Uz velomaratonu! Kopā ar ģimeni

Starp citu, pavisam drīz (8. augustā) notliks IV Cēsu velomaratons. Tas ir kalnu riteņbraukšanas festivāls, kura ietvaros velo aktīvistiem ir iespēja izvēlēties sev piemērotāko distanci (aptuveni 60 km vai 23 km). Starta/finiša vietā interesenti varēs izmēģināt spēkus sportiskās un ne tik sportiskās aktivitātēs, iegādāties jaunu velo inventāru par īpaši pievilcīgām cenām, iegādāties sporta uzturu, lai trasē uzturētu sevi formā. VAIRĀK LASI ŠEIT!

Kāpēc piedalīties Cēsu velomaratonā, stāsta Gunita Tomsone, divu dēlu (18 gadi un 8 gadi) mamma:
„Velobraukšana ir viens no mūsu ģimenes vaļaspriekiem. Dažkārt kopā ar draugiem tāpat vien izbraucam kādu apli. Taisnības labad jāpiebilst, ka šie apļi mēdz būt pat  50 km. Turklāt man šie braucieni dažreiz liekas grūtāki nekā astoņgadīgajam dēlam!  
Ar velosportu visvairāk ir aizrāvies mans vīrs – nu jau kādus desmit gadus. Vispirms viņš savā hobijā iesaistīja vecāko dēlu, kuram nu jau ir 18 gadi, un tagad dažādās sacensībās piedalās arī astoņgadīgais dēls. Vīrs un vecākais dēls sacensībām gatavojas mazliet nopietnāk – dažkārt trenējas pat trīs reizes nedēļā. Mazais trenējas tikai tik, cik pavizinās pa pagalmu, kā arī, kad aizbrauc uz laukiem, kopā ar vectēvu dodas nelielos izbraukumos.
Kā notika ģimenes iesaistīšana? Pavisam vienkārši! Tā kā dažādas sacensības pārsvarā notiek nedēļas nogalēs, kurās tomēr visa ģimene vēlamies būt kopā, tad sākotnēji es ar jaunāko dēlu braukājām līdzi uz šīm sacensībām. Sākumā vienkārši braucām kā līdzjutēji, bet tad sacensībās ieviesa arī trases bērniem, līdz ar to jaunākais dēls no kādiem trijiem četriem gadiem aktīvi piedalās sacensībās. Es pati nepiedalos, bet aktīvi atbalstu visus trīs savus puišus, jo man jāpaspēj pieskatīt jaunākais dēls, kā arī jāpaspēj trasē atbalstīt lielos, iedot padzerties un safotografēt. Lai arī iegūt sacensībās pirmās vietas ir bezgala iepriecinoši un patīkami, mūsu ģimenē svarīgāks ir piedalīšanās prieks nevis pirmās vietas par katru cenu. Ja arī kāds no lielajiem netiek pie medaļas, tas nav nekāds lielais sarūgtinājums, vienkārši tiek nosprausti cieši mērķi nākamai reizei.

Runājot par Cēsu velomaratonu, jaunākais dēls ir piedalījies visos trijos un plāno piedalīties arī ceturtajā, kas notiks 8. augustā. Pirmajos divos viņš pat dabūja diplomu un tika stāvēt uz pjedestāla, tāpēc radās motivācija citām reizēm.
Dažkārt gan rodas sajūta, ka bērnu sacensības vairāk ir domātas vecākiem – viņi skrien līdzi, uzmundrina, atbalsta, dod padomus. Man nepatīk tas, ka daļa vecāku pēc sacensībām savu bērnu audzina un izsaka pārmetumus, ka tas nav laikā pārslēdzis ātrumu, nav apdzinis konkurentu vai ir kā citādi kļūdījies, līdz ar to nav ieguvis kādu no pirmajām vietām. Manuprāt, tas nav galvenais, vecākiem būtu jāpriecājas par ikvienu rezultātu, ko bērns sasniedz, svarīgākais ir tas, ka bērns piedalās, jo būs arī nākamās sacensības, bet šādi pārmetumi var radīt tikai nepatiku. Ja mūs dēls iegūst septīto, astoto vai kādu citu zemāku vietu, mēs tik un tā viņu apsveicam ar labu braukumu. Tikai vienreiz bija asaras un dusmas uz velosipēdu, kurš nav bijis pārāk paklausīgs, kad viena brauciena laikā divas reizes nokrita ķēde.

Svarīgi šajās sacensībās ir arī tas, ka bērns, tāpat kā pieaugušie, iet uz reģistrācijas vietu, saņem numuru, beigās saņem diplomu par piedalīšanos.

Svarīgi šajās sacensībās ir arī tas, ka bērns, tāpat kā pieaugušie, iet uz reģistrācijas vietu, saņem numuru, beigās saņem diplomu par piedalīšanos. Mazajam ir prieks arī par to, ka viņš saņem ēdināšanas talonu un pēc brauciena var iet un kā visi saņemt savu auzu pārslu putru, kas liekas tik garšīga kā nekur citur! Pat mamma brokastīs tik gardu putru neprot pagatavot.”

Vēl kādas pieredzes fragmenti par Cēsu velomaratonu:
„Desmitos jau esmu starta vietā Nelss mototrasē, pa ceļam sastopot kādu NN Marss komandas braucēju, kurš, tāpat kā es, īsti nezina, kur tieši jābrauc. Piereģistrējos, saņēmu aploksni ar numuru. (..) Atrodu nomaļāku meža ceļu un uzreiz arī saules apspīdētu laukumiņu, kur apmetos uz otrajām brokastīm un nelielu velo apkopi – vēlreiz jāieeļļo ķēde pēc slapjā asfalta un pirms pilnīgi noteikti ļoti slapjajām sacensībām. Dodoties prom, nedaudz tā kā sāk līt, un nevaru saprast, vai vilkt ārā no somas lietus jaku, jo viss būs slikti, vai tomēr nē. Pēc dažām minūtēm lietus izbeidzas, ir labi. Atstāju somu pie organizatoriem un iekārtojos savā starta koridorī, kur mani sastop kompānija. Sacensību tiesnešu mašīna kaut kur iestigusi dubļos, dodoties uz vajadzīgajām trases vietām (tur būs tādi dubļi..? O.o). (..) Beidzot tomēr starts tiek dots.

Malā stāv kāda meitene ķiverē un ar austiņām, kura klusi saka: "Malači, puikas, vēl pavisam mazliet." Tas pilnīgi noteikti bija mīļākais, ko todien dzirdēju.

Pirmās peļķes, drebelīga grantene, kur visi ātri, ātri, un tad mežā iekšā. Pavisam drīz kāds stāvāks nobrauciens, kur tiesnesis stāv un svilpj, it kā tur būtu kaut kas bīstams. Visi, protams, piebremzē, bet beigās aiz muguras dzirdu pukstēšanu, ka nekā tāda jau tur nemaz nebija, pa velti bremzēja. Pirmais stāvais kalns, kurā izdodas uzbraukt. Pēc tam ceļš pa slapju pļavu, kur man priekšā trīs saslīd un krīt. Gribēju nedaudz piebremzēt, lai netrāpītu viņos, taču, lai arī bremzēju pavisam uzmanīgi, tāpat vienkārši slīdu sāniski pa risi. Kas notiek aiz muguras, negribu redzēt, jo tad būšu nākamais, kas krīt. Kritušie paspēj atbrīvot ceļu. Ceļš turpinās pa pļavu, garām iet Hawaii Express komandas braucējs, kurš izbrauc cauri peļķei. Puse no gaisā paceltā ūdens aizlido pļavā, otra puse tiek man. Pēc tam karsti nebija labu laiku. (..) Trase turpinās pa dažām taciņām, meža ceļiem, nedaudz grantenēm un tā. Īpaši viegli vispār nav. Pēc stundas brauciena sāku saklausīt, ka ķēdei izbeigusies eļļa, pat neskatoties uz to, ka to vēlreiz uzlēju pirms starta. Braukt jau var tik un tā. Ar laiku un kilometriem skaņa kļūst arvien uzkrītošāka. Man pat sākt palikt neērti no skatītājiem trases malās un no tiem, kurus apdzenu vai kuri mani apdzen. :) Turklāt tā skaņa rada sajūtu, ka vairs nemaz nevajag braukt tik ātri, un es tā kā pat sāku tai lēnām paklausīt. Pārbraucot kādu šoseju, kārtējais policists (to gan bija patīkami daudz), kas apturējis satiksmi, un, kamēr braucu ārā no meža, redzu, ka viņš vicina zizli pa kreisi, un es arī pagriežos pa kreisi, taču izrādās, ka tas žests nebija domāts man – pēc uzbļāviena dodos pareizajā virzienā. (..) Kaut kur mežā divi neiespējami stāvi kalni viens pēc otra, kuros nekādi nav iespējams uzbraukt. Trases veidotāji tiek pieminēti ar kādu domu. Tur pat uzstumties ir grūti!

Pārbraucot kādu šoseju, kārtējais policists (to gan bija patīkami daudz), kas apturējis satiksmi, un, kamēr braucu ārā no meža, redzu, ka viņš vicina zizli pa kreisi, un es arī pagriežos pa kreisi, taču izrādās, ka tas žests nebija domāts man – pēc uzbļāviena dodos pareizajā virzienā.

Uz pirmā kalna līdzjutēji uzmundrina tos, kas stumjas man pa priekšu (visi vietējie laikam), sakot, ka otrajā kalnā vispār ir iespējams uzbraukt. Labi, bet ne jau sacensību beigās… (..) Pēdējie trases kilometri iet pa tām pašām vietām, kur braucām sākumā. Vismaz kaut kas zināmāks. Un arī beigas drīz vien būs. Pirms starta komentētājs minēja, ka pēdējais kilometrs būs jābrauc pa mototrasi, un tas nepavisam nebūšot viegli. Man garām aizbrauc pirmā meitene, un turpat jau redzama trase. Pirms iebraukšanas mototrasē jātiek cauri kaut kādai zāles zampai – izskatās viegli, taču tur ir tiiiiiik mīksts, ka aizmugurējais rats iegrimst līdz aplocei un uz priekšu tikpat kā nemaz neiet. Citiem neklājas vieglāk, bet es vēl nost nekāpju un pat pamanos vienu vai divus stūmējus apdzīt. Malā stāv kāda meitene ķiverē un ar austiņām, kura klusi saka: "Malači, puikas, vēl pavisam mazliet." Tas pilnīgi noteikti bija mīļākais, ko todien dzirdēju! Tālāk jau tikai pa mototrasi – stāvs kalniņš augšup, kurā uzbraucu (izskatījās grūti), uz leju, vēlreiz augšā, vēlreiz ātri lejā, pagrieziens pa kreisi, pa labi un nedaudz uz leju, strauji pa kreisi un uz augšu līdz finišam. Kilometrs, ar ko biedēja, tur nu noteikti nebija. Pēc finiša papļāpāšana un pusdienas ar auzu putru un ļoti garšīgu ievārījumu.”
VISU STĀSTU LASI ŠEIT!

PAR ŠĪ GADA MARATONU INFORMĀCIJU SKATIES WWW.CESUVELO.LV!