TV seriālu fenomens. Kāpēc tā sērojam, kad jāšķiras no iemīļotajiem varoņiem?

“Kā man gribas vēl vienu sezonu Bīstamās mājsaimnieces!” “Joprojām skumstu pēc Māldera un Skallijas no Slepenajiem failiem...” Slimīgās jūtas, kas masveidā pārņem seriālu fanus, kad jāšķiras no iemīļotajiem varoņiem, pievērsušas zinātnieku un psihologu uzmanību. Kas tas ir par jaunu fenomenu?

FOTO: Shutterstock.com

Bieži vien šķiršanās no seriāla varoņiem ne ar ko neatšķiras no reālām sērām pēc kāda tuva cilvēka zaudējuma. Abos gadījumos cilvēks iziet cauri piecām sērošanas stadijām.

Populāra TV seriāla fināla sērija varētu šķist ikdienišķs notikums, bet patiesībā tās nav tikai seriāla beigas – noslēdzas vesela ēra. Pēc pāris sezonām un vairāk nekā simts sērijām ir izveidojusies pieķeršanās, un no tās nekādi nevar izvairīties. Mēs ne tikai kļūstam pārņemti ar seriālu – tā faktiski ir mūsu dzīve. Mēs atklājam, ka identificējamies ar tā varoņiem gluži personīgā līmenī. Mēs viņus saprotam, jūtam viņiem līdzi un atbalstām. Viņu traģēdijas ir mūsu pašu traģēdijas. 
Šai dīvainajai attieksmei ir savs pamatojums, ņemot vērā, ka ielaižam šos tēlus savā mājā ik nedēļu vai ik dienu un reizēm pavadām kopā ar viņiem pat gadus. 
Seriāli nāk un iet, bet vai var pēc fināla vienkārši dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis? It kā mūsu attiecības ar izdomātajiem varoņiem pēkšņi nebūtu sabrukušas un zudušas? Iemīļotā seriāla zaudējums ir sāpīgs un līdzīgi īstam zaudējumam nes līdzi zināmas sekas.

 

Seriāla lamatās 
“Es iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi,” dalās pieredzē Eva. Viņa parasti ļoti reti skatās televīziju, taču pēc kājas lūzuma bija spiesta ilgāku laiku pavadīt gultā. Draudzene viņai ieteica pakavēt laiku, noskatoties internetā Turcijas jauno vēsturisko seriālu par sultānu Suleimanu Lieliskais gadsimts, kas nesen iekarojis milzu popularitāti daudzās valstīs. “Seriāls tiešām ir ļoti aizraujošs; skatījos to maniakālā apsēstībā no rīta līdz vakaram apmēram divas nedēļas. Beigas bija ļoti skumjas, un pēc tam pāris nedēļas es jutos lielā diskomfortā: it kā manā dzīvē kaut kā trūktu, it kā mana sirds būtu palikusi citā vietā un laikā... Pieķeršanās seriāla galvenajiem varoņiem bija tik liela, ka jutos kā zaudējusi tuvu draugu, jā, tieši tik patētiski,” atzina Evita.

Diskomfortu, sāpes, ilgas un tamlīdzīgas emocijas izjūt ļoti liela daļa seriālu skatītāju, kad beigusies pēdējā sērija.


Lai izkļūtu no seriāla pievilkšanas spēka lamatām, Evita meklēja paņēmienu, kā pārslēgties uz realitāti. “Pieslēdzos ar prātu, nevis emocijām,” viņa stāsta. “Sāku meklēt internetā informāciju par aktieriem, kas atveidoja galvenās lomas. Galu galā sāku viņus uztvert kā reālus cilvēkus un atšķirt no lomas. Tas ļoti palīdzēja atdalīt no manām domām arī pašu seriālu, saprotot, ka tā ir tikai filma, autoru iztēles auglis.” 
Patiesībā viņa nebūt nav retums – līdzīgu diskomfortu, sāpes, ilgas un tamlīdzīgas emocijas izjūt ļoti liela daļa seriālu skatītāju, kad beigusies pēdējā sērija. Šajā procesā neiesaistītajiem bieži vien tas šķiet uzjautrinoši un smieklīgi, taču, pirms apcelt nobēdājušos fanu, viņiem derētu ieklausīties psihologu spriedumos. 
Proti, speciālisti atzīst, ka bieži vien šķiršanās no seriāla varoņiem ne ar ko neatšķiras no reālām sērām pēc kāda tuva cilvēka zaudējuma. Abos gadījumos cilvēks iziet cauri piecām sērošanas stadijām. 
  
Piecas sērošanas stadijas 
Vispirms tas ir noliegums – atteikšanās ticēt, mēģinājums izlikties, ka nekas nav noticis. Seriāla fans nav gatavs atvadīties no iemīļotajiem varoņiem. Iespējams, viņš pat metas vēlreiz caurskatīt sērijas, lai atkal kaut ko sajustu. Patiesības noliegšana ir tikai normāls aizsardzības mehānisms, kas cenšas pasargāt no tukšuma izjūtas. Agrāk vai vēlāk nāksies pieņemt faktu, ka tas ir beidzies, taču – tas nenozīmē, ka dzīve arī ir beigusies! 
Dusmas ir ļoti izplatītas emocijas seriāla vērotāju vidū, pirmkārt, ja seriāla raidīšana tiek uz laiku pārtraukta (nav iepirkta nākamā sezona vai – vēl ļaunāk – tā nav vēl uzfilmēta), otrkārt, ja seriāla fināls viņus neapmierina, nepiepilda cerības. It kā ar prātu jau katrs saprot, ka visiem neizdabāsi, bet tas nenozīmē, ka skatītajiem jābūt pilnībā apmierinātiem, kad, piemēram, zināmi varoņi beigās tomēr nesaiet kopā vai izrādās, ka seriāla darbību pamatā kāds ir nosapņojis. Fani to uztver kā īstu nodevību, un viņiem ir pilnas tiesības justies dusmīgiem! 

Mazākas vai lielākas bēdas un depresija pēc seriāla beigām ir normāla parādība. Vajag ļaut sev izjust jebkuras emocijas, ko organisms prasa.

Nākamā stadija – tirgošanās – ir ļoti bīstama nodarbe fanu prātiem, kuri nododas spēlei: kā būtu, ja... Kā būtu, ja viens no varoņiem tomēr būtu palicis dzīvs vai arī – viņi abi tomēr būtu apprecējušies? Nav nekādas jēgas to minēt un pārrakstīt seriāla beigas pa savai modei – tas tikai liks gribēt ko vairāk un justies vēl sliktāk, jo tam nav reālu atbilžu. 
Mazākas vai lielākas bēdas un depresija pēc seriāla beigām ir normāla parādība. Vajag ļaut sev izjust jebkuras emocijas, ko organisms prasa. Iespējams, kāds bija ielicis seriālā ļoti daudz no sevis, aizmirstot vai nespējot veltīt uzmanību reāliem notikumiem savā dzīvē. Nu tas ir cauri, cilvēks sāk saprast, cik patētiski tas tomēr ir bijis un ka īstā dzīve ir tur, ārā. Taču viņš to ir atstājis novārtā, pats sevi labprātīgi izolējot no sabiedriskās dzīves. Galvenais – atgriezties pie īstajām prioritātēm. 
Agrāk vai vēlāk seriāla fans tomēr piedzīvo samierināšanos – akceptē, ka iemīļotais laika kavēklis ir beidzies. Un parasti drīz vien lūkojas pēc nākamā, kam veltīt savu kvēlo pieķeršanos. 
Tā ka – ja kāds izjutis ko līdzīgu kaunam vai pašnosodījumam par savām dīvainajām skumjām pēc seriāla noslēguma, atcerieties, ka neesat vienīgais! Viss labais nāk un iet, un nekas neturpinās mūžīgi – īpaši jau televīzijā. 

 

Seinfelda efekts 
Kaut arī seriāla fināla trauma varētu šķist samērā jauns fenomens, tomēr speciālisti pieļauj, ka šī parādība eksistē jau tik ilgi, cik TV vispār translē drāmas un komēdijas sērijās. Piemēram, Amerikā joprojām otrs augstākais reitings televīzijas vēsturē ir emocionālajam divas stundas garajam finālam, ar ko 1983. gada februārī pēc vairāk nekā 250 sērijām (ko TV kanāls CBS raidīja vairāk nekā desmit gadus) beidzās tā dēvētā melnā komēdija par Korejas kara ārstiem M*A*S*H*. Pēdējā sērija Uz redzēšanos, ardievu un āmen, ko noskatījās rekordlielā 106 miljonu skatītāju auditorija, bija notikums ar zemestrīcei līdzīgu efektu. Saskaņā ar pilsētas leģendu tam sekoja kanalizācijas plūdi – tik daudz skatītāju bija cietušies pie ekrāniem, ka pēc filmas beigām visi metās uz tualeti, un Ņujorkas Sanitārais dienests reģistrēja visu laiku lielāko ūdens patēriņu! 
Pirmais nopietnais pētījums par seriāla fanu pārdzīvojumiem tika veikts viņiem traģiskā laikā – 2008. gadā, kad streikoja Holivudas scenāristi un Amerikā TV kanāliem nācās atcelt pašus populārākos seriālus vai rādīt to atkārtojumus. Miljoniem fanu bija iedzīti izmisumā un diskomfortā. 
Aptaujājot vairāk nekā 400 jauniešu vecumā no 18 līdz 33 gadiem, Ohaio Valsts universitātes komunikācijas profesore Emīlija Moijere-Gusi atklāja: “Cilvēki, kas skatījās TV galvenokārt kompānijas dēļ, izjuta vislielākās ciešanas, uz laiku zaudējot savas iecienītās programmas.” Tomēr pārraižu trūkums nenoveda pie tā, ka skatītāji vairāk dotos sabiedrībā, lai socializētos. Ap 40% pētījuma dalībnieku tās aizvietoja ar citām mediju aktivitātēm, piemēram, izmantoja internetu. Tikai 18% atzina, ka veltījuši vairāk laika draugiem un ģimenei. 

Fani pēc fināla ir daudz nomāktāki un bēdīgāki, ja jūt, ka stāstam vēl bija potenciāls, ka vēl varēja to turpināt, vai arī ja beigas ir neapmierinošas.

Reklāma
Reklāma

Ļoti lielu diskomfortu izjuta arī tie, kam bija izveidojusies spēcīga saikne ar iemīļoto varoni, piemēram, Keriju Bredšovu no seriāla Sekss un lielpilsēta. Šī saite ar seriālu tēliem parasti sievietēm rodas dziļāka nekā vīriešiem. Tomēr profesore Moijere-Gusi brīdina to neuztvert pārāk nopietni: “Lai arī vairāki pētījuma dalībnieki izjuta īstas bēdas, zaudējot savas iemīļotās TV pārraides, šīs bēdas nav salīdzināmas ar tām, kas rodas pēc reālas attiecību pārtraukšanas. Daži aspekti attiecībās ar TV personāžiem ir pielīdzināmi īstām attiecībām, tomēr to intensitāte parasti ir daudz zemāka.” 
Jaunā parādība tika nodēvēta par Seinfelda efektu – pēc amerikāņu situāciju komēdijseriāla Seinfelds (1989–1998), kas atzīts par vienu no labākajiem visu laiku ASV seriāliem un kultūras fenomenu. Komiķis Džerijs Seinfelds – galvenais autors un varonis – pēc deviņu gadu seriāla veidošanas nolēma to pārtraukt, kamēr tas vēl atrodas popularitātes virsotnē, kaut arī NBC kanāls viņam piedāvāja 110 miljonus dolāru par desmito sezonu. Seriāla pēdējā sērija ir visu laiku trešā skatītākā sērija ASV seriālu noslēguma sēriju vidū, to vēroja vairāk nekā 76 miljoni cilvēku. Taču gan kritiķu, gan fanu atsauksmes par finālu bija stipri pretrunīgas. Fanus neapmierināja ne tikai pēkšņās beigas, bet arī galveno varoņu liktenis – viņiem tiek piespriests cietumsods. 

 

Divējāda reakcija 
Psiholoģijas un TV eksperte Sintija Makveja no Glāzgovas Kaledonijas universitātes izpētījusi, ka reakcija, ko izraisa kāda seriāla beigas, ir divējāda. Pirmkārt, tā ir vilšanās, ko izjūt vairākums skatītāju, kad zaudē savu iecienīto pārraidi, otrkārt, tā ir īsta zaudējuma sajūta, ko pārdzīvo tie, kas šai programmai pieķērušies pārlieku. 
“Šķiet, tā ir galvenā problēma cilvēkiem, kas, iespējams, ir mazliet kautrīgi un vientuļi un kam nav daudzveidīgas sabiedriskās dzīves, un tad viņiem izveidojas spēcīga saikne ar kādu programmu, īpaši ar tās varoņiem,” domā doktore Makveja. “Viņi iejūtas un saistās ar šo varoni, līdzīgi kā ar kādu, ar ko dzīvojuši kopā ilgāku laiku. Un tad, parādījušies dzīvojamās istabas stūrī daudzus gadus, viņi pazūd, un tas var radīt patiesu tukšumu. Bieži vien, pārraidei beidzoties, daudzi mēģina šo saiti aizvietot ar citām programmām.” 
Protams, zaudējumu var izjust arī tie, kas nav “kautrīgi vai vientuļi”. Viņi parasti jūtas vīlušies, ka izklaide, kas tik ilgi iepriecināja, vairs nav pieejama, bet tā jau ir vieglāk pārvarama problēma. “Svarīgi nevainot televīziju par problēmām, kas ir pašiem skatītājiem, kad viņi nespēj baudīt sabiedrisko dzīvi vai attiecības. Vajadzētu meklēt citus risinājumus,” piebilst Makveja. 

Kad seriāls beidzas, patiesībā pa īstam tiek zaudēta biedrošanās, kas aptver šo zīmolu, bet ne pats zīmols.

Labāk laimīgas beigas! 
Patiesībā seriālu veidotāji varētu taupīt savu fanu nervus un noslēgt savus ražojumus ar tādām beigām, kas skatītājus netraumētu vai vismaz samazinātu viņu neapmierinātību. Kā liecina Amerikas universitātes pētnieku desmit gadu ilgais pētījums par seriālu beigu ietekmi uz sabiedrību, labas beigas ir laimīgas beigas. Banāli, bet fakts. Fani pēc fināla ir daudz nomāktāki un bēdīgāki, ja jūt, ka stāstam vēl bija potenciāls, ka vēl varēja to turpināt, vai arī ja beigas ir neapmierinošas. Savukārt viņiem tiek aiztaupīti smagi pārdzīvojumi, ja seriāls beidzas ticami. 
Piemēram, labs paņēmiens ir emocionāla atvadīšanās, aizsūtot galvenos varoņus kaut kur tālu prom vai liekot viņiem sākt jaunu dzīvi kā seriālā Draugi (1994–2004), kur seši galvenie varoņi devās katrs savu ceļu. Klasiskas laimīgas beigas piedzīvoja Bafija pret vampīriem (1997–2003) – ar pilnīgu uzvaru pār ļaunajiem spēkiem, kā arī Sekss un lielpilsēta (1998–2004), galvenajai varonei Kerijai galu galā apprecoties ar savu Lielisko vīrieti. Turpretī seriāla Pazudušie (2004–2010) autori pamatīgi traumēja savus skatītājus ar šokējošu finālu, atklājot, ka galvenie varoņi ir patiesībā miruši un satikušies pēcnāves dzīvē. Arī Soprano ģimenes (1999–2007) veidotāji papūlējās satriekt savus fanus, pēkšņi finālā aizliekot ekrānam melnu bildi un atstājot visus neziņā, vai galvenais varonis tika nogalināts vai ne; ļoti daudzi par to diskutē vēl tagad, nespēdami samierināties. 

 

Fanu klubiņa sabrukums 
Jautājums – kas notiek ar patērētāju kolektīvo apziņu, tas ir, fanu klubu, kad pēc seriāla fināla zūd centrs, uz ko fokusēties – arī nodarbina pētnieku prātus. Ir daudz informācijas par to, kā populāra seriāla zīmols rada ap sevi daudz apakškultūru, ietekmējot sociālos tīklus, modi, valodu utt., bet tikpat kā nav pētīts, kas notiek ar to visu, kad seriālam pienāk gals. 
Amerikāņu pētnieki uzskata: seriāla zaudējumu izjūt ne tikai konkrēts skatītājs, tas atsaucas arī sociālā un kultūras līmenī. “Televīzija ierosina un uztur sociālas un kulturālas saites. TV seriāli ir īpaši iedarbīgi, jo tie turpinās ilgi, sniedzot skatītājiem iespēju domāt un apspriest to varoņus un sižetus ar citiem skatītājiem,” domā Kristela Rasela, Amerikas universitātes Kogoda Biznesa skolas mārketinga asociētā profesore. “Daudzas sabiedriskās tendences, labākas vai sliktākas, dzimst no TV seriāliem un kļūst par mūsu kultūras un dzīvesveida daļu reālajā dzīvē.” 
Kad seriāls beidzas, patiesībā pa īstam tiek zaudēta biedrošanās, kas aptver šo zīmolu, bet ne pats zīmols. “Ja zīmols ir centrs kādam skatītāju kolektīvam, tā beigas var izraisīt pilnīgu šā kolektīva likvidēšanos vai vismaz tā pārmainīšanos neatgriezeniskā veidā,” secina Rasela. Daudzi fani vissāpīgāk izjūt sava skatītāju sociālā tīkla sabrukumu, kas līdz tam gadiem ilgi aktīvi darbojās, pārspriežot jaunās sērijas. 
Šīs unikālās kopienas, vai nu tās eksistē reālajā pasaulē (piemēram, draugi, kas sapulcējas ik nedēļu, lai kopīgi noskatītos iemīļoto pārraidi), vai arī virtuālajā (fanu forumi internetā, kas ir katram sevi cienošam seriālam), pārstāv seriāla/zīmola spēku, un tās nevar novērtēt par zemu. Sava pierastā seriāla zaudējums var mudināt fanus rīkoties pat diezgan galēji, ja viņi jūt, ka viņu iemīļotie draugi viņpus ekrāna tiek pamesti vai viņus gaida priekšlaicīgs gals. Piemēram, kad producenti paziņoja par desmitiem gadu ilgi raidītā amerikāņu seriāla Visi mani bērni (1970–2011) beigšanu, dedzīgākie fani bija šokēti un sadusmoti. Viņi sapulcējās un iesniedza petīciju raidkanālam; izveidoja interneta forumus, kur apsprieda producentu nodevību. Tādējādi tika panākta seriāla atdzimšana, šoreiz gan tikai interneta versijā, kas turpinājās līdz 2013. gadam. Galu galā faniem nācās pārdzīvot seriāla zaudējumu otrreiz. 
Fanu spēka apliecinājumu esam piedzīvojuši arī Latvijā, kad finanšu trūkuma dēļ tika slēgts pašmāju seriāls Neprāta cena (2002–2006). Pēc seriāla filmēšanas pārtraukšanas cits kanāls uzņēmās veidot turpinājumu ar nosaukumu UgunsGrēks. Fani savu uzticību varoņiem bija apliecinājuši unikālā veidā – īsā laikā saziedojot ap 34 000 latu. 
Varbūt seriāls ir mūsdienu izplatītākā izklaide, varbūt – viens no populārākajiem veidiem, kā aizbēgt no ikdienas problēmām citā pasaulē. Problēma tikai tā, ka pēc tam grūti atbrīvoties no paša seriāla. 

 

Teksts: Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” 

Avots: www.kasjauns.lv