Ko teikt meitiņai par tēti, kuru viņa nepazīst?

Dzēsts lietotājs

Ļoti labi saprotu autori. Un tādā momentā tiešām nezini ka būs labāk un kur rast īstos vārdus.   Lai viss izdodas.

Dzēsts lietotājs

Varbùt vèl par agru kaut ko stàstìt, ja meita neprasa. Bèrni parasti uzdod jautàjumus, ja vinjus kas interesè, jo ìpashi shajà vecumà. Pèc tam pamazàm var pastàstìt, kas un kà, bet bez meliem. Man situàcija savàdàka, bet arì meitai 4 gadinji un nezina, kas ir vinjas ìstais tèvs. Ja vinja pati nejautàs, ar laiku pastàstìshu, kas un kà. Neitràli no manas puses, lai vinja pati izdara savus secinàjumus un pati izlemj, vai grib attiecìbas ar savu ìsto tèvu vai ne.

Dzēsts lietotājs

Laikam jau nevajag meitai slēpt patiesību, lai tā vēlāk nav pārāk rūgta, tikai kā atrast pašreiz tos pareizākos vārdus? Un tāpat jāpastāsta par savas mīlestības aklumu, jo vīrs tāds kādu to negribat nekļuva vienā dienā....

Dzēsts lietotājs

Kad mana meita( tad bija 4,5 gadi) jautāja par tēti...( šķiršanās iemesls tāds pats)
Teicu, ka viņš viņu ļoti mīlēja(uzskatu, ka cilvēkam ir svarīgi zināt, ka vecāki viņu mīl)
Mammīte ar tēti kopā nedzīvo jo visu laiku strīdējās.
To ka viņš dzīvo kautkur Rīgā, mums nav tēta telefona numura tādēļ nevaram viņu sameklēt.
Principā teicu taisnību, tikai noklusēju nepatīkamo.
Vēl pēc gada uzzināju, ka viņš ir miris...
Tad gan vajadzēja padomāt, kā un vai 5gadīgam bērnam tas ir jāsaka...
Es negribēju lai bērnam rodas tukšie sapņi( izaugšu sameklēšu)
Tādēļ izstāstīju. Šodien manai meitai ir 6 ar astīti un viņa zin to, ka viņai tēva nemaz nav.

Dzēsts lietotājs

Sākumā biju gaidījusi, ka saskaršos ar tādu pašu situāciju, lai gan mazais vēl puncītī. Es domāju, ko teikt, kad paaugsies - salasījos visādas gudras grāmatas un forumos ieteikumus, un nonācu pie secinājuma, ka man personīgi nekas tāds nebūtu paticis, ja es būtu bērna vietā, tad izdomāju vienkārši pateikšu, ka mazais ir ļoti īpašs, jo ir tikai mammīte, kura ļoti mīl viņu, kad bērns būtu sasniedzis tādu vecumu, kad pats varētu pieņemt lēmumus, tad arī pats izvēlētos, vai gribētu ko zināt par tēvu vai nē, bet nu par laimi  mums viss nokārtojās :)

Dzēsts lietotājs

Mēs ar dēla tēti bijām kopā līdz bērna 3 g.v., tātad viņam jau bija tāds vecums, lai kaut ko atcerētos. Kad aizgājām uz citām mājām divi vien, dēls kādu laiku bija skumīgs, bet drīz vien atplauka, jo nomainījās atmosfēra mājās- miers, mamma smaida, nav skandālu un tml. peripetijas.. Ik pa laikam to pagātni pārrunājam, jo augot saprātam un izpratnei, rodas arī savādāki jautājumi, uz kuriem jau var atbildēt plašāk. Tagad puikam jau 10 gadu, neko neesmu slēpusi, visu godīgi un atklāti izskaidroju, un dēls saprot un atbalsta manus kādreiz pieņemtos lēmumus :)

Dzēsts lietotājs

tikai patiesību un neko izņemot patiesību :)
tāpat ar laiku uzzinās

Kategorijas