Kāpēc mēs uzskatām, ka bēdās vīrietim ir labāk iedzert un piedzerties, nevis izraudāties?

„Īsti puikas neraud! Tu, puika, nedrīksti raudāt, puņķoties un pinkšķēt kā skuķis!” Lai arī daudz ir rakstīts, ka sen garām „puikas jau neraud” laiki, tomēr minētās diemžēl aizvien ir bieži jo bieži dzirdētas frāzes... Ar ko tad puika atšķiras no meitenes? Emocionāli un bioloģiski — ne ar ko! 

FOTO: Shutterstock.com

"Es aizliedzu manam bērnam teikt: raud tikai ņuņņas," teic Mammamuntetiem.lv lasītāja.

"Man reiz sanāca saķeršanās ar vīratēvu — viņš sāka rāt manu divgadīgo zēnu, lai beidz raudāt, ka puikas neraud — vien skuķi. Šodien taču tik daudz raksta un runā par tik nenormālo audzināšanas pieeju, ka īsti puikas neraud. Bet, lūk— izglītots cilvēks un tāpat palika pie sava — raud tikai ņuņņas. Es aizliedzu manam bērnam ko tādu teikt. Ko gan iebilst tētiem, topošajiem tētiem un vectēviem par to, kāpēc mazi puikas drīkst raudāt ?" jautā kāda Mammamuntetiem.lv lasītāja.
Skaidro ģimenes psihoterapeite Ligita Ozola.

Ja viņam saka, ka viņš nedrīkst raudāt, ka jāturas kā vīram, mazais burtiski rij nost savas emocijas, kas, protams, nekur nepaliek — vien paša ķermenītī.


„Mūsu vecāku un vecvecāku audzināšanas stereotipi spēcīgi darbojas vēl joprojām, lai gan tagad arvien vairāk saprotam to, ko šie ierobežojumi un aizliegumi mums „maksā” — veselībai, jūtu dzīvei, patikšanai pret dzīvi, spējai tikt ar sevi galā.

Aizliedzot mazam zēnam raudāt, kauninot viņu un strostējot par raudāšanu, varu teikt, ka mana pieredze ir ļoti bēdīga. Ļoti bieži šādos gadījumos bērnam sākas enurēze (čurāšana biksēs un gultā)  kas var ilgt gadiem. Mazajam, kas ir emocionāla būtne un nav tik slāpēts kā pieaugušas, nepieciešams izpaust savas emocijas. Ja viņam saka, ka viņš nedrīkst raudāt, ka jāturas kā vīram, mazais burtiski rij nost savas emocijas, kas, protams, nekur nepaliek — vien paša ķermenītī. Emociju bloķēšana (tu nedrīksti bļaut, tu nedrīksti raudāt, tu nedrīksti skaļi smieties, nedrīksti...) beigu beigās noved pie tā, ka attīstās cilvēks, kas ļoti slēpj savas jūtas, pieņem dažādas maskas, spēles un lomas, lai nerādītu patieso seju.


Pieaugušo pasaulē šādam cilvēkam izveidojas tukša dzīve — viņš vairs nedrīkst būt tāds, kāds viņš ir. Bieži vien emociju noslāpēšana aizved atkarībās. Vīrietis savas emocijas mēģinās izlādēt jebkā citādi. Kāpēc mēs uzskatām, ka smēķēt puisim ir labāk, nekā paraudāt? Arī pie smēķēšanas viņu novedusi sajūta, ka nav kur sevi likt, jo izpaust jūtas vairs neprot. Kāpēc mēs uzskatām, ka bēdās vīrietim ir labāk iedzert un piedzerties, nevis izraudāties?

Reklāma
Reklāma

Kāpēc mēs uzskatām, ka bēdās vīrietim ir labāk iedzert un piedzerties, nevis izraudāties?

Uz krīzes tālruņiem pašlaik zvana ļoti daudz vīriešu — tieši pieaugušu vīriešu. Un zvana izmisumā, ka viņi nedrīkst būt vāji, izrādīt apjukumu vai neziņu, zaudējot darbu, nespējot finansiāli nodrošināt ģimeni vai jūtot spriedzi ģimenē. Viņi apgalvo, ka jārāda savs spēks, ka nedrīkst raudāt un šādu iekšējo smagumu grūti izturēt.


Tētiem un stingrajiem vectētiņiem atslēgvārdi varētu būtu vienīgi pretjautājumi: Vai tev nekad nav gribējies raudāt? Kā tas ir — vai tev nekad nav sāpējis tā, ka gribas raudāt? Tagad, kad esi pieaudzis, tu tiec ar to galā. Bet kad biji maziņš — kad sasities, kad tev bija skumji un bēdīgi, kad aizvainoja un sāpināja — vai tiešām tu negribēji raudāt? Ja atbilde ir — neļāva, jo puikas neraud, tad atkal ir pretjautājums — jā, neļāva, bet vai tu tiešām negribēji raudāt?”