Vai nepieciešamas 40 potes, ja iekož suns vai cits dzīvnieks? Skaidro profesore Dace Zavadska

Kad “Mammamuntetiem.lv” dažādiem ārstiem Latvijā trakumsērgas profilakses kontekstā jautā par pareizāko rīcību, ja iekodis, piemēram, suns, kaķis vai jūrascūciņa, atbildes mēdz būt dažādas. Piemēram, ka dzīvnieka vakcinācija pret trakumsērgu pasargā tikai pašu dzīvnieku un, ka cietušajam vienalga pastāv risks inficēties ar trakumsērgu. Tāpēc atbildes meklējām pie Latvijā vadošās speciālistes imunizācijas jautājumos – Imunizācijas valsts padomes (IVP) vadītājas, profesores Daces Zavadskas. Viņa pauž nožēlu, ka arvien vairums veselības aprūpes iestāžu un kolēģu nav iepazinušies vai neņem vērā šopavasar Veselības ministrijas (VM) un Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apstiprināto vienoto trakumsērgas diagnostikas un profilakses standartu Latvijā. Tā izstrādē piedalījusies gan IVP, gan SPKC un BIOR kolēģi, un tas izstrādāts, vadoties no pasaules pieredzes un jaunākajiem datiem. Tāpat profesore uzsver: 

Pasaules dzīvnieku veselības organizācija 2015. gadā Latvijai piešķīra no trakumsērgas brīvas valsts statusu, un šo statusu Latvijā pamatoti joprojām saglabā!

Kas ir trakumsērga?

Trakumsērga ir vīrusa ierosināta slimība, kas visbiežāk rodas pēc dzīvnieka koduma. Slimībai ir raksturīgs nervu sistēmas bojājums, kas vienmēr beidzas ar pacienta nāvi. Trakumsērga organismā iekļūst caur brūcēm, saskaroties ar inficētu dzīvnieku, vai caur slima dzīvnieka siekalām, esot tiešā kontaktā ar cilvēka ādu, gļotādām. Kad vīruss iekļūst cilvēka organismā pēc slima dzīvnieka koduma, tas vairojas koduma vietā – muskulī vai citos tuvākajos audos. Tālāk vīruss pārvietojas pa nerviem, inficējot tos. Vīruss pārvietojas retrogrādā, transporta veidā – tātad no perifērijas uz centru, uz galvu. Un pašās beigās cilvēkam rodas galvas smadzeņu inficēšanās un iekaisums. 
 

Ar Imunizācijas valsts padomes vadītāju, profesori Daci Zavadsku sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga akmentiņa-Smildziņa. 

. 

Ja iekož dzīvnieks, vai ir jāveic vakcinācija?

Zāļu pret trakumsērgu nav, tāpēc ārsts vērtē, vai un kāda pēcekspozīcijas profilakse cietušajam ir nepieciešama. Pēcekspozīcijas profilakse sastāv no diviem posmiem – no brūču apstrādes un no imunizācijas. Imunizācijā ietilpst vakcīna un trakumsērgas imūnglobulīns. Brūču apstrāde būs vienmēr, bet par imunizāciju un tās veidu, atkarībā no riska un atbilstoši nacionālajiem standartiem, lems ārsts.

Jāatzīmē, ka visos gadījumos, kā tas bija agrāk, vakcinācija netiek veikta. Ārsts vērtē, vai dzīvnieks atbilst vai neatbilst aizdomīga gadījuma definīcijai. Vispirms jāņem vērā fakts, kur un kādos apstākļos saskarsme vai uzbrukums noticis. Kā jau iepriekš minēts, kopš 2015. gada Latvija ir no trakumsērgas brīva valsts un rūpīgi šo statusu sargā un uztur. Tādēļ principā Latvijā inficēties ar trakumsērgu īsti nav iespējams. Lai gan, protams, vienmēr var pienākt brīdis, kad kaut kādā veidā pie mums ir nokļuvis ar trakumsērgu inficēts dzīvnieks.

Tāpat tiek vērtēts, cik laicīgi ir notikusi vēršanās pie ārsta – palīdzība pie speciālista jāmeklē ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc koduma. Jo tad vēl ir iespēja saņemt imūnglobulīnu – bērniem dod tikai cilvēka imūnglobulīnu, kas parasti pieejams lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļās, traumpunktos (nav jāiet pie ģimenes ārsta). Lielo slimnīcu dežūrārsti vadās pēc valstī noteiktā standarta vai slimnīcā esošā regulējuma, izvērtējot riskus, kā arī sazinās ar imunizācijas speciālistu, ja tas nepieciešams.

Ja iespējams, ir jāiegūst informācija par konkrēto dzīvnieku, tā vakcinācijas statusu. Ja tomēr tiks nolemts uzsākt pēcekspozīcijas profilaksi ar vakcināciju, no tā atkarīgs saņemamo vakcīnu devu skaits.

Tiek vērtēts arī, kurā valstī notikusi saskarsme ar dzīvnieku. Latvija savu no trakumsērgas brīvas valsts satusu joprojām saglabā, jo valstī tiek īstenoti trakumsērgas profilakses un apkarošanas pasākumi, tai skaitā, tiek izplatītas savvaļas dzīvnieku orālās vakcīnas 40 kilometru platā teritorijā gar valsts austrumu un dienvidaustrumu robežu.

Vai pēc mājas mīluļa koduma ir jāsteidzas uz slimnīcu?

Dzīvnieki, kuri var būt uzskatāmi par inficētiem ar trakumsērgu, ir suņi, kaķi, mājas seski un jebkurš cits mājdzīvnieks, kurš ir zīdītājs un kuram ir sugai neraksturīga uzvedība, kurš uzbrucis bez provokācijas. No savvaļas dzīvniekiem Latvijā parasti tie ir jenoti, seski, lapsas, sikspārņi un citi. 

Bērnu slimnīcā bieži tiek atvesti bērni ar tādu dzīvnieku kodumiem, kuriem Latvijā nav jāizskata trakumsērgas pēcekspozīcijas profilakse – tie ir mājputni un zīdītājdzīvnieki, kuri dzīvo tikai iekštelpās bez iespējas tikt izlaistiem ārā, piemēram, kāmīši, jūrascūciņas, smilšu peles, burunduki, žurkas, truši un citi. Tāpat nav jādodas uz slimnīcu, ja iekoduši savvaļas putni vai, piemēram, savvaļas vāveres – ja barojot, tās ieķērušas cilvēkam rokā.  
 

Lielākais risks ir, ja no dzīvnieka piedzīvots neprovocēts kodums, uzbrukums, ja dzīvnieks ir uzvedies neraksturīgi. Un ja tas ir no savvaļas dzīvniekiem – zīdītājiem. Savvaļas dzīvnieki paši parasti neuzbrūk cilvēkam, taču ja tā notiek, ir jāpatur prātā trakumsērga. Savukārt par Latvijas dzīvniekiem ir jāpatur prātā mūsu no trakumsērgas brīvās valsts statuss. 

Vai, dodoties uz ārvalstīm, ir vērts veikt vakcināciju pret trakumsērgu?

https://www.who.int/data/gho/data/themes/topics/rabies