„Mammīt, lūdzu, nepīpē!” Kā vislabāk atmest smēķēšanu

Mūžīgais jautājums — kā atmest smēķēšanu?

Iesaka pulmonoloģe Ineta Grīsle 

„Nekad nav par agru, un nekad nav par vēlu, lai atmestu smēķēt!” uzmundrina pulmonoloģe Ineta Grīsle. „Taču savā ārstes praksē biežāk esmu pārliecinājusies - daudz vieglāk ir atmest smēķēt, ja cilvēkam ir kāda saslimšana. Ir klepus, trūkst elpa? Pirmais ieteikums - nesmēķējiet! Līdzīgi rīkojas kardiologi, ārstējot smēķējošus sirds slimniekus. Ārstiem ir vieglāk stiprināt smēķētāja motivāciju, parādot iemeslu, kāpēc nesmēķēt. „Kādreiz klepus vēl šķiet pierasta parādība, tāpēc jāmin kas sarežģītāks. Piemēram, emfizēma jeb plaušaudu sabrukums, kas rada bronhītu ar elpas trūkumu jeb hronisku, obstruktīvu plaušu slimību HOPS. Cilvēki no šādiem vārdiem tomēr baidās. 

Vēl atceros gadījumu, kad tika sajaukti rentgena uzņēmumi. Sieviete sēž un gaida savu plaušu uzņēmumu. Laborante, nākot ārā no kabineta, viņai jautā - vai jums tā „caurā” plauša? Izrādās, bilde pieder citam slimniekam. Tomēr šie vārdi uz viņu iedarbojās! Kamēr gaidīja ārsta slēdzienu, viņa bija izlēmusi - vairs nevienu cigareti! Par laimi, plaušas vēl nebija bojātas. 

Dzīvi var pagarināt, atmetot smēķēšanu, 40 gadu vecumā - par 9 gadiem, 50 gadu vecumā - par 6 gadiem, bet 60 gadu vecumā - par 3 gadiem.

Zinu cilvēku, kurš jau no skolas laikiem dievināja krievu aktieri Aleksandru Abdulovu. Fakts, ka aktieris, kaislīgs smēķētājs, pēkšņi miris no plaušu vēža, šo cilvēku uzrunāja tik spēcīgi, ka viņš pārtrauca smēķēt tajā pašā mirklī. Izrādās, dažkārt viena aktiera liktenis vairāku tūkstošu kilometru attālumā var ietekmēt spēcīgāk nekā ierastie uzraksti uz cigarešu paciņām. Ir pacienti, kuri labprāt lasa grāmatas par citu smēķētāju pieredzi. 

Citi ieklausās pētījumu rezultātos. Es pacientiem stāstu par angļu ģimenes ārstu pieredzi 50 gadu laikā. Viņi apkopojuši datus, kas liecina, ka smēķētāji dzīvo vidēji 10 gadus mazāk. Dzīvi var pagarināt, atmetot smēķēšanu, 40 gadu vecumā - par 9 gadiem, 50 gadu vecumā - par 6 gadiem, bet 60 gadu vecumā - par 3 gadiem. Azartiskiem cilvēkiem var ieteikt derības, taupīgiem - pašiem ikdienā pārliecināties par nenopīpēto naudu, metot to krājkasītē vai stikla burkā. Tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, smagiem plaušu slimniekiem, tiek rekomendēts vismaz samazināt izsmēķēto cigarešu skaitu.” 

Un vēl: meklē citas baudas! 

•    Smēķēšanu necenties aizvietot ar ēšanu un alkohola lietošanu! 

•    Meklē citas atkarības, bet labā nozīmē. 

•    Vispieņemamākā un vēlamākā - sporta nodarbības (tās būtiski vairo labsajūtu - uzlabojas asinsrite, kļūst skaidrāka domāšana). 

Pieredze

Pīpēšanu palīdzēja atmest dēliņš

Annas stāsts

„Smēķēšanas jomā man nebija ne mazākās rakstura stingrības. Citi vismaz mēģina atmest. Iztur kaut brīvdienas vai nedēļu, bet man pat prātā nenāca sevi mocīt. Man patika pats process. Arī „domājās” daudz labāk pīpējot. Štrunts par klepu. Lai gan tas bija pirmais, kas mani arvien vairāk sāka kaitināt. Pēc tam atklāju, ka dažkārt jāklepo arī tad, ja dziļāk ievelk gaisu. Dienā izsmēķēju paciņu, darbā varēju kompānijā aiziet līdzi ikvienam, kas mani aicināja (pīpētava bija tuvāk nekā tualete). Tas nekas, ka dienā jau biju pārpīpējusies, vajadzēja arī vakarā mājās. Un tad bija tā - no rīta piecelies, un ir sajūta, ka neesmu ne izgulējusies, ne atpūtusies. Kamēr ievelkas kafija, jau smēķēju savu pirmo cigareti, kaut nelabi bija jau tāpat. Jutos nožēlojami. Laikam tieši šī nožēlojamā sajūta kopā ar mana mazā bērna lūgumu: „Mammīt, lūdzu, nepīpē!” pielika punktu. Vienā rītā piecēlos un sapratu - ir jāapstājas. Tas bija pirms sešiem mēnešiem. 

Pirmās dienas izturēju varonīgi - laikam biju tā pārpīpējusies, ka nemaz negribējās. Pēc tam atklāju - kaut nesmēķēju, es neizjūtu nekādas pārmaiņas. Domāju, man vairs nesāpēs galva, no rītiem viegli varēšu pamosties, nezināšu, kur likt enerģiju... Nekā no tā visa nebija, un es biju vīlusies. Pat klepus nebija mazinājies. Pirmā doma -kāda tad jēga nepīpēt? 

Kamēr citi ballītēs uzpīpēja, es tikmēr iedzēru. Viņi - uzpīpēja, iedzēra. Es iedzēru un iedzēru... Mana atkarība nepārprotami prasīja ko vietā. 

Bija divas reizes, kad reāli neizturēju, jau paņēmu no vīra cigareti, lai izietu kopā ar viņu uz balkona uzpīpēt, kad pusceļā dzirdu - ir pamodies mazais dēliņš un mani sauc. Es mēteli nost un pie viņa... Paldies viņam! Principā visgrūtāk bija stresa un pārdzīvojumu brīžos, kad allažiņ iedomājos - cik labi tagad būtu uzpīpēt! Bet tad man pašai uz sevi sanāca dusmas - kā mani var dancināt kaut kāds 8,4 centimetrus īss nieks??!! Vai man ir raksturs, vai nav? 

Zināju - man pietiks tikai vienreiz uzsmēķēt, lai viss sāktos no gala. To negribēju tik ļoti, ka nemulsināja pat tas, ka mēneša laikā, kamēr nesmēķēju, krietni „uzresnēju”. Bet nu tā, ka derēja vairs tikai vienas bikses, kas pirms tam bija visbrīvākās. 

Domāju - labāk ēst nekā pīpēt - gan jau šī mežonīgā apetīte reiz pāries. Faktiski ar ēšanu sevi atalgoju par to, ka nepīpēju. Un principā atkal neizgulējos - pārnākot mājās, uz nakti vienmēr pārēdos... Vēl jāatzīst, ka pirmajos mēnešos piedzēros kā nekad dzīvē. Kamēr citi ballītēs uzpīpēja, es tikmēr iedzēru. Viņi - uzpīpēja, iedzēra. Es iedzēru un iedzēru... Mana atkarība nepārprotami prasīja ko vietā. Sapratu: ja vēlos saglabāt kaut kādu cieņu pret sevi, no ballītēm būtu labāk izvairīties. 

Tagad šķiet - ir tik jauki nepīpēt! Naudu uz cigarešu rēķina gan ietaupīt nesanāk, jo to „apēdu”. Toties sparīgi eju uz sporta klubu vingrot, izdzenu sevi burtiski ar baudu, pelēcīgā krāsa no sejas ir zudusi, pasaule atkal smaržo, klepus ir tik mazs, ka to vairs nejūtu... Un mans dēliņš saka - cik labi, mammīt, ka tu vairs nepīpē! Un reizēm man patīk domāt - nu un, ka uzauguši tauciņi? Toties krūtis palikušas lielākas!” 

Kad gribas uzpīpēt, palīdz joga

Initas stāsts

Punktu manai smēķēšanai pielika tas, ka vienu nedēļu reāli pārstrādājos un pārpīpējos. Man bija tik slikti, ka nodomāju - sliktāk vairs nevar būt, tad nu pie reizes jāmēģina atmest. Pirmās divas nedēļas bija ļaunākais murgs manā dzīvē, bet bija iekšējā pārliecība - vai nu šoreiz, vai nekad... Es taču neesmu vārgulis, es spēju to izturēt, jo pēc tam kaut kad taču būs labi! Dzēru visādas attīrošās tējas, maksimāli „iegāju” jogā, un brīžos, kad kārtējo reizi prātā ieskrēja doma, ka gribētos uzpīpēt, ar sevi sarunājos, diskutēju, pārliecināju, ka nē, nevajag. 

Dzēru visādas attīrošās tējas, maksimāli „iegāju” jogā, un brīžos, kad kārtējo reizi prātā ieskrēja doma, ka gribētos uzpīpēt, ar sevi sarunājos, diskutēju, pārliecināju, ka nē, nevajag. 

Divas nedēļas izjutu reālas fiziskas lomkas. Bija sajūta, ka no sevis ārā velc nezāli ar milzīgi garām un nejēgā sazarotām saknēm, bet tās negrib padoties un rauj atpakaļ. Otrās nedēļas beigās aizbraucu pie draugiem uz pirti. Laikam tieši tur izrāva laukā gana daudz sārņu - nākamajā dienā jau jutos fiziski labāk, ar katru dienu bija arvien vieglāk. Lepnums par to, ka esmu izturējusi, bija tik spēcīgs, un nevēlēšanās piedzīvot vēlreiz šādas divas nedēļas - tik liela, ka domas par cigaretēm pazuda. Pēc tam bija jāsāk domāt par paradumu maiņu. Ar ko sākt rītu tik gardo pirmo cigarešu vietā? Ņemu paklājiņu un taisu jogas „asanas”. Joprojām pietrūkst sarunu ar kolēģiem, bet gan jau... Plusi - nav klepus, iesnu, atgriezušās smaržas un garšas, var izturēt daudz lielākas fiziskās slodzes. He-he - ja gadās lielāka iedzeršana, nav paģiru! Nu, vismaz tās ir daudz vieglākas... Un nemaz nerunāsim par ietaupījumiem.” 

Autore: Aiva Alksne, žurnāls "Stella"

Avots: www.kasjauns.lv