Trīs latviešu puiši, pazaudējuši darbu, nāk kājām mājās no Vācijas

Vācijā bija jāstrādā sešas dienas nedēļā pa desmit stundām ar pusstundas pauzi. Par algas lapiņu izsniegšanu drīz bija aizmirsts, un puišiem pat nebija skaidrības par saņemamo atalgojumu, it kā 1200 eiro. Jānis Kraušs ir 2.grupas invalīds, un viņam grūti nostāvēt, bet kautuvē varēja strādāt, tikai kājās esot. Darba devēju attieksmi puiši raksturo kā necilvēcīgu un būtu sen devušies mājup, ja ne pandēmija un slēgtās robežas. Tomēr galu galā latvieši cieši nolēma – ja ne citādi, tad kājām uz mājām, un 23. maijā uzsāka savu ceļojumu. "Kas Jauns Avīze" ar puišiem sazinājās telefoniski, kad mājupceļš ilga jau pusotru nedēļu.
 

Vergu darbs
“Bija tikai mājas un darbs. Un to vienīgo brīvo dienu nogulējām gultā, jo vajadzēja taču arī atpūsties. Darbs smags! Strādnieki bija no ļoti daudzām valstīm. Necietām, ka pret mums izturējās kā pret vergiem. Dažkārt tur valdīja pilnīgs haoss, jo tiem, kuri nedēļām negāja uz darbu, algas pat bija lielākas nekā mums!”  izsaucas Jānis.

Jau martā gribējuši visi braukt uz mājām, turklāt ārkārtējā situācija radīja pamatīgu stresu – gribējās tikt pie savējiem. Latviešiem Vācijā veikts Covid-19 tests, un viss bijis kārtībā, bet puiši baiļojušies, kā ir mājiniekiem.

Darbavietā bija obligātas aizsargmaskas, jānēsā cimdi, vajadzēja lietot dezinfekcijas šķīdumu, darbiniekiem izdeva izziņu, ka drīkst strādāt. Puiši dzīvoja mazā pilsētiņā Verlā kopmītnē trīsistabu dzīvoklī – divās gulēja, viena bija atvēlēta viesistabai, tur  kopumā jutušies labi. Blakus numuriņos dzīvoja bulgāri un rumāņi, kuri bieži rīkoja uzdzīvi, kamēr latvieši katru dienu mazgājuši savas istabas un nedēļas nogalē veikuši ģenerāltīrīšanu – parādījuši savu čaklumu.

Puiši parasti nopērk salātus, maizi, majonēzi un ir paēduši. “Tāds izdzīvošanas variants. Pērkam, ko var ātri apēst, kas nav jāglabā aukstumā,” saka Jānis Kraušs. (Foto: no Jāņa Krauša personīgā arhīva)

Guļ mežā uz segām
“23. maijā savācām no hoteļa mantas un devāmies mājupceļā. Vēlējāmies gan braukt ar auto, ar vilcienu, bet sanāca pārlieku dārgi mūsu iespējām,” stāsta Jānis.

Tā nu izšķīrušies soļot uz Latviju kājām. “Ejot izmantojam navigāciju un raugāmies pēc pilsētām, kur paēst, padzerties, uzlādēt telefonus. Kad tuvojas vakars, nopērkam ēdienu, paēdam un meklējam nomaļu mežiņu pārnakšņošanai, te nav tik biezi meži kā Latvijā,” stāsta Jānis.

Galvenais, lai nav lietus, jo telts puišiem nav – izklāj segas uz zemes, pa virsu vēl segu un tā pārlaiž nakti. No meža dzīvniekiem neesot bail, bet vienu nakti kārtīgi izlijuši – tad gājuši gandrīz dienu, kamēr izžuvuši.

“Veikalos parasti pērkam salātus, maizi, majonēzi un ar to esam paēduši. Tāds  izdzīvošanas variants. Pērkam to, ko var ātri apēst, kas nav jāglabā aukstumā. Pagaidām naudas pietiek ēdienam, nezinām, kā būs vēlāk,” klāsta saldenieks. Dienā viņi noiet 25-30 kilometrus, abi pārējie draugi piemērojas Jāņa ātrumam, jo viņš nevar naski paiet, citādi būtu tikuši daudz tālāk.

Palīdz smiekli un humors
“Ejam uz priekšu, nepadodamies. Neejam jau pa lielajiem bāņiem, kur fūres brauc, navigācija mūs izved pa tuvākajiem celiņiem, pa laukiem, lai nav jāiet pa šoseju. Runājamies, smejamies, humoru uzlaižam, par ģimenēm domājam. Latvija vēl ir tūkstoš kilometru attālumā. Bažas jau arī dažkārt māc,” pauž Vācijas ceļu gājējs.

Jāni priecē, ka šī ir patīkama, skaista, sakopta zeme. Pa kalnu ceļiem ejot, paveras burvīgi skati, glītas, vecmodīgas lauku mājiņas, un katrā saimniecībā pa zirgam – tāda tradīcija. Latvieši vietējiem gājuši palūgt dzeramo ūdeni, un Jānis spriež, ka  cilvēki te normāli dzīvo, izskatoties, ka pat nebaidās no koronavīrusa.

“Ja būs jāaiziet uz Latviju kājām, tad ilgs ceļš vēl priekšā. Ja dabūsim naudu, nolīgsim kurjeru un brauksim. Degvielai mums par visiem kopā vajag 250 eiro,” lēš Jānis.  Kāds kurjers gan viņus jau solījis vest, bet pieprasījis astronomisku summu.

Mājās Jāni gaida trīs bērni
Puiši cer, ka uzņēmums, kurā strādāja, pārskaitīs algu, tiesa, izmaksai vajadzēja būt jau 15. maijā: “Priekšniekam zvanījām. Teica gan, ka neko nedabūšot, bet mums vēl pienācās arī nedēļu ilgs atvaļinājums.”

“Mājinieki solīja pārskaitīt naudu uz manu kontu, bankomātā varēšu izņemt. Mani mājās gaida deviņgadīgā meita, otrklasniece Santa un juniors trīsgadnieks Jurģis. Pēc viņiem ļoti ilgojos!” stāsta Jānis

Ar savējiem draugi sazinās, no rīta un vakarā sarakstās ar īsziņām, vai viss kārtībā, visi turot īkšķus par izdošanos. Starp citu, Vācijā uzlādēt telefonu kafejnīcā tāpat par brīvu neļauj, tāpēc dabūjuši pirkt kafiju, un uz visiem trijiem tā izmaksājusi astoņus eiro.

Ar Jāņu ugunskuru izārstēs koronu
Jānis iepriekš Latvijā gājis meža darbos, ilgus gadus strādājis lauksaimniecībā, arī autoservisā, bet ārzemēs bijis pirmoreiz. Arī pēc neveiksmīgā mēģinājuma viņš uzskata, ka vajag braukt, bet tikai ar pazīstamu cilvēku atbalstu. Sludinājumiem nevarot ticēt, jo ir daudz negodīgu piedāvājumu un krāpnieku.

Toties trijotnei ļoti sapasot kopā, sadzīvo draudzīgi, nestrīdas, visā dalās un lēmumus pieņem kopīgi. Šis ir kā draudzības pārbaudījuma gājiens, un tikai tā var iegūt īstus draugus uz mūžu.

“Vēlētos ar šiem puišiem vēlreiz te atbraukt, pastaigāties pa mazajām ieliņām, izbaudīt atkal to, ko izjutām ceļā, un atcerēties vecās vietas. Būs atmiņas vecumdienām. Diemžēl arī tas, kā pret mums vācieši izturējās –  kā pret kājslauķiem,” atklāts ir Jānis.

“Jāņos noteikti būsim mājās. Esam divi Jāņi, kur tad vēl citur būt? Tā ir vārdadiena un vasaras saulgrieži, kad draugi sapulcējas. Kaut arī kaut kur klejo koronavīruss, mēs būsim kopā! Laukos ar ugunskuru izārstēšu koronu! Būs labi!” uz optimistiskas nots sarunu noslēdz  Jānis Kraušs. “Piedzīvojumi – tā ir laba lieta!”

Ārpus Eiropas iestrēdzis 101 Latvijas valstspiederīgais
Maija beigās pēc Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas paustā, steidzama atgriešanās Latvijā bija nepieciešama 101 valstspiederīgajam. No viņiem 49 atrodas Āzijā, Āfrikā, Austrālijā, 40 – Ziemeļamerikā, 12 – Dienvidamerikā.

Ministrija bija apzinājusi 515 Latvijas valstspiederīgos, kuri sākotnēji bija lūguši palīdzību, bet tagad apliecinājuši, ka paliks valstī, kurā atrodas patlaban, un palīdzību vairs negaida. Noskaidrots, ka 138 valstspiederīgie paliks kādā no Eiropas valstīm, 248 – Āzijā, Āfrikā vai Austrālijā, 108 – Ziemeļamerikā, 21 – Dienvidamerikā.