Bērnu psihiatrs: Bērna intelekts ir arī vecāku rokās

 02. jūlijs 2018 6:30 Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 48511

Kādās situācijās ir jāvēršas pie bērnu psihiatra un kas vecākiem bērnu audzināšanā ir jāņem vērā, lai šī vizīte nebūtu nepieciešama, Mammamuntetiem.lv stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja pienākumu izpildītājs, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.



“Man ļoti patīk rakstnieka Frederika Duglasa teiktais: “Ir vieglāk izaudzināt stiprus bērnus nekā salabot salauztus pieaugušos.”,” teic bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Foto: Artūrs Martinovs.


IZZIŅA
* Latvijā šobrīd ir bērnu psihiatru deficīts – kopumā sertificētu bērnu psihiatri mūsu valstī ir tikai 49, daļa no tiem šajā specialitātē pat nepraktizē, daļa praktizē mazliet, vairāk pievēršoties pieaugušo psihiatrijai.
* Tādi psihiatri, kuri pamatā strādā ar bērniem, Latvijā ir nieka 16! “Šo speciālistu vidējais vecums ir diezgan krietns – pamazām viņi iet pensijā. Bērnu psihiatrijai mūsu valstī ilgu laiku netika pievērsta uzmanība, tāpēc jaunu bērnu psihiatru Latvijā faktiski nav – pēdējo piecu gadu laikā ir sertificējušies tikai četri (!) bērnu psihiatri, un es esmu viens no tiem,” stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ar kuru uz sarunu tiekamies Gaiļezera slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikā.
* Ārsta stāstītais paskaidro, kāpēc pie viņa un kolēģiem veidojas mēnešiem garas rindas – speciālistu ir pārāk maz, un vecāki jo dienas kļūst informētāki un zina – ja bērnam ir psihiski, emocionāli vai cita veida traucējumi, speciālista palīdzība ir jānodrošina pēc iespējas ātrāk.


Kas vecākiem būtu jāzina par bērnu psihiatru? Kad viņš ir nepieciešams?
Bērnu psihiatrija nodarbojas ar bērnu psihiskajiem un uzvedības traucējumiem. Kad runā par pirmsskolas vecumu, galvenās sūdzības, ar ko nāk, ir dažāda veida attīstības traucējumi, piemēram, valodas attīstība, autiskā spektra traucējumi, intelektuālās attīstības aiztures vai traucējumi. Pirmsskolas vecumā vairāk ir runa par attīstību, smadzeņu attīstību, nobriešanu.

 

Lasi arī:  Pētījums atklāj, kā veidojas bērna smadzenes un kā tas ietekmē spējas apgūt jaunas prasmes

Mūsu smadzenes attīstās ar ieprogrammētas šūnu nāves starpniecību – kamēr mēs šeit sēžam, mums abiem vairāki simti nervu šūnu neatgriezeniski būs aizgājušas bojā, un tas ir normāli. Mūsu smadzenes attīstās tādā veidā, ka liekās šūnas nomirst, savukārt tās, kuras paliek, specializējas, diferencējas, veido stipras saistības savā starpā. Līdz ar to bērna smadzenes ir ārkārtīgi plastiskas, tās var kompensēt ļoti daudz, ieskaitot arī bojājumus pirmsdzemdību, dzemdību periodā, bet, jo vecāks ir cilvēks, jo mazāka ir smadzeņu plasticitāte. Līdz ar to vecākam cilvēkam ir jāieliek vairāk pūļu, lai attīstu kādu iemaņu.

Kā jebkuras iemaņas, arī intelekts, lasītprasme, rakstītprasme, vadības funkcijas, attīstās, ja tās izmanto, trenē. Tāpat kā ar muskuļiem. Mums ir bioloģiski dotas robežas, kurās smadzenes var attīstīties. Piemēram, intelektu par trīs ceturtdaļām nosaka iedzimtie faktori. Tomēr tas, vai bērns sasniegs augstāko sev iespējamo funkcionēšanas līmeni bioloģiski noteiktajās robežās vai arī paliks kaut kur pa ceļam, absolūti ir atkarīgs no vides, kurā viņš aug.

Jo agrīnāk mēs redzam, ka bērnam ir kāda problēma ar attīstību, jo agrīnāk mēs modificējam vidi tādā veidā, kas palīdzētu bērnam trenēt konkrēto iemaņu, jo labāk ir iespēja palīdzēt. Tāpēc, jo īpaši runājot par bērna attīstības un psihiskiem uzvedības traucējumiem, agrīna atpazīšana ir galvenā panākumu atslēga.

Biežs iemesls vizītei pie psihiatra ir bērna valoda un tās attīstības traucējumi. Mums visiem smadzenes ir individuālas, katram valoda attīstās savā tempā, bet ir zināmas vadlīnijas, kad tomēr būtu vajadzīga speciālista konsultācija. Vispārīgi runājot – ja bērnam ir divi gadi un komunikācijā viņš vispār neizmanto valodu, ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista. Dažkārt praksē redzam, ka arī ģimenes ārstiem, pediatriem ir tendence teikt – gaidīsim. Un tad gaida līdz trīs un vairāk gadu vecumam. Tomēr tā nevajag darīt, jo šeit var būt runa par autisko spektru.

Visiem bērniem ar autisko spektru būs valodas attīstības traucējumi, taču ne visiem bērniem ar valodas attīstības traucējumiem būs autiskais spektrs. Šeit ir būtiska bērna psihiatra kvalifikācija un zināšanas, prasmes atšķirt, vai ir autiskais spektrs vai tikai valodas attīstības aizture.




Man ir radies iespaids, ka šobrīd Latvijā ir zināmas problēmas ar autiskā spektra traucējumu diagnosticēšanu bērniem.
Jā, bet tā nav tikai Latvijas problēma, tas ir aktuāli daudzās valstīs. Latvijā ārkārtīgi bieži bērni pie speciālista tiek atvesti novēloti, un ne vienmēr speciālists nosaka pareizu diagnozi.
Autiskā spektra traucējumi nereti kombinējas ar vēl kādu problēmu, piemēram, intelekta attīstības aizturi. Tad nu speciālisti mēdz atpazīt garīgo atpalicību un neatpazīst, ka pamatproblēma patiesībā ir autiskais spektrs.

Lasi arī:  Kas ir autisti - ģēniji vai vienpatņi ?


Savukārt bērniem, kam ir augsti funkcionējošais autisms vai Aspergera sindroms, to vispār mēdz nepamanīt. Rezultātā, kad lielākā vecumā bērnam parādās kādas emocionālas grūtības adaptēties skolā, tad vecāki un pedagogi sūdzas, ka bērnam ir briesmīga uzvedība, viņš ir neaudzināts, kaut patiesībā iemesls ir autiskā spektra traucējumi un grūtības sociālajā komunikācijā, ko ārsts nav laikus atpazinis.


Pieminējāt valodas attīstību. Cik liela saistība tai ir ar to, ka vecāki ar bērniem runā mazāk un retāk nekā agrāk, maziem bērniem vairāk tiek doti telefoni izklaidei?
Tas ir zinātniski pierādīts, ka valodas apguve notiek tikai valodas vidē. Ir ļoti skaidra saistība starp bērna vārdu krājumu, verbālajām spējām un to, cik daudz ar bērnu runā, cik daudz viņam lasa priekšā, cik bērns dzird valodu. Bērniem, ar kuriem vairāk runā, valodas attīstība notiek daudz ātrāk.

Visā pasaulē kopumā tiek novērots, ka mūsdienās bērni sāk runāt vēlāk. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka tas, kā mēs uztveram informāciju, ir mainījies. Tagad ir daudz “gadžetu”, visādas ekrānierīces, un no ekrānierīces bērns valodu nemācās. Ja viņš lielu daļu laika pavada, darbojoties ar ekrānierīci, tas noteikti nestimulē valodas attīstību, kā tas notiktu, esot kontaktā ar vecāku.



Bet varbūt tas, ka bērni sāk runāt vēlāk, nenodara neko sliktu?
Tā ir liela diskusija. Iepriekš sabiedrības bija monolingvālas – bērns vidē pārsvarā dzirdēja tikai vienu valodu. Parasti bilingvālās ģimenēs, kur bērns no dzimšanas dzird divas valodas, viņš valodu apgūst vēlāk. Ne sliktāk, taču vēlāk. Bērnam vajadzīgs laiks, lai apgūtu uzreiz divas, un tas nenozīmē, ka bērns ir dumjāks, jo sācis runāt vēlāk. Šobrīd Latvijā vairs nav monolingvāla sabiedrība, jo ir ģimenes, kur sarunas notiek divās, pat trīs valodās, un arī internetā bērns ļoti daudz dzird angļu valodu. Bieži redzu mazos pacientus, kas labāk runā angliski nekā latviski, jo angļu valodu dzird vairāk nekā latviešu... Tas nav ne slikts, ne labs faktors, tomēr ir saistīts ar sabiedrības attīstību.


Ja atgriežamies pie ekrānierīcēm, ir jārunā par smadzeņu pieres daivas nobriešanu, kas nodrošina vadības funkcijas, piemēram, lai bērns spētu koncentrēt uzmanību, motivēt darbību, bremzēt impulsus u.c., ar ko ir grūti bērniem ar uzmanības deficītu, hiperaktivitāti.

Pieres daivas attīstība turpinās līdz apmēram 25 gadiem. Tā ir evolucionāri visjaunākā smadzeņu daļa un tā attīstās visilgāk. Kritiskais attīstības periods, kad vide atstāj vislielāko iespaidu uz šo smadzeņu daļu, ir līdz apmēram trīs gadu vecumam. Lai darbotos ar ekrānierīci, vadības funkcijas nevajag izmantot vispār, jo bildīte mainās ārkārtīgi ātri, multenē visu laiku ir jauns stimuls, koncentrēties, fiksēt uzmanību nevajag, viss ir krāsaini, ļoti stimulējoši. Līdz ar to, ja bērns daudz darbojas ar ekrānierīcēm, viņš neizmanto, netrenē pieminētās funkcijas, un tās netiek apgūtas. Iespējams, nākotnē šīs funkcijas nebūs vajadzīgas, varbūt nākotnē viss būs virtuāls, lidināsies apkārt, nevajadzēs koncentrēties, bet gan ātri reaģēt uz vides stimuliem, un šādam bērnam, kas daudz lietojis ekrānierīces, būs priekšroka. Taču šobrīd problēma ir tāda, ka bērns no agrīna vecuma vadības funkcijas netrenē. Tad viņš sāk iet skolā, bet skola joprojām nav mainījusies un prasa nosēdēt 40 minūtes un koncentrēties uz vienu lietu. Palielinās plaisa starp to, ko bērns realitātē dzīvē trenē un apgūst, un ko no viņa prasa skola. Tas ir viens no iespējamajiem iemesliem, kāpēc, piemēram, uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroma sastopamība visā pasaulē pieaug.

Pat bērni, kas ir ļoti hiperaktīvi un bērnudārzā vai skolā nevienu mirkli nevar nosēdēt, pie datora var sēdēt stundām. Pieaugušajiem ir jāsaprot, kāpēc tā ir – jo, lai darbotos ar datoru, koncentrēties nevajag, visu laiku ir augsts dopamīna līmenis, ir nepārtraukts stimuls, un tas ir viegli.


Šī visa ir pieaugušo atbildība, bet rezultātā mēs sakām, ka mūsdienu bērni ir slikti, nepaklausīgi, lai gan pieaugušie paši neizprot kopsakarību.

 

Lasi arī:  Bērniņa valodas attīstība: Desmit noderīgi raksti vecāku zināšanai

Ja vecāki man prasa kādas rekomendācijas, ņemot vērā skolu sistēmu, kāda tā ir pašlaik, es atbildu, ka nebūtu labi bērnu eksponēt pret ekrānierīci līdz trīs gadu vecumam. Pirmie trīs dzīves gadi ir tas kritiskais attīstības periods pieres daivai, kad ir vislielākā iespēja to trenēt. Vecāki bieži sūdzas, ka bērns neko citu negrib darīt, tikai skatīties ekrānā, taču tas ir jautājums vecākiem – vai un ko viņi piedāvā kā alternatīvu?


Alternatīva ir, ja vecāks pats ar bērnu nodarbojas.
Jā! Lasīt priekšā, kopā skatīties grāmatas, spēlēties. Protams, nevajag bērnu pilnībā izolēt no ekrānierīcēm, tās būs nākotnē svarīgas prasmes. Taču svarīgs ir balanss. Bērnam ir jātrenē ļoti daudz un dažādas funkcijas. Vecākiem vienmēr vieglāk ir nosēdināt bērnu pie multenes. Pat bērni, kas ir ļoti hiperaktīvi un bērnudārzā vai skolā nevienu mirkli nevar nosēdēt, pie datora var sēdēt stundām. Pieaugušajiem ir jāsaprot, kāpēc tā ir – jo, lai darbotos ar datoru, koncentrēties nevajag, visu laiku ir augsts dopamīna līmenis, ir nepārtraukts stimuls, un tas ir viegli. Mēs visi esam slinki – es, jūs, nevienam nepatīk darīt to, kas prasa papildu piepūli.



Esmu novērojusi, ka vecāki dažkārt sarežģītas situācijas ar bērnu risina ar viedierīču palīdzību. Piemēram, ja mazulis slikti ēd, viņam noliek priekšā ekrānu – tad viņš ēd nedomājot. Lido lidmašīnā, vecākam nav pacietības ar bērnu nodarboties, noliek priekšā ekrānu. Kādi ir tie riski, ka bērnam tiek atņemta apzināta līdzdalība?
Ir ārkārtas situācijas, piemēram, zobu labošana, kad var izmantot ekrānus. Taču ļoti bieži redzu, ka vecākiem šis ir kļuvis par vienīgo veidu, kā risināt situācijas. Nākotnē tas nav ļoti palīdzoši, jo dzīve ir pilna ar frustrācijām, un bērnam pakāpeniski ir jāattīsta spēja tikt galā, piemēram, ar trauksmi. Kā bērns attīsta spēju tikt galā ar distresu, tas ir, trauksmi? Maziem bērniem spējas regulēt savus stāvokļus, tostarp emocionālos, vēl nav, jo pieres daiva nav pietiekami nobriedusi – šī daiva atbild par visa veida regulāciju, arī par emociju regulāciju.

No ekrānierīces bērns valodu nemācās. Ja viņš lielu daļu laika pavada, darbojoties ar ekrānierīci, tas noteikti nestimulē valodas attīstību, kā tas notiktu, esot kontaktā ar vecāku.


Mazi bērni ir pilnībā atkarīgi no primārā aprūpētāja visādā ziņā – ēdināšanā, siltuma regulācijā un arī emociju regulācijā. Ir jābūt šādam primārajam aprūpētājam, kurš var jūtīgi reaģēt uz bērna vajadzībām, tostarp emocionālajām, var palīdzēt bērnam atpazīt savas emocijas, tādējādi iemācot emocionālo inteliģenci. Ja tev nekad neviens nav pateicis, ka tas, ko tu jūti, ir, piemēram, bailes, spriedze vai laime, tad ļoti bieži arī lielākā vecumā cilvēks to neprot atpazīt.

Es domāju, ka tā ir liela problēma ar puišu audzināšanu – un atbilde uz to, kāpēc vīriešiem biežāk ir aleksitīmija, tas ir, nespēja atpazīt savas emocijas, un rezultātā vīriešu depresijas gadījumā ir tik augsts suicīda jeb pašnāvību risks. Jo kultūrā mums ir noteikts, ka vīriešiem emociju nav, par tām nevajag runāt.

Bērna agrīnajā vecumā vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam atpazīt savas emocijas un iemācīties tikt ar tām galā. Piemēram, divarpus gadus vecs bērns spēlējas rotaļlaukumā, viņš nokrīt, sasit celi. Bērns ir lielā distresā, viņam sāp, ir bailes vai trauksme. Viņš skrien pie mammas, kas mūsu kultūrā biežāk ir primārais aprūpētājs. Kāds ir mammas uzdevums? Mammas uzdevums ir saglabāt mieru, jo bērnam šādā vecumā nav spējas regulēt savu trauksmi, attiecīgi viņš ir atkarīgs no mammas. Mammai tātad ir jāatpazīst bērna trauksme, jāpieņem tā. Pietiekami labas mammas tālāk rīkojas šādi – nodrošina fizisku kontaktu, apskauj, papaijā, papūš sāpošo vietu, pasaka, ka viss būs kārtībā un tad novērš uzmanību, piemēram, norādot uz garām skrienošo sunīti. Bērnam trauksme pāriet, viņš atbrīvojas no tās. Ļoti bieži praksē sastopu un uz ielas redzu, ka tā nenotiek. Ja mammai pašai tajā brīdī ir trauksme, pie viņas atskrien bērns, kuram arī ir trauksme, mammas trauksme pieaug un viņa teic, ka uz šo laukumu bērns vairs nedrīkstēs nākt, vai vēl sliktāk – mazo lamā, ka viņš ir tik neuzmanīgi nokritis un smukās bikses atkal saplēsis. Šādā situācijā bērns neatbrīvojas no savas trauksmes, jo mamma nav spējusi to pieņemt. Pieredze, ko šādā situācijā bērns gūst – mammas faktiski nav. Šis ir veids, kā psihopatoloģija tiek nodota paaudzēs. Tā nav gluži bioloģiski nodota. Bieži redzu šādas ģimenes – trauksmaina vecmāmiņa, kas ir hiperaprūpējoša, trauksmaina mamma un atved uz konsultāciju bērnu ar somatizāciju. Bērnam sāp galva, vēders vai kas cits, ir virkne ar izmeklējumiem, ārsti nevar izskaidrot iemeslus, kādā brīdī nosūta pie psihiatra un saprot, ka pamatproblēma ir trauksme. Un nevis bērna trauksme, bet gan mammas!


Un ko tad jūs darāt? Sūtāt uz terapiju ģimeni?
Tas būtu vislabākais variants, un dažreiz es mammai tiešām saku, ka vislabāk palīdzētu, ja jūs ietu pie psihoterapeita un risinātu savas emocionālās problēmas. Ļoti bieži bērna psihisko traucējumu iemesls – īpaši, ja runājam par emocionālajiem traucējumiem, – tie nav paša bērna traucējumi. Patiesībā problēma ir ģimenes sistēmas funkcionēšana, konflikts ir starp vecākiem, un bērns tikai prezentē situāciju. Ļoti bieži vecāki nāk ar tādu pasūtījumu – re, kur bērns, lūdzu, ārstējiet! Šādā gadījumā, īpaši, ja ir runa par mazākiem bērniem, speciālists, neiesaistot ģimeni, var izdarīt ļoti maz.


Kas vecākiem būtu jāņem vērā, lai palīdzētu sasniegt šo potenciālu?
Viens ir tas, ko pieminēju – mūsu smadzeņu attīstībai absolūti ir svarīga stimulācija un droša piesaiste.

 

Lasi arī:  Neredzamās saites - bērna emocionālās piesaistes veidi, kas veido pasaules uztveri


Piemēram, kāpēc nav jāpastāv bērnu namiem? Jo institucionālajā vidē principā nav iespējams nodrošināt primāro aprūpētāju, piesaistes personu, kas ir ļoti svarīgi mūsu attīstībai. Nav iespējams nodrošināt pietiekošu stimulācijas līmeni – ka ar bērnu nodarbojas, lasa priekšā, sarunājas, ka viņam ir ādas-ādas kontakts ar aprūpētāju. Bērnam tas ir jāsaņem agrīnā vecumā. Videi ir jābūt stimulējošai, lai smadzenes varētu attīstīties.

 

Ja tev nekad neviens nav pateicis, ka tas, ko tu jūti, ir, piemēram, bailes, spriedze vai laime, tad ļoti bieži arī pieaugušā vecumā cilvēks to neprot atpazīt.

 


Ļoti bieži vecāki atnāk ar sūdzībām par bērna problemātisku uzvedību. Taču uzvedība ir ļoti atkarīga no vides. Ja vide ir atbalstoša un adekvāta bērna spējām un vajadzībām, tad uzvedības traucējumu bērnam, visticamāk, nebūs. Tāpat svarīgi ir, lai jau agrīni bērnam ierāda, kā regulēt emocijas un uzvedību. Lai skaidri ierāda robežas un pie tām turas – visām audzināšanā iesaistītajām personām ir jābūt vienotam redzējumam, par ko bērnu slavēt, par ko aizrādīt, par ko saņemt apbalvojumu, kas ir atļauts un kas ne. Diemžēl tieši ar šo bieži vien ir lielas problēmas.


Piemēram, ka mamma un tētis nav vienojušies savā starpā?
Mēs visi esam ļoti labi manipulatori. Bērns visu laiku pārbauda pieaugušo robežas. Un drīz vien bērns “atkož”, ka, piemēram, mamma ir strikta un viņas prasības labāk ir ievērot. Tētis savukārt ir piekāpīgāks, ar viņu var atļauties vairāk. Bet tad atbrauc vecvecāki un viņiem var kāpt uz galvas, stundām lēkāt pa dīvānu un tamlīdzīgi.

Šādi nedrīkst būt. Robežas ir nepieciešamas, tām ir jābūt skaidrām, bērnam saprotamām un izturētām no pieaugušo puses. Savā klīniskajā praksē redzu, ka ar šo ir lielas problēmas, un to atzīst arī vecāki. Risinājums? Ģimenes locekļiem ir jāvienojas. Šos noteikumus var formulēt arī rakstiskā vai vizuālā formā, bet visiem tie ir jāizpilda, pretējā gadījumā bērns neiemācās regulēt savu uzvedību.


Un tad bērns aug, vecāki nezina, kā viņu “savaldīt” un, lai apstādinātu, iedod telefonu...  
Jā, šo savā praksē redzu ļoti bieži.


Ko šī situācija bērnam nodara sliktu?
Bērnam var neizveidoties spēja regulēt savu uzvedību, regulēt emocijas, un līdzīgas problēmas var saglabāties arī lielākā vecumā. Tāpat arī pusaudžu krīze var noritēt daudz smagāk. Piemēram, ar nopietniem robežu pārkāpumiem, bīstamu, impulsīvu uzvedību, dažādu vielu izmēģināšanu. Pieaugušā vecumā var būt grūtības iekļauties jebkādā struktūrā, darba kolektīvā, un kopumā šādu tendenci mēs jau tagad varam vērot sabiedrības līmenī.

 

Jo vairāk negatīvas pieredzes bijis bērnībā, jo lielāks risks, piemēram, saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, transmisīvajām slimībām vai, piemēram, ir pat augstāks traumatisma risks.


Par mūsu laikmeta iezīmi vecāku un bērnu attiecībās mēdz dēvēt tuvo pamestību. Tas ir, ka tētis, mamma vai vecvecāki diendienā ir kopā ar bērnu, taču bērns tāpat jūtas vientuļš, jo trūkst emocionālas tuvības.
Sarežģīts kultūras jautājums, kas ir saistīts ar urbanizāciju un, jā, raksturīgs visai pasaulei. Sairst sociālās saiknes. Pastāv sociālā izolētība. Daudzi vecāki nodarbojas ar savām lietām, emocionāls un sociāls kontakts ar bērnu nenotiek. Agrāk bija tipiska paplašināta ģimene, apkārt bija ciešas sociālas saiknes. Tagad ar vientulību ir ļoti lielas problēmas. Ģimenes ir nukleāras.  Arī pieaugušo vecumā tagad daudz vairāk cilvēku jūtas ļoti vientuļi. Lielbritānijā ir ieviests īpašs ministrs, kas atbildīgs par vientulību. Jo tas ir nopietns faktors pieaugušo psihiskajai veselībai. Riska faktors ļoti daudziem traucējumiem pieaugušā vecumā. Mūsdienu sabiedrībā šī problēma sākas ļoti agrīnā vecumā.  


Kādas ģimenes dzīves epizodes var liecināt, ka, jā, jūsu bērns piedzīvo tuvo pamestību?
Specifiskus simptomus nosaukt ir grūti. Pamestība vai atstāšana novārtā arī ir viens no vardarbības veidiem. Tāpat kā no bērna vecumā piedzīvotas emocionālas, fiziskas, seksuālas vardarbības, arī no tuvās pamestības ir nopietnas ilgtermiņa veselības sekas. Faktiski bērnībā pārciestās negatīvās pieredzes ir riska faktors visu veidu psihiskajiem traucējumiem un fiziskajām slimībām.

ASV tika veikts ilgtermiņa pētījums par pieredzēto agrīnā bērnībā un ilgtermiņa sekām. Pētnieki sekoja 18 000 lielai cilvēka grupai daudzu gadu garumā – viņi vērtēja saistību ar bērnībā piedzīvoto negatīvo pieredzi, ieskaitot atstāšanu novārtā, un rezultātu pieaugušā vecumā. Tika izvirzīti 40 riska faktori – ne tikai psihiskā, bet arī fiziskā veselība. Saistība bija nepārprotami redzama, dokumentēta – jo vairāk negatīvu situāciju bērnībā pārciests, jo vairāk dažādu risku pieaugušā vecumā.

Ja cilvēkam nav negatīvas pieredzes, viņam ir viszemākais risks, piemēram, smēķēt, slimot ar depresiju, cukura diabētu, nonākt ceļu satiksmes negadījumā, aptaukoties utt.

Kad bērns piedzīvo ko negatīvu, piemēram, redz vardarbību mātes un tēva attiecībās, bieži vien kopsakarību ar to, ko piedzīvo bērns nākotnē, pat nesavelkam (speciālists rāda pētījuma rezultātu datus – red.).
 

Redzu, ka viens no riskiem ir pat darba zaudēšana...
Viena no nopietnākajām mūsdienu sabiedrības veselības problēmām ir bērnībā negatīvi pārciestās pieredzes. Tās atstāj sekas uz visu cilvēka funkcionēšanu. Veselības jomā par to runā nepamatoti maz. Jo vairāk negatīvas pieredzes bijis bērnībā, jo lielāks risks, piemēram, saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, transmisīvajām slimībām vai, piemēram, ir arī augstāks traumatisma risks.

Valstī vajadzētu koncentrēties uz šo jautājumu, jo tas ir veids, kā veidot emocionāli un psihiski veselāku sabiedrību, laimīgāku sabiedrību. Man ļoti patīk rakstnieka Frederika Duglasa teiktais: “Ir vieglāk izaudzināt stiprus bērnus nekā salabot salauztus pieaugušos.”

 

Materiāla tapšanu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild "Fonds Mammām un tētiem".

 

 

 

 


 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos, kā arī sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem bērna veselīgai emocionālajai audzināšanai, viņa vajadzībām, kā arī aktuālajiem jautājumiem veselības veicināšanā.

Atvērt lasīšanai online.

 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas