LORKAS KLIEDZIENS Jāņa Akuratera muzejā. Būs interesanti!

5. un 7. decembrī plkst. 18.00
10. decembrī plkst. 16.00
Aktrise – Marina Janaus
Aizkadra balss – komponists un dziedonis Haralds Sīmanis
Režisors – Viktors Jansons
7 minūtes par Akurateru un Lorku – Maira Valtere
13 minūtes no Lorkas lekcijām – Edvīns Raups

Izrādi projekta „Klusums un Kliedziens” ietvaros atbalsta VKKF un Latvijas Muzeju biedrība.
Biļetes – Ls 3,00, skolēniem, studentiem, pensionāriem – Ls 2,00
Biļetes var rezervēt pa tālruni 67619934.

Pirms 75 gadiem augustā Jānis Akuraters savā piezīmju grāmatiņā ieraksta trīs vārdus: „Nošauts Garsija Lorka.” Nav zināms, vai informāciju par izcilā spāņu dzejnieka nāvi 1936. gada naktī no 18. uz 19. augustu Akuraters ir ieguvis, pateicoties PEN kluba attīstītajiem starptautiskajiem sakariem un rakstnieku savstarpējai solidaritātei, bet šis fakts katrā ziņā nav atstājis viņu vienaldzīgu.
1936. gada rudenī Akuraters atdzejo divus Federiko Garsijas Lorkas dzejoļus. Tā ir pirmā reize, kad latviešu valodā tulkots šis spāņu dzejnieks. Šķiet, ka Lorkas dzejā Akuraters ir atradis kādu sev tai brīdī būtisku priekšnojautu. Tik skaudri, cildeni un liktenīgi skan Lorkas rindas: „Ja es mirstu, / Apglabājiet mani līdz ar ģitāri manu / Dziļi smiltīs. / Ja es mirstu, / Apglabājiet mani / Starp birzēm un oranžkokiem. / Ja es mirstu... / Apglabājiet mani, ja gribat, / Vējrādītājā, / Ja es mirstu...”.
1937. gada vasarā pēc smagas slimības mūžībā aiziet Jānis Akuraters.

Federiko Garsija Lorka, pazīstamākais 20. gadsimta spāņu modernisma dzejnieks, nodzīvoja tikai trīsdesmit astoņus gadus. Viņš piedzima 1898. gada 5. jūnijā Fuentevakerosas ciemā Granādas provincē. Viņa tēvs bija turīgs zemnieks, kas mīlēja ģitāras spēli un tautasdziesmu, māte – lauku skolotāja.
Lorkas pirmais dzejoļu krājums „Dzeju grāmata” iznāk 1921. gadā. Šai pašā gadā tiek pabeigta arī „Poēma par kante hondo”, kas grāmatā iznāk 1931. gadā. 1928. gadā klajā nāk dzejoļu krājums „Čigānu romanču grāmata”. Lorka ir rakstījis arī lugas un piedalījies teātra iestudējumu veidošanā.

Knuts Skujenieks savulaik rakstīja: „Viņa dzeja pēc savas būtības ir pārpersoniska, vienlaikus būdama pilnīgā harmonijā ar dzejnieka dzīvi un nāvi. Viņa dzeja ir pārnacionāla, nekā nezaudēdama no sava īpatni spāniskā vai, vēl precīzāk, andalūziskā, novadnieciskā rakstura. (..) Lorkas dzeja ir kā atspere, uzvilkta līdz pēdējai iespējai. Tāds ir mednieka vai meža zvēra vērojums. Vienlaikus saspriegts un mūžīgs. Civilā gvarde, kas izlaupa un izkauj čigānu svētku pilsētu, darbojas vienlaicīgi ar rudajiem romiešu centurioniem, kuri spīdzina svēto Olaļju. Lorka nevaicā pēc motivācijas. Ir notikusi varmācība, un šai varmācībai nav tikusi rādīta pretestība – tas ir galvenais. Lorkas patoss ir viņa tēlojumā, situācijas konkrētībā un pasakainībā vienlaik.”

Nākamie Federiko Garsijas Lorkas atdzejojumi latviešu valodā rodas tikai vairāk nekā pēc 20 gadiem – sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Izcilākais ir Knuta Skujenieka atdzejas krājums „Kliedziens” (1971). Grāmatu papildina arī brīnišķīgs tulkotāja priekšvārds – eseja par autoru.

1986. gadā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, izmantojot Knuta Skujenieka atdzejojumus, top monoizrāde „Kliedziens”, kuras režisors ir Viktors Jansons, komponists un dziedonis – Haralds Sīmanis, scenogrāfs – Ilmārs Blumbergs. Un galvenajā lomā – Marina Janaus. Nenoliedzami tā ir viena no aktrises grūtākajām, bet skaistākajām un izcili īstenotajām lomām. Gandrīz divas stundas garajā izrādē Federiko Garsijas Lorkas dzeja izskan visā tās dramaturģiskajā krāšņumā un intonācijas patiesumā.

Šogad spāņu literatūras eksperts dzejnieks Edvīns Raups pabeidzis tulkot Federiko Garsijas Lorkas četras lekcijas un pašlaik tās izdevniecībā gaida uz klajā nākšanas brīdi. Lekcijas, kas tapušas dažādos laikos, poētiski krāšņā valodā un filozofiskā domas risinājumā iepazīstina un izvērtē nozīmīgus spāņu kultūras jēdzienus – „duende”, „kante hondo” u.c.

Šī gada izrāde/akcija Federiko Garsija Lorka. KLIEDZIENS būs gan retrospekcija par spāņu dzejnieka klātbūtni latviešu kultūrā, sākot no pirmajiem Akuratera atdzejojumiem līdz Edvīna Raupa tulkotajām Lorkas četrām lekcijām, gan 1986. gadā iestudētās monoizrādes atbalss. Tā būs vēl viena iespēja kopā ar izrādes veidotājiem izdzīvot Federiko Garsijas Lorkas dzejas neparasto poētiskumu un klusuma un kliedziena patiesumu.

Knuts Skujenieks par Lorkas dzeju rakstīja: „Kliedziens... Protests? Izmisums? Kaislība? Dziesma? Viss vienlaikus. Tā ir kante hondo dziedoņa – kantora dvēsele, tas tumšais vitalitātes kamols, kas izlaužas kaut kur dziļi no rīkles, liek klausītājiem nodrebēt un atšķīstīties. Kliedziens kļūst par milzīgu mākslas vērtību, savā nozīmē līdznostādamies antīkajai traģēdijai. Un, ja spāņu literatūras iepriekšējās paaudzēs šis kliedziens lidoja pie Dieva vai Jaunavas Marijas, tad Lorkas dzejās tas aizlido tumšās bezgalīgās Andalūzijas nakts debesīs.”