Annas stāsts par nesuicidālu paškaitējumu: Dusmās fiziski daru sev pāri

Visbiežāk tas izpaužas kā roku graizīšana ar asiem priekšmetiem, kas parasti atstāj tievas, sārtas rētas uz augšdelmiem. Paškaitēt sev var arī netiešos veidos, piemēram, pārmērīgi lietojot psihoaktīvas vielas vai uzvedoties bīstami un pārgalvīgi.

Paškaitējums ir visai plaši izplatīta parādība mūsdienu pusaudžu un jauniešu vidū – tas saistīts gan ar augstu spriedzes līmeni vienaudžu vidū, gan sociālo tīklu ietekmi. Lielākā daļa pusaudžu to izmēģinās eksperimentālos nolūkos – vienu vai divas reizes, un tādā gadījumā papildu palīdzība nebūs nepieciešama. Taču dažiem pusaudžiem graizīšanās un cita veida paškaitējums kļūst par ierastu līdzekli, kā tikt galā ar ikdienas problēmām vai emocionālo spriedzi. Ja šo uzvedību paša jaunieša un ģimenes spēkiem nav iespējams mazināt, tad būtu jānodrošina iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu no atbilstošiem veselības aprūpes speciālistiem.

Īpašā video stāstā Anna dalās savā pieredzē par to, ko nozīmē sadzīvot ar pašievainojošu uzvedību. “Es to daru tāpēc, ka dusmojos, un man ir stipras emocijas, ar kurām citādāk neprotu tikt galā. Ir traki, bet terapija palīdz. Un terapija arī ir mana vienīgā cerība izārstēties. Noteikti ir jāmeklē palīdzība!” – atzīst Anna. 

 

Annas stāsta garo versiju var noskatīties šeit. 

“Visbiežāk paškaitējums ir veids, kā jauni cilvēki mēģina tikt galā ar sarežģītām emocijām. Anna ļoti spilgti stāsta, kā apslāpē savas dusmas vai mazina trauksmi, skrāpējot un durstot ādu – tās ir pieredzes, par kurām psihoterapeita kabinetā bieži runā arī citi jaunieši,” atzīst pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs. Viņš skaidro – lai arī reizēm paškaitējums var apvienoties ar citām mentālās veselības grūtībām, kā tas ir Annas gadījumā, tomēr pats par sevi tas nav ne slimība, ne diagnoze. 

Kā atzīst Nils Konstantinovs, reizēm vecāki gluži vienkārši neiedomājas, ka rētas uz rokām varētu būt griezumi, nevis kaķa skrāpējumi vai nobrāzumi. Vai, gluži pretēji, aktīvi nosoda pusaudzi par šādu rīcību, kaunina vai ļoti satraucas un draud ar kādiem biedējošiem risinājumiem.

“Labā ziņa – lielākā daļa jauniešu to pamēģinās tikai vienu vai dažas reizes dzīvē un nekad vairs neturpinās. Taču dažiem, līdzīgi kā Annai, paškaitējums kļūs problemātisks vai pat veselībai bīstams veids, kā mēģināt tikt galā ar grūtībām. Lai arī sev pāri darīšana nebūt nenozīmē, ka jaunietis domās par pašnāvību vai vēlēsies izdarīt pašnāvību, tomēr tas paaugstina dažādus negatīvus riskus, tostarp pašnāvības iespējamību,” stāsta Nils Konstantinovs. Ja paškaitējumam ir tendence progresēt, tas var nonākt pie aizvien bīstamākām izpausmēm. Lielākais risks ir jauniešiem, kuri cieš arī no citām mentālās veselības grūtībām, piemēram, depresijas vai trauksmes. Risku paaugstina arī alkohola vai citu psihoaktīvo vielu lietošana, kā arī sarežģītas attiecības ar vecākiem, vienaudžiem un skolotājiem. Taču pats lielākais risks ir nesaņemt apkārtējo atbalstu, kad tas visvairāk nepieciešams. 

Kā atzīst Nils Konstantinovs, reizēm vecāki gluži vienkārši neiedomājas, ka rētas uz rokām varētu būt griezumi, nevis kaķa skrāpējumi vai nobrāzumi. Vai, gluži pretēji, aktīvi nosoda pusaudzi par šādu rīcību, kaunina vai ļoti satraucas un draud ar kādiem biedējošiem risinājumiem. “Svarīgākais solis ir mēģināt saprast, kāpēc jaunietis to dara. Ja paškaitējums tiek veikts, lai saņemtu rūpes no apkārtējiem, tad bieži vien izrunāšanās un pieņemoša attieksme var palīdzēt to mazināt. Taču dažiem būs nepieciešams nopietnāks darbs ar kādu no mentālās veselības profesionāļiem, kurš specializējies darbā ar paškaitējošiem jauniešiem,” viņš piebilst.


Jaunieši, kas dara sev pāri, parasti nevēlas izdarīt pašnāvību, taču paškaitējums paaugstina risku, ka grūtības var progresēt. Dažos gadījumos tās var pāraugt pašnāvības domās vai rīcībās. Tādēļ ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību jaunieša problēmām un laicīgi sniegt vajadzīgo atbalstu.

Ko darīt, ja pusaudzis vai jaunietis veic paškaitējumu?

- Runājiet ar viņu – izziniet viņa uztraukumus un problēmas.

- Sameklējiet informāciju par nesuicidālu paškaitējumu un pārrunājiet to.

- Esiet pacietīgi ar jaunieša emociju izpausmēm, pat ja tās kaitina vai sadusmo.

- Sniedziet jaunietim praktisku palīdzību (piemēram, apkopjot griezuma rētas).

- Atbalstiet arī pārējos ģimenes locekļus, kurus ietekmējusi jaunieša rīcība.

- Sniedziet konstruktīvu piemēru, kā tikt galā ar problēmām un negatīvām emocijām.

- Palīdziet jaunietim atrisināt konfliktus (piemēram, ar radiniekiem, skolotājiem, vienaudžiem).

- Pavadiet jaunieti uz vizīti pie speciālista, ja nepieciešams.

Ko nevajadzētu darīt, ja pusaudzis vai jaunietis veic paškaitējumu?

- Nemēģiniet kontrolēt viņa uzvedību, atņemot vai draudot atņemt priekšmetus, ar kuriem veikts paškaitējums (piemēram, žiletes).

- Neizrādiet atklāti savas negatīvās emocijas (piemēram, riebumu), redzot vai runājot par paškaitējumu.

- Nevainojiet jaunieti par viņa uzvedību.

- Neignorējiet un neizliecieties, ka nekas nav noticis.

- Ja esat vecāks, tad nelieciet bērnam uzņemties visu atbildību un lēmumu pieņemšanu.

- Nepieprasiet, lai jaunietis rāda rētas un nefokusējiet uzmanību uz tām (ja vien tas nav nepieciešams medicīnisku apsvērumu dēļ).

Speciālisti, kas var palīdzēt atpazīt un mazināt nesuicidālu paškaitējumu:

    • Klīniskais vai veselības psihologs

    • Bērnu psihiatrs

    • Psihoterapeits vai psihoterapijas speciālists

Iestādes, kur varat meklēt valsts apmaksātu palīdzību:

    • Ambulatoros vai poliklīnikās, kur pieņem minētie speciālisti.

    • Psihiatriskajās slimnīcās (Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Slimnīca “Ģintermuiža”, Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca)

    • Sociālajos dienestos, kur informēs par valsts un pašvaldības apmaksāto pakalpojumu saņemšanas iespējām dzīvesvietā.

    • Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111 (strādā 24 stundas diennaktī)
 

Informāciju sagatavoja Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs, www.pusaudzis.lv