Ko šūpošanās sniedz bērna attīstībai, un kā šūpoties droši

Sēdi un kusties te uz priekšu, te atpakaļ – šķiet, tik vienkārša nodarbe, bet šūpošanās parasti bērnus ļoti uzrunā. Reizēm vecākiem tā var šķist pārāk nedroša lieta, citreiz pašiem vecākiem sametas slikta dūša no skatīšanās uz šūpolēm vien, bet kādreiz pārgalvīga vai neuzmanīga šūpošanās var beigties arī ar traumu.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

  • Mareks Marčuks

    Mareks Marčuks

    Ārsts

  • Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina

    Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina

Uzlabojoties līdzsvaram un koordinācijai, bērns labāk izjūt savu ķermeni, līdz ar to šūpošanās veicina ķermeņa apzināšanos.

FOTO:

Uzlabojoties līdzsvaram un koordinācijai, bērns labāk izjūt savu ķermeni, līdz ar to šūpošanās veicina ķermeņa apzināšanos.

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks” vasaras numura!

 

Kā nekļūt par pārāk trauksmainu vecāku, kas bērnam daudz ko liedz un ik uz soļa saka:  “nekāp, neskrien, to nedrīkst”, bet vienlaikus nosargāt bērna drošību un ļaut viņam izdzīvot tik priekpilno piedzīvojumu – šūpošanos – un ko tā dod bērna attīstībai, stāsta sertificēta fizioterapeite Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina un ārsts, “Mammamuntetiem.lv” eksperts Mareks Marčuks.

 

Tas nav tik vienkārši

Šūpošanās ir ļoti sarežģīta prasme, kur nepieciešama kustību koordinācija – bērna smadzenēm jāanalizē, kā kustas šūpoles, kur telpā atrodas ķermenis. Lai tikai noturētos sēdus pozīcijā, bērnam jāsaglabā līdzsvars, jāsaprot, ar cik lielu spēku satvert šūpoles, kā tās satvert un kā turēt pirkstus, kā sasprindzināt rumpja muskuļus, lai nodrošinātu stabilitāti. Savukārt, lai nodrošinātu kustību, jāsaprot, kā koordinēti kustināt rokas un kājas un kurā brīdī tas jādara. “Tā nav aktivitāte, kuru viegli iemācīt. Bērnam pašam jāizmēģina virkne kustību veidu – būs jāatkārto dažāda ātruma un amplitūdas kustības, pirms tiek panākts vēlamais rezultāts. Tas viss stimulē smadzeņu attīstību, jo prasa arī koncentrācijas spējas,” stāsta fizioterapeite.

 

Vai šūpošanās kaut ko trenē?

Šūpošanās stimulē vestibulāro sistēmu un propriorecepciju (jeb ķermeņa stāvokļa uztveri), palīdz attīstīt kustību koordināciju, līdzsvaru un muskuļu kontroli. Vienlaikus tiek stimulēta arī sensorā sistēma – smadzenes saņem vienlaikus ļoti daudz dažādas informācijas. Uzlabojoties līdzsvaram un koordinācijai, bērns labāk izjūt savu ķermeni, līdz ar to šūpošanās veicina ķermeņa apzināšanos. 

 

Ņemot vērā visus šos faktus, nav brīnums, ka šūpošanās tiek izmantota kā terapijas elements bērnu rehabilitācijā. Šim nolūkam izmanto ne tikai dažāda izmēra un formas šūpoles, bet arī speciālas kustīgas platformas un tīklus, lai veicinātu līdzsvara un koordinācijas attīstību un stiprinātu stājas muskuļus. 

Šūpošanās veicina arī sociālo prasmju attīstību – bērni, kuri māk šūpoties, māca tos, kas vēl nemāk, skaidro, mēģina palīdzēt iešūpināt (te arī jāmācās – darīt to pareizajā brīdī ar pareizu spēku), bērni kopā var izdomāt dažādas spēles.

 

Kāpēc bērniem patīk šūpoties

Pastāv uzskats, ka bērniem ļoti patīk šūpoties, jo vienmērīgas atkārtotas monotonas kustības ir saistītas ar pirmo pieredzi, izjūtot gravitācijas spēku, vēl atrodoties mātes miesās. Tādas vienmērīgas kustības bērnu nomierina. Jāmin, ka ātra un spēcīga šūpošanās sniedz arī uzbudinājumu, jo mēs saņemam ļoti daudz impulsu no vairākām sistēmām. Turklāt tā ir ļoti neparasta sajūta – ceļojums laikā un telpā. Šūpošanās var būt gan nomierinoša, gan uzjautrinoša aktivitāte. 

 

No kāda vecuma bērniem var piedāvāt šūpoties?

Pavisam mazus bērnus iesaka šūpot uz rokām. Bērnam sasniedzot gada vecumu, var piedāvāt pašūpoties šūpolēs. 

Speciālisti iesaka jebkuras aktivitātes uz šūpolēm plānot īsas, lai nepārstimulētu bērna smadzenes, vismaz pašā sākumā. 

Jāņem vērā, ka maziem bērniem, kuri paši neprot šūpoties, lēna šūpošanās sniedz vairāk pozitīvu efektu, jo smadzenēm ir laiks saprast un analizēt, kas notiek. 

 

Reklāma
Reklāma

Ko darīt, ja bērns pēc šūpošanās vemj

Vemšana pēc šūpošanās ir saistīta ar dažādiem faktoriem un nervu sistēmas darbības īpatnībām, un jāņem vērā, ka bērniem nervu sistēma ir daudz jutīgāka un vēl nav līdz galam nobriedusi. “Mums ir vairāki mehānismi, kas ļauj sajust savu ķermeni, saprast, kādu pozīciju ķermenis ieņem telpā, vai tas kustas vai stāv uz vietas. 

Iekšējā ausī atrodas vestibulārais aparāts, kas nosaka ķermeņa pozīciju un ietekmē līdzsvaru, sūtot signālus smadzenēm. 

Jebkura cilvēka kustība – skriešana, iešana, rāpošana un pat lēkšana – ģenerē ļoti specifiskus signālus. Vienlaikus saņemam signālus no redzes – vai bilde acu priekšā kustas vai paliek nemainīga. Kad cilvēks iet, viņa smadzenes saņem visu šo informāciju, apstrādā un saprot: “Ahā! Ķermenis atrodas kustībā. Viss kārtībā”. Varētu teikt, ka redze un vestibulārā sistēma strādā kopā, lai izskaidrotu smadzenēm, kas notiek. Taču, braucot ar auto, atrodoties laivā un arī kad bērnu ieliek šūpolēs, nenotiek tādas ritmiskās ķermeņa kustības, bet smadzenes turpina saņemt informāciju, ka ķermenis tomēr atrodas kustībā, piemēram, paātrinājuma sajūta. Turklāt paralēli tiek saņemta mulsinoša informāciju no redzes: bilde var būt nekustīga (piemēram, sēžot kajītē) vai gluži otrādi – neierasti kustīga (piemēram, šūpojoties). Šādi pretrunīgi signāli, kuri nemitīgi nonāk smadzenēs, liek apjukt, neizprotot, vai ķermenis kustas vai tomēr ne. Rezultātā ir novērojamas jūras slimības izpausmes – galvas reiboņi, slikta dūša, vemšana, galvassāpes, kas veidojas kā atbildes reakcija uz pretrunīgiem signāliem,” par iespējamajiem iemesliem, kāpēc bērnam paliek slikta dūša šūpojoties, stāsta Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina.

 

 

 

Drošības ABC, dodoties šūpoties

Pirms došanās uz rotaļu laukumu vai šūpošanās vietu, ar bērnu vajadzētu izrunāt vispārējos drošības jautājumus, kā jāuzvedas spēļu laukumā, uzsver Mareks Marčuks.

  • Norunājiet tikšanās vietu. Ar lielāku bērnu jau noteikti var sarunāt, ka gadījumā, ja viens otru pazaudējat, tiekaties kādā konkrētā vietā. Bērns, pārņemts ar aktivitātēm, var nepamanīt, ka attālinās no vecākiem, tāpēc labi, ja bērns zina – ja viņš pazaudē vecākus, viņam jādodas, piemēram, pie lielā slīdkalniņa, dzeltenās mājiņas.
  • Iemāci bērnam atpazīt cilvēkus, kam var lūgt palīdzību. Ir vērts laikus pastāstīt, ka pie policistiem, laukuma uzraugiem vai apsargiem bērns var doties pēc palīdzības. Vienlaikus jāmāca, ka visi cilvēki nav draugi, un, ja kāds svešinieks kaut ko piedāvā vai aicina doties viņam līdzi, jāmāca bērnam skaidri pateikt “Nē” un doties pie vecākiem.
  • Vecākam bērns jātur skata attālumā. Vecāka atbildība – neaizrauties ar telefona lietošanu, iegrimšanu grāmatā vai runāšanos ar draugu. Meklējot “nobāzēšanās” zonu, jāizvēlas vieta, no kuras var labi pārredzēt vietas, kur bērns spēlēsies.
  • Dodoties uz laukumiņu, jāpaņem līdzi nepieciešamās lietas – pietiekams ūdens daudzums kā bērnam, tā pieaugušajam, jāvelk atbilstošs apģērbs (arī galvassega). Vasarā jālieto arī saules aizsargkrēms.

 

Esi atbildīgs! 

Ja laižat bērnu patstāvīgi šūpoties, vecākiem jābūt pārliecinātiem, ka bērns zina visus drošības noteikums, kas jāievēro pie šūpolēm. 

 

7 soļi, ko ievēro pats un māci bērnam

  1. Jālieto vecumam, augumam un bērna spējām atbilstošas šūpoles. Mazākiem bērniem, kas nav tik stabili, piemērotas būs šūpoles, kas balsta bērnu no visām pusēm un kur mazais nevar tik viegli izgāzties. Lielākus bērnus šūpina klasiskajās šūpolēs. Jāseko, lai mazākie bērni nešūpotos lielo bērnu šūpolēs un otrādi. Jāvērtē arī sēdvietas augstums, lai tā nav pārāk zema. Tas var radīt pēdu, apakšstilbu traumu risku.
  2. Uz šūpolēm vienlaikus šūpojas viens cilvēks. Ja vien šūpoles nav tākonstruētas, tās nav piemērotas vairākiem izklaides mīļotājiem. Ja šūpošanās notiek, sēžot viens otram klēpī, pieaug potenciālo traumu risks.
  3. Sēdēt pareizi un stabili. Vienmēr jāraugās un jāmāca bērnam, ka uz šūpolēm jāsēž kārtīgi, ar abām rokām turoties pie to malām – virvēm vai ķēdēm, vai citiem stiprinājumiem. Tas palīdz saglabāt nepieciešamo stabilitāti un līdzsvaru. Klasiskajās šūpolēs nedrīkst tupēt uz apakšstilbiem, gulēt, sēdēt sāņus vai kā citādi. Mazajiem bērniem jāatgādina pārāk neliekties uz priekšu.
  4. Nelec! No šūpolēm drīkst nokāpt tikai tad, kad tās ir pilnīgi apstājušās.
  5. Ievēro “stop!” Nešūpini bērnu augstāk, nekā viņš to grib. Māci arī bērnam citus nešūpināt augstāk, nekā viņiem tas patīk. Ja kāds negrib šūpoties augstāk vai viņam paliek slikta dūša, reibst vai sāk sāpēt galva, par to ir jāsaka pieaugušajam, šūpošanās ir jāpārtrauc un uzmanīgi jākāpj nost no šūpolēm.
  6. Bez pārgalvīgas šūpošanās un trikiem. Lielākajiem bērniem jāmāca arī nešūpoties pārāk augstu, kā arī neveikt pilnos 360 grādu riņķus (ja ir šūpoles, kurās tādus var izdarīt). Neaprēķinot manevru, var sanākt krist no pašas augšas, kas var beigties ar īpaši smagām traumām.
  7. Turies pa gabalu! Ja redzi, ka šūpolēs kāds šūpojas, neej tām klāt, nespēlējies to tuvumā un ievēro drošu attālumu – tālāk nekā vistālākais to vēziens.

 

Pirms šūpošanās pārbaudi!

  • Ja ir pieejamas dažādas šūpoles, pievērs uzmanību to materiālam. Priekšroku vēlams dot tām, kam sēdvieta ir no plastmasas vai gumijas, nevis no koka vai metāla. No koka virsmas ir risks dabūt skabargu, bet metāla virsma karstā laikā var ļoti sakarst, radot apdeguma risku.
  • Izvērtē, uz kāda pamata atrodas šūpoles, priekšroku dodot zonām, kur ir speciālais gumijas segums, kas amortizē iespējamo kritienu. Būs arī labāk, ja šūpoles atrodas zālienā, smilšu zonā vai uz zemes. Sliktāks ir gadījums, ja šūpoles atrodas uz asfalta, betona, bruģa vai koka – krītot uz šīm pamatnēm, ir risks iegūt nopietnākas traumas.
  • Izvērtē laikapstākļus. Nevajadzētu šūpoties lietainā un negaisa laikā – šūpoles ir slapjas, bet tas rada risku noslīdēt un gūt papildu traumu.
  • Pārliecinies par šūpoļu tehnisko stāvokli – lai šūpolēm ir stabila pamatne, tās nav sarūsējušas, salauztas, sēdeklis nav bojāts, nav vaļīgu skrūvju, šūpoļu stiprinājumi ir kārtībā.
  • Ja šūpoļu maliņas ir no metāla ķēdēm, pievērs uzmanību ķēžu posmiem – tiem ir jābūt pilnīgi noslēgtiem. Ja tie ir atvērti, ir risks posmu atvērumos saspiest pirkstu, plaukstu un traumēt ādu. Ķēžu starpām nevajadzētu būt biezākām par vienas monētas biezumu.

 

Sertificēta fizioterapeite Jeļizaveta Lieldidža-Kolbina, onlinefizio.com, e-pasts: onlinefizio@gmail.com, tālr.: +371 27004995.

Saistītie raksti