četri stabi, kaut kas līdzīgs koka grīdai un palmu lapu jumts. Gultu vietā ir šūpuļtīkli.
Visa dzīve pavērusies uz visām debess pusēm. Mājās un laukumos ap būdām daudz bērnu, kuri skraida savā nodabā. Pamanījām, ka viens no viņiem laikam ir tāds kā barvedis, jo viņam vienīgajam kāds tūrists atļāvās iedot saulesbrilles.
Ievērības cienīga arī ciema skaistule. Pilnīgi pamatots bija jautājums, kāpēc tieši viņa ir tā skaistākā, jo mūsu acīs no skata visas sievietes bija gandrīz vai vienādas. Izrādījās, šai indiānietei vienīgajai ir novīlēti zobi. Tas no indiāņu skatu punkta ir tāds kā skaistuma etalons, turklāt pati vīlēšana esot ļoti sāpīga un tikai izturīgākā tiek iecelta par skaistuli. Un viņas seju tiešām visu laiku rotāja smaids.

Tā kā džungļos nosvīdām tā, ka katru no mums vienkārši varēja izgriezt, Viktors piedāvā izpeldēties upē, kas ir deviņus metrus dziļa un kurā bariem vien peld piranjas.

Nākamajā pieturvietā paredzēta naktsmītne, bet pa ceļam uz to sagaidīja dažs labs interesants atklājums. Peldot laivā, priekšā pamanījām mazu laiviņu, kurā sēdēja indiānis un divas indiānietes. Interesantākais bija tas, ka airēja abas sievietes, bet vīrietis garlaikoti raudzījās apkārt. Izrādās, ka viņas ir indiāņa sievas, un vīrs ir galvenais maizes devējs ģimenē, tādēļ viņš ik brīdi ir īpaši jāsaudzē.
Pienācis vakars, un mēs braucam skatīties dažādu putnu nakts vietas. Visiespaidīgākie šķiet spilgti sarkanie ibisi. Jo vairāk krevešu viņi apēd, jo sarkanāki kļūst. Patiešām skaisti!
Pēc piedzīvojumiem bagātās dienas nokļūstam naktsmītnē. Jau laikus tiekam brīdināti, ka pēc vienpadsmitiem nebūs ne ūdens, ne gaismas.

Reklāma
Reklāma


Nakts ar kukaračām
Mūsu nakšņošanas vieta ir neliels bungalo, kur logu vietā ir sieti. Ir pat duša un tualete. Taču lielāko izbrīnu rada tas, ka pa gultu rāpo lieli tarakāni. Man jau rādās vīzijas, kā naktī pamostos un pa galvu rāpo kukaiņi. Vēlāk uzzināju, ka šos tarakānus sauc par kukaračām, bet tas nepalīdzēja pārvarēt nepatiku.
Mums, protams, pēc garās dienas ir liela vēlēšanās nomazgāties. Pagriežu krānu un no tā sāk tecēt upes ūdens ar visām smiltīm. Nedaudz apslapinos un metu mieru šai idejai. Mans vīrs tomēr ir apņēmības pilns un dodas dušā. Bet notiek negaidītais. Krāns paliek viņam rokā, un ūdens šļāc no visām pusēm. Tad nu saprotam, ka jāpaliek netīriem.
Ieraugām uz galda sveces, bet nekur neredzam sērkociņus. Dodamies meklējumos. Uz jautājumu, kur varētu būt sērkociņi, seko atbilde: "Sērkociņu krava nu jau nedēļu kavējas. Sveces pienāca laikā, bet sērkociņi ne." Nu, ja ne, tad ne. Nolemjam nedaudz pasēdēt bārā, bet izrādās, ka bārs ir viena leduskaste, kuru ātri iztukšojam. Un, lai kā es censtos novilcināt laiku, vienpadsmitos jāiet gulēt. Tā kā moka domas par kukaračām, abi ar vīru nolemjam iedzert miegazāles. Iznākumā bijām vienīgie, kas nakti pārlaida miegā.
Nākamajā dienā dodamies uz pilsētu, kurā dzīvo gan indiāņi, gan spānieši. Te jau izskatās nedaudz civilizētāk, jo indiāņu celtajās apmetnēs redzam gan televizorus, gan ledusskapjus, bet netīrība gan te ir daudz lielāka nekā dziļāk džungļos, jo pilsētā indiāņiem pieejamas dažādas mūsdienīgas preces, un, tā kā viņi nav raduši pēc sevis uzkopt, visi atkritumi, kur izmesti, tur arī mētājas. Venecuēlā indiāņi tiek aizsargāti, tādēļ valdība rūpējas par to, lai atkritumus savāktu. Tiek piegādāta arī pārtika un dzeramais ūdens. Līdz ar to pilsētas indiāņu dzīve ir ļoti dīkdienīga. Viņi vienkārši dzīvo...

Tā kā moka domas par kukaračām, abi ar vīru nolemjam iedzert miegazāles. Iznākumā bijām vienīgie, kas nakti pārlaida miegā.

Pamazām mūsu piedzīvojums tuvojas noslēgumam. Braucot atpakaļ pa upi, ieraugām delfīnus, un arī gids nepārtraukti cenšas kokos saskatīt dzīvniekus un putnus. Un viņam tas izdodas. Mēs redzam gan mērkaķi, gan tukānu, gan dažādus papagaiļus un putnus. Ekskursijas nobeigumā atliek vēl tikai piranju makšķerēšana. Katram tiek iedota makšķere ar gaļas gabalu, un mēs visi ceram kaut ko noķert. Veiksmīgākais atkal izrādās lietuvietis. Bet viņa prieks ir īss, jo noķertā zivs tiek ielaista atpakaļ upē. Nevienam no grupas laime vairs neuzspīd, un mēs dodamies ārā no džungļiem.
 

Autore: Ieva Lube-Meldrāja

 

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.